Izbrīnijos par ziloņkauliem. Bet nu taisnība jau ir, no viņiem nedrīkstētu iegūt labumu. Tik žēl to izniekoto dzīvnieku likteni/dzīvību.
Latgale ir vienota Latvijai. Tas ir nesavtīgs lēmums, politisks. Par to iecienījuši pienākt pie Vienoti Latvijai pieminekļa Rēzeknes jaunlaulātie, taurē mašīnas veikdamas goda apļus un viņiem sauc gan rūgts gan gorjko pēc ziedu nolikšanas. Būt vienotiem Latvijai ir visu šo ģimeņu priecīgs lēmums. Lai gan izrādīt cieņu Latgalei un Latvijai nav PRIVĀTU svētku obligāta prasība, kāzas būtu nepilnīgas bez vienošanās šajā jautājumā. Un ikdiena IR TĀDA. Latgale lepojas ar savu Māru. Tā varbūt nav mūsu Māra, bet Latgales Māra gan! Neapmierinātība ar Latvijas vadību mazāka ir Latgalē nekā visā Latvijā. Patiesibā otrā Latvijas daļā dzirdēts un praktiski izpaudies tas, cik nevajadzīgs balasts Latgale mums. Iznāk, ja kādam nevajag Latgali, tad nevajag mums, Latvijai. Bet latgaļiem pašiem – vajag. Pieraduši paši par sevi dzīvot, paciest arī sprunguļus riteņos. Bet nevajadzētu runāt par latviešu veltajām cerībām uz Latgali. Latgalei nav jāpiesaka karš Krievijai, lai mēs saprastu Latgales nostāju pret mums. TO IEGAUMĒJIET! Neviens latgaļus neatņems mums. Jo viņi turas pie mums. Pirmkārt, latgalieši ir mazāk aizspriedumaina tauta, kura gatava palīdzēt latviešiem joprojām. Otrkārt, nesmukākos jautājumus tomēr AUKSTI un NEIZBĒGAMI izceļam PĒC SAVAS INICIATĪVAS, jo latgalieši latviešiem ir sliktāki par svešajiem, dumjāki. Piedodiet, personiski novērota attieksme. Katrs krieviski runājošais mums skaitās vismaz kaut kas, teiksim, nīstais ienaidnieks. Bet latgaliešu tautas meklēšanā, lasīšanā vienkārši nav kā tādas.
Tātad, mums pašiem vajag izsvērt priekš sevis, kas mums ir latgalieši – īstie brāļi vai nekas. Viņi nav ne tautieši, ne sveštautieši un nav vērā ņemami mūsu pašu dēļ. Latgalieši vienādā kvalitātē sadzīvo gan ar latviešiem, gan krieviem arī Latvijā un Latgale pateikusi, ka būs Latvijas sastāvā, nemainīs Latvijas robežu, par ko varētu uztraukties kariem sazombētie. Latgaļiem ar mums ir attiecības bez robežas! Attiecību jautājums patiesībā nav robežu jautājums. No divām pārāk dažādām sfērām ir attiecību jautājums un ieņemtās teritorijas jautājums! Divi dažādi jautājumi. Tā nebija Latgales iniciatīva sadrumstalot Latviju un likvidēt lauku centrus, kur vien sniedzas administratīvā roka. Tā nebija Latgales iniciatīva pārdot zemes kaut kam un pašiem pārtikt no tā, ko legāli vai nelegāli dabū no pārrobežas. Mēs neskatāmies savos darbos, bet klausāmies TREŠĀS PUSES propagandā tikai tad, ja NAV SAVU ATTIECĪBU! Tā ka latgaliešos problēmas nav, bet problēma ir mūsos. Kad ar nolūku ļaujamies nepamatotai greizsirdībai, liedzam vienai tautai draudzēties ar otru un nemīlam nevienu izņemot savu personu. Greizsirdīgais tajā skaitā pats sev liedz mīlestību, pats sev kļūst problēma par spīti visiem. Kā tas izpaužas? Jautājums ir par to, uz ko skatāmies! Uz teritoriju vai uz partnerii? Ar Latgali mēs TAGAD veidojam un uzturam, attīstām attiecības vai mums galvenais TIKPAT SAVA, CIK LATVIJAS TERITORIJA, placdarmiņš austrumos blakus Krievijas valstij? Galvenais pašu sajūtas, dzīvojot savu dzīvi, vai galvenais kādiem citiem norūpējusī, sarūsējusī dzeloņstiepļu kārta, pār kuru drūmiu seju aizprogrammēt savas smilšu kastes lidmašīnītes jeb lellītes. Pietiek histēriju! Neatsauc savu Jā Latgales Māra (kaut gan tas taču piemineklis, ne valdoša partija)! Bet mēs jau redzam tikai Krievijas teritoriju un Latgales teritoriju… Neredzam nevienu draugu… Neredzam, kādēļ pašiem nav māju un mājīguma savā teritorijā. Žēl, ka zaudējam draudzībai savas valsts teritorijā atvēlēto laiku, un žēl, ka, lai no ļaunuma izbēgtu, domājam teriotoriju kategorijās! Tas, kurš domāšanu nemaina PIRMS traģēdijas, nepaspēj labu domu nostiprināt sabiedrībā un piedzīvo traģēdiju pēc traģēdijas visās atlikušajās vērtībās :(.
Izbrīnijos par ziloņkauliem. Bet nu taisnība jau ir, no viņiem nedrīkstētu iegūt labumu. Tik žēl to izniekoto dzīvnieku likteni/dzīvību.
Latgale ir vienota Latvijai. Tas ir nesavtīgs lēmums, politisks. Par to iecienījuši pienākt pie Vienoti Latvijai pieminekļa Rēzeknes jaunlaulātie, taurē mašīnas veikdamas goda apļus un viņiem sauc gan rūgts gan gorjko pēc ziedu nolikšanas. Būt vienotiem Latvijai ir visu šo ģimeņu priecīgs lēmums. Lai gan izrādīt cieņu Latgalei un Latvijai nav PRIVĀTU svētku obligāta prasība, kāzas būtu nepilnīgas bez vienošanās šajā jautājumā. Un ikdiena IR TĀDA. Latgale lepojas ar savu Māru. Tā varbūt nav mūsu Māra, bet Latgales Māra gan! Neapmierinātība ar Latvijas vadību mazāka ir Latgalē nekā visā Latvijā. Patiesibā otrā Latvijas daļā dzirdēts un praktiski izpaudies tas, cik nevajadzīgs balasts Latgale mums. Iznāk, ja kādam nevajag Latgali, tad nevajag mums, Latvijai. Bet latgaļiem pašiem – vajag. Pieraduši paši par sevi dzīvot, paciest arī sprunguļus riteņos. Bet nevajadzētu runāt par latviešu veltajām cerībām uz Latgali. Latgalei nav jāpiesaka karš Krievijai, lai mēs saprastu Latgales nostāju pret mums. TO IEGAUMĒJIET! Neviens latgaļus neatņems mums. Jo viņi turas pie mums. Pirmkārt, latgalieši ir mazāk aizspriedumaina tauta, kura gatava palīdzēt latviešiem joprojām. Otrkārt, nesmukākos jautājumus tomēr AUKSTI un NEIZBĒGAMI izceļam PĒC SAVAS INICIATĪVAS, jo latgalieši latviešiem ir sliktāki par svešajiem, dumjāki. Piedodiet, personiski novērota attieksme. Katrs krieviski runājošais mums skaitās vismaz kaut kas, teiksim, nīstais ienaidnieks. Bet latgaliešu tautas meklēšanā, lasīšanā vienkārši nav kā tādas.
Tātad, mums pašiem vajag izsvērt priekš sevis, kas mums ir latgalieši – īstie brāļi vai nekas. Viņi nav ne tautieši, ne sveštautieši un nav vērā ņemami mūsu pašu dēļ. Latgalieši vienādā kvalitātē sadzīvo gan ar latviešiem, gan krieviem arī Latvijā un Latgale pateikusi, ka būs Latvijas sastāvā, nemainīs Latvijas robežu, par ko varētu uztraukties kariem sazombētie. Latgaļiem ar mums ir attiecības bez robežas! Attiecību jautājums patiesībā nav robežu jautājums. No divām pārāk dažādām sfērām ir attiecību jautājums un ieņemtās teritorijas jautājums! Divi dažādi jautājumi. Tā nebija Latgales iniciatīva sadrumstalot Latviju un likvidēt lauku centrus, kur vien sniedzas administratīvā roka. Tā nebija Latgales iniciatīva pārdot zemes kaut kam un pašiem pārtikt no tā, ko legāli vai nelegāli dabū no pārrobežas. Mēs neskatāmies savos darbos, bet klausāmies TREŠĀS PUSES propagandā tikai tad, ja NAV SAVU ATTIECĪBU! Tā ka latgaliešos problēmas nav, bet problēma ir mūsos. Kad ar nolūku ļaujamies nepamatotai greizsirdībai, liedzam vienai tautai draudzēties ar otru un nemīlam nevienu izņemot savu personu. Greizsirdīgais tajā skaitā pats sev liedz mīlestību, pats sev kļūst problēma par spīti visiem. Kā tas izpaužas? Jautājums ir par to, uz ko skatāmies! Uz teritoriju vai uz partnerii? Ar Latgali mēs TAGAD veidojam un uzturam, attīstām attiecības vai mums galvenais TIKPAT SAVA, CIK LATVIJAS TERITORIJA, placdarmiņš austrumos blakus Krievijas valstij? Galvenais pašu sajūtas, dzīvojot savu dzīvi, vai galvenais kādiem citiem norūpējusī, sarūsējusī dzeloņstiepļu kārta, pār kuru drūmiu seju aizprogrammēt savas smilšu kastes lidmašīnītes jeb lellītes. Pietiek histēriju! Neatsauc savu Jā Latgales Māra (kaut gan tas taču piemineklis, ne valdoša partija)! Bet mēs jau redzam tikai Krievijas teritoriju un Latgales teritoriju… Neredzam nevienu draugu… Neredzam, kādēļ pašiem nav māju un mājīguma savā teritorijā. Žēl, ka zaudējam draudzībai savas valsts teritorijā atvēlēto laiku, un žēl, ka, lai no ļaunuma izbēgtu, domājam teriotoriju kategorijās! Tas, kurš domāšanu nemaina PIRMS traģēdijas, nepaspēj labu domu nostiprināt sabiedrībā un piedzīvo traģēdiju pēc traģēdijas visās atlikušajās vērtībās :(.