Kā Bērziņš kļuva par bankas saimnieku un «godīgi» nokampa miljoniem vērtu kumosu

Valsts prezidents Andris Bērziņš šajās dienās nonācis sabiedrības uzmanības centrā savas, politologu vārdiem runājot, dīvainās un bezatbildīgās rīcības dēļ. Ņemot to vērā, vērts pieminēt, kā Rīgas pils saimnieks uz valsts rēķina bez kādām īpašām fiskālajām un makroekonomikas zināšanām kļuva par Unibankas saimnieku un «godīgi» nokampa no tās miljoniem vērtu kumosu.

«Latvijas Universālās bankas, vēlāk parasti pazīstamas kā Unibanka, tapšana ir ne tikai dīvaina, bet arī vienkārši nelikumīga – kā to četrus gadus vēlāk, 1997.gada septembrī visnotaļ garlaikoti konstatē LR Ģenerālprokuratūra.» Tā teikts fragmentā no apgādā Atēna iznākušās L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, ko publicē portāls Pietiek.

«Tādā izskatā, kādā tā ir, jaunizveidotā Latvijas Universālā banka gan nav un arī nevar būt interesanta nevienam, – tās finansiālais stāvoklis ir, maigi izsakoties, dramatisks: tajā apvienotās valsts banku nodaļas kopš 1987. gada kredītus ir dalījušas pa labi, ka kreisi, līdz ar ko «slikto» (tas ir – šaubīgo, grūti atgūstamo vai vienkārši neatgūstamo) kredītu apjoms pārsniedz 25 miljonus latu, kamēr pašas bankas kapitāls ir noteikts vien četru miljonu latu apmērā. (Patiesībā, kad tiek izveidota Universālā banka, slikto kredītu kopapjoms ir pat 40 miljoni latu, taču 15 miljonus tiek nolemts uzskatīt par atgūtiem – lielākoties tas ir parāds gāzes uzņēmumiem, ko sedz ar G-24 kredītu palīdzību, un tā sauktie «graudu parādi», ko atmaksā valsts.)

Jaunizveidotā Latvijas Universālā banka, pie kuras stūres tiek pielikts Andris Bērziņš, nav pat milzis uz māla kājām, – drīzāk jau milža čaula. Taču jau tobrīd «nevainīgā domubiedru klubiņa» pārstāvjiem ir skaidri noformulēta vēlākajos gados bieži izmantotā atziņa: ja ir nevērtīgs valsts kantoris, tad vispirms tajā ar pamatojumu, ka nepieciešams glābt un attīstīt valsts īpašumu, ir jāiepumpē iespaidīgi valsts līdzekļi, bet pēc tam – jau ar pamatojumu, ka jāīsteno privatizācijas programma, – jāpanāk, lai šis īpašums (kura vērtība, pateicoties iepludinātajiem valsts līdzekļiem, jau ir būtiski pieaugusi) nonāktu pareizajās rokās. Un tieši tā soli pa solim arī notiek.

Pirms bankas dibināšanas slikto kredītu tēma pat neparādās, savukārt uzreiz pēc jaunās valstiskās kredītiestādes reģistrēšanas tās izveidotāji atjēdzas – ak, kaut kas taču steidzami ir jādara ar šiem sliktajiem kredītiem! Rezultātā Ministru kabinets trieciena tempā pieņem lēmumu par Latvijas Universālās bankas (un pie reizes arī Latvijas Krājbankas) rehabilitācijas programmām, 209 Unibankas sliktos kredītus 25 miljonu latu apmērā aizstājot ar Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmēm, un jau 1994.gada 15.aprīlī starp tā paša Ulda Oša vadīto Finanšu ministriju un Unibanku tiek noslēgts attiecīgs līgums, bet U. Osis izdod arī rīkojumu Nr.120 Par Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmju izlaišanu.

Dāvana bankai ir īsti karaliska – parakstītie dokumenti nosaka, ka ar valsts parādzīmēm tiek aizvietoti Unibankas aktīvos kā sliktie kvalificētie kredīti, kurus līdz Unibankas dibināšanai izsniegušas bijušās valsts bankas nodaļas. Šo valsts parādzīmju dzēšana paredzēta no slikto kredītu piedziņas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem, ieņēmumiem par bankas privatizāciju, kā arī, aizstājot parādzīmes ar tirgojamām valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmēm.

Kopumā valsts izdevumi Latvijas Unibankas rehabilitācijai pārsniedz 30 miljonus Ls. To apjoms pa gadiem pārsniedz bankas peļņas apjomus. Un – kas prokuratūras atzinumā vairs nav pieminēts – cilvēkiem, kuri paslepus organizējuši dāsno dāvanu Unibankai, jau laikus ir labi zināms, cik vērienīgi patiesībā būs tās apjomi un par cik kārojamu kumosu jau itin drīz pārvērtīsies vakardienējā «milža čaula».

Likumsakarīgi jau itin drīz sākas runas par nepieciešamību steidzami jo steidzami ķerties pie Unibankas privatizācijas. Tiesa, vēl pirms tam, jau dažus mēnešus pēc bankas darbības sākuma tās akcionāru pilnsapulce – tā pati «Valmieras grupējuma» padome – apstiprina akciju otrā laidiena noteikumu projektu, bet nākamā gada marta beigās arī pašus noteikumus, kuri jau paklusām paver šķirbiņu uz Unibankas privatizāciju. Reizē ar bankas kapitāla palielināšanu no četriem uz deviņiem miljoniem latu (pārveidojot daļu uzkrātā kapitāla par pamatkapitālu un iesaistot papildu kapitālu) un 50 tūkstošu jaunu akciju izlaišanu tiek izlemts, ka 46 tūkstoši akciju paliks valstij, bet četri tūkstoši akciju 400 tūkstošu latu nominālvērtībā būs personāla akcijas. Tām saskaņā ar oficiālo ieceri vajadzētu «palielināt bankas darbinieku ieinteresētību bankas darbības uzlabošanā un peļņas palielināšanā, paredzot, ka personāla akciju parakstīšanā piedalās valdes locekļi, pārvalžu vadītāji, atbildīgie speciālisti, filiāļu vadītāji, to vietnieki un galvenie grāmatveži».

Noteikt šo akciju sadales un realizācijas mehānismu tiek uzticēts Unibankas valdei, kurai tiek dotas tiesības nomināli 100 latus vērtās akcijas pārdot ar 75 procentu atlaidi – tātad par 25 latiem, kam jāpieskaita 50 santīmus liels emisijas uzcenojums. Nepilnu divu mēnešu laikā – līdz 1994. gada jūnija beigām – norisinās pieteikšanās uz personālakcijām, un, kā tagad atklāj Privatizācijas aģentūras arhīva dokumenti, valdes loceklis Edvīns Samulis tiek pie 45 akcijām, viceprezidents Gunārs Klindžāns – 100 akcijām, vecākais viceprezidents Ivars Ķirsons – 374 akcijām, bet Andris Bērziņš visvairāk, pie gandrīz desmitās daļas no visām iegūstamajām akcijām – 384 akcijām par 9 792 latiem (kaut to nominālvērtība ir, kā jau minēts, četrreiz augstāka – 38 400 latu, kas deviņdesmito gadu pirmajā pusē ir iespaidīga summa). Kopā 73 Unibankas vadošie darbinieki tiek pie gandrīz četrarpus procentiem bankas akciju, Andris Bērziņš viens pats – pie gandrīz pusprocenta no bankas kapitāla (samaksājot par to četras reizes zemāku cenu par nominālu).

Ilgāku laiku šo akciju izsniegšana vienkārši tiek turēta noslēpumā un atklātībā nāk tikai 1994. gada septembra sākumā, kad Neatkarīgās Cīņas intervijā Andrim Bērziņam tiek skaidro pajautāts: «NC redakcijas rīcībā ir informācija, ka šobrīd 7 procenti Unibankas akciju pieder privātpersonām. Kopš kura laika un kā izveidojās situācija, ka valsts akciju sabiedrībā ir privātpersonām piederošs kapitāls. Kas ir šīs personas?» Atbilde, maigi izsakoties, nav pārāk atklāta: «Cik es saprotu, šī informācija jums ir no Parekss?! Jo vienīgi Parekss, kas tieši ieinteresēts mūsu privatizācijā, man ir uzdevis šādu jautājumu. Es baidos teikt, cik procentu Unibankas kapitāla pieder privātpersonām, bet man liekas, ka šobrīd tas ir mazāk nekā 7 procenti. Tās ir bankas personāla akcijas bez balsstiesībām, kuras saskaņā ar 1993. gada decembrī pieņemto lēmumu ieviestas, lai nostiprinātu bankas kadru sastāvu. Tam nav nekāda sakara ar bankas privatizāciju.»

Kad nu īlens izlīdis no maisa, mūsu varonis sev ierastajā veidā – cik vien iespējams, ar citu personu muti – publikai mēģina skaidrot, ka personālakciju trīsceturtdaļuzdāvināšana viņam un citiem bankas vadītājiem esot visnotaļ likumīga, turklāt arī faktiski nepieciešama. «Personāla akciju izdošana palīdzēja nostiprināt bankas un filiāļu vadību un tādējādi stabilizēt bankas darbību. Var apgalvot, ka bez šī pasākuma nebūtu iespējama arī tik ātra Unibankas iekļaušana privatizējamo uzņēmumu sarakstā,» tiek apgalvots Unibankas preses sekretāres Daces Čeveres 1994. gada 15. decembrī Neatkarīgajā Cīņā publicētā skaidrojumā reizē ar kārtējo apliecinājumu, ka «lēmums par Unibankas privatizāciju ir sava laika diktēta nepieciešamība. Tas pasargātu banku no iespējama politiska riska un kredītu piešķiršanā ļautu ievērot tikai ekonomiskos kritērijus».

Savukārt vēl pēc laiciņa Andris Bērziņš oficiālā dokumentā jau izsaka pilnu pārliecību, ka personālakcijas (tostarp, protams, arī viņam piederošā pakete) būtu jāpārvērš pilnīgi parastās, pērkamās un pārdodamās akcijās, – viedokļa maiņa, salīdzinot ar iepriekšējo, ir ļoti krasa.

Vēlāk Ģenerālprokuratūra gan secina, ka Andris Bērziņš tāpat kā pārējie 72 personālakciju ieguvēji pie tām ticis nelikumīgi (turklāt atzinumā vēl īpaši norādīts, ka personālakciju sadales un realizācijas mehānismu noteicis neviens cits kā Unibankas valde – valdes priekšsēdētājs un bankas prezidents Andris Bērziņš, viceprezidents Ivars Ķirsons un kredītu un investīciju pārvaldes vadītājs Edvīns Samulis; līdz 1994. gada 1.aprīlim bankas viceprezidents ir arī Juris Karlsons, bet tā paša gada 1. oktobrī viņa vietā stājas Filiāļu uzraudzības pārvaldes vadītājs Gunārs Klindžāns).

Par to, ka pretlikumīgā – bet ienesīgā – lēmuma pieņemšanā tieši piedalījies arī mūsu galvenais varonis, šaubu nav ne vismazāko, ko apliecina izraksts no Latvijas Universālās bankas 1994. gada 25. marta pilnsapulces protokola Nr. 6.

Zīmīgi, ka tieši šajā pašā personālakciju izsniegšanas laikā – ja precīzi, 1994. gada 17. maijā – tiek pieņemts Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojums Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai, kurā privatizācijai nododamo objektu sarakstā iekļauta arī Unibanka. Andris Bērziņš gan tobrīd presei apgalvo, ka tik ātru privatizāciju nemaz neesot gaidījis, – viņš, lūk, to iedomājies tikai uz nākamā gada beigām. Kā tas tobrīd oficiāli tiek skaidrots, vienkārši «vispārējā valsts īpašuma privatizācijas plūsmā tikusi arī Unibanka», un rezultātā kredītiestāde jau 1994. gada jūlijā tiek nodota vēl viena redzama «Valmieras grupas» pārstāvja – Jāņa Nagļa vadītās Privatizācijas aģentūras valdījumā.

Tiek izdomāta šāda notikumu secība: sākumā 1994. gada 23. jūlijā laikrakstā Latvijas Vēstnesis tiek izsludināta divus mēnešus ilga privatizācijas priekšlikumu pieņemšana, pēc tam uz šo priekšlikumu pamata Privatizācijas aģentūra jau izstrādās vispareizākos, vislabākos un valstij visizdevīgākos Unibankas privatizācijas noteikumus – un tad tik uz priekšu!» teikts grāmatā.

102.000.102.6097