Kam un kāpēc neizdevīga Pavļuta iekļūšana jaunajā valdībā

Reformu partija (RP) aizvien ir nelokāma, Ekonomikas ministrijas vadītāja amatam virzot pašreizējo ekonomikas ministru Danielu Pavļutu. Sarunas par to ar Ministru prezidenta amatam nominēto Laimdotu Straujumu varētu notikt svētdien, 19.janvārī.

Partijā izskanējuši viedokļi par iespēju palikt opozīcijā, ja vienam no spēcīgākajiem demisionējušās valdības ministriem – Pavļutam – neizdosies iekļūt jaunā Ministru kabineta sastāvā. «Mūsu pamatprincips darbam jaunajā valdībā ir darbu pēctecība un apņemšanās īstenot aizsāktos darbus, tāpēc darbam jaunajā valdībā RP valde nolēma virzīt Edgaru Rinkēviču kā ārlietu ministru, Rihardu Kozlovski kā iekšlietu ministru un Danielu Pavļutu kā ekonomikas ministru,» norādījis RP preses sekretārs Mārtiņš Etkins.

Arī RP valdes priekšsēdētājs Edmunds Demiters atzinis, ka «valde bija pārsteigta, ka Laimdota Straujuma ir nākusi publiski klajā ar savu viedokli par Daniela Pavļuta kandidatūru pirms RP valdes oficiāla lēmuma, kas ir nekorekti. Respektējot Straujumas viedokli, valde tomēr uzskata, ka izskanējušie argumenti nav pārliecinoši. Tāpēc, pamatojoties uz noslēgto Saprašanās memorandu, kā arī Vienotības un RP kopējo atbildību par izvirzīto Ministru prezidenta amata kandidāti, partijas vadība lūgs tikšanos ar partijas Vienotība vadību un Laimdotu Straujumu, lai šo jautājumu apspriestu klātienē.»

Atbildot uz Straujumas izteiktajiem pārmetumiem, par atbildības neuzņemšanos par Zolitūdes traģēdiju, Pavļuts norādījis, ka pērn 25.novembrī atklātā vēstulē ir skaidrojis, ka no savas puses centies, lai jaunais Būvniecības likums būtu stingrāks tieši pret sabiedrisko ēku būvniecības prasībām. «Pateicoties manam, [toreizējā Tautsaimniecības komisijas vadītāja] Vjačeslava Dombrovska (RP) un pašreizējā vadītāja Jāņa Ozoliņa (RP) darbam, ir panākts rezultāts – Saeimas pieņemts likums,» skaidroja ekonomikas ministrs.

Tas, ka savlaicīgi nav bijis iespējams pieņemt attiecīgos Ministru kabineta noteikumus, kaut kādā mērā atspoguļo valsts pārvaldes kapacitāti, skaidroja Pavļuts, piebilstot, ka viņam ir grūti uzņemties atbildību par to, kādā mērā kopumā ir novājināta valsts pārvalde. Jāskatās, cik bieži valstī netiek ievēroti termiņi, tajā skaitā attiecībā uz plānošanas dokumentu izstrādi, akcentēja politiķis.

Ekonomikas ministrs noraida pārmetumus, ka līdz 1.februārim netiks izpildītas nepieciešamās prasības, jo, neraugoties uz to, ka laika ir bijis maz, bet izstrādājamie normatīvo aktu projekti ļoti daudz, viņš ar kolēģiem ministrijā panāks to, ka šie jautājumi tiks iesniegti izskatīšanai valdībā līdz 1.februārim. Ja kāds to būtu gribējis redzēt savlaicīgāk, tādā gadījumā Saeimai būtu vajadzējis noteikt garākus termiņus šī likuma ieviešanai. Jāņem vērā, ka citas ministrijas savā atbildībā esošos projektus neesot izstrādājušas termiņā.

Straujumas nevēlēšanās jaunajā valdībā iekļaut Pavļutu varētu būt saistīta arī ar viņas dēla Ģirta Straujuma biznesa interesēm. Ja Pavļutam neatrastos vieta jaunajā valdībā un Ekonomikas ministrija atgrieztos pie zaļās enerģijas subsīdiju politikas, kāda tā bija savulaik, otro elpu iegūtu ietekmīgu partiju sponsoru bizness.

Tostarp – arī savulaik lielākā bioetanola ražotāja un dāsna Vienotību veidojošo partiju sponsora Donāta Vaitaiša bizness, ar kuru saistītu uzņēmumu valdēs kopš šīs vasaras iecelts topošās premjeres, tobrīd zemkopības ministres Laimdotas Straujumas dēls Ģirts Straujums. Viņš ir korporatīvo klientu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Norvik bankā, kura pēdējā laikā aktīvi izmantojot kriminālprocesu ierosināšanu Ekonomikas policijā, cenšas pārņemt zaļās enerģijas uzņēmumus, kuri kreditējušies bankā, raksta portāls Pietiek.

Laikā, kad ekonomikas ministrs bija Kampars, valsts subsidēja bioetanola ražotājus un Vaitaitim nākotne rādījās rožainā gaismā. Uz 10.Saeimas vēlēšanām viņš četrām partijām noziedoja 72 000 latu, un tas bija pirmais oficiālais Vaitaiša ziedojums partijām, lai gan par viņu kā vienu no ietekmīgākajiem finansētajiem, kas turas ēnā, runāja jau kopš Tautas partijas laikiem. Kopsummā 36 000 latu tika Vienotību veidojošajām Jaunajam laikam un Pilsoniskajai savienībai, bet pa 18 000 latu saņēma Zaļo un zemnieku savienība un apvienība Par labu Latviju.

Trīs mēnešus pēc dāsnā ziedojuma, 2010.gada decembrī valdošā koalīcija, ko vadīja premjers Valdis Dombrovskis, nolēma valsts budžetā atvēlēt 24,4 miljonu latu lielu valsts galvojumu Vaitaiša uzņēmumam JP Termināls kredītam bioetanola rūpnīcas celtniecībai Rīgas brīvostas teritorijā.

«Ņemot vērā Daniela Pavļuta līdzšinējo darbu, RP valde uzskata, ka šobrīd viņam būtu jāturpina darbs valdībā,» uzsvēris Demiters. Ekonomikas jomā svarīgākie turpināmie darbi ir enerģētikas likuma pieņemšana, «ātro kredītu» nozares stingrāka uzraudzība, valsts un pašvaldību kapitāldaļu pārvaldības reformu pakete, Būvniecības likuma un to pavadošo noteikumu pieņemšana un Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu plānošana saskaņā ar Nacionālās attīstības plānu, uzskata RP.

BNN publicē fragmentus no intervijas ar ekonomikas ministru 2012.gada oktobrī. Lai gan šobrīd politiskā situācija Latvijā ir mainījusies, ekonomikas ministra toreizējās atbildes uz BNN jautājumiem atklāj, kāpēc un kam viņa iesaistīšanās jaunajā valdībā varētu būt neizdevīga.

Pēdējā laikā vērojama asa vēršanās pret Reformu partijas (RP) ministriem, tostarp arī Jums. Esat aizskāris kāda intereses vai arī tā ir vēršanās pret partiju kopumā?

Domāju, ka gan, gan. Valdība jau zināmu laiku ir strādājusi, apmēram ir skaidrs, kurš ko dara un nedara. Tās interešu grupas, kas ir neapmierinātas ar ministru, valdības darbu un kuru jūtas ir aizskartas, ir sagrupējušās un sākušas aktīvu darbību. Turklāt sācies pirmsvēlēšanu periods pirms pašvaldību vēlēšanām, notiek budžeta gatavošana, kas jau pats par sevi ir tīrākais mīnu lauks. Reformu partija, būdama jaunpienācēja un koalīcijas «trakuļi», mēģina visu darīt, kas partijas programmā un valdības deklarācijā rakstīts, tāpēc neizbrīna, ka ar to izraisām pretreakciju. Nav nevienas vieglas tēmas – vai tā būtu reģionu attīstība un Latgales programma, vai izglītības, enerģētikas, uzņēmējdarbības – valsts atbalsta, valsts un pašvaldību kapitāla daļu pārvaldības jomas. Tās visas ir sfēras, kurās sakrājušies ilgstoši neatrisināti problemātiski jautājumi, izveidojušās zināmas politekonomiskās sistēmas, kas ieinteresētas esošā līdzsvara uzturēšanā un no kurām, tāpat kā lapseņu pūzni pabakstot ar nūju, metas ārā niknas lapsenes.

Pieļauju, ka šī vēršanās ir arī pret katru ministru individuāli, jo katrs ministrs kaut ko, lai aizkaitinātu kāda intereses, jau ir izdarījis. Visi esam sakāpuši kādam uz varžacīm. Kas mani līdz šim izbrīnīja – mēs neesam gluži vienīgie ministri, kas ir pietiekami nopietnas reformas īstenojuši. Arī citu partiju ministri cilā smagus jautājumus. Var tikai brīnīties, ka viņi vēl nav pievienojušies mūsu pulciņam, ko gan vairs nevarētu teikt par labklājības ministri Ilzi Viņķeli.

Kam varētu būt neizdevīga Jūsu atrašanās ekonomikas ministra amatā?

Ekonomikas ministrija kontrolē pietiekami lielus resursus. Lai arī šobrīd ES fondu plānošanas periods iet uz beigām, tomēr joprojām pietiekami nopietni saimnieciski ekonomiski jautājumi tiek risināti – tas attiecas gan uz lielajām kapitālsabiedrībām, gan fondu programmām. Tāpat esam aktualizējuši vairākas nopietnas problemātiskas jomas. Kā pirmā un galvenā jāmin enerģētika – visi tie ir jautājumi, kas saistīti ar valsts atbalstu elektrības ražošanai gan no gāzes, gan atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā. Enerģētikas ilgtermiņa stratēģijas projektā, ko esam nodevuši publiskai apspriešanai un uzsaukuši valsts sekretāru sanāksmē, iezīmējas pietiekami skaidra ilgtermiņa redzējuma maiņa prom no vēsturiskās politikas, kas tika īstenota tikai pašas enerģētikas vai tajā iesaistīto uzņēmēju interesēs. Tagad tas viss lēni, smagi un sāpīgi jāgriež atpakaļ, lai enerģētika atrastos ar seju pret sabiedrību nevis otrādi.

Otra lieta ir valsts kapitālsabiedrību pārvaldības reformas. Strīdēšanās ar Privatizācijas aģentūru ir sīkumi pret to, kādi nopietni jautājumi valdībā šobrīd tiek risināti. Pavasarī pēc ilgstošas skaņošanas un stīvēšanās valdībā tika saskaņotas divas koncepcijas – par publisko personu iesaistīšanos komercdarbībā un par kapitāla daļu pārvaldības modeļa maiņu. Tagad vasaras laikā esam izstrādājuši jaunus kapitāldaļu pārvaldības likumprojektus, kuri jau nosūtīti saskaņošanai. Ar bažām gaidu atzinumus. Tur būs daudz diskutablu jautājumu – par finanšu uzraudzību, dividenžu politiku, to, cik neatkarīgs savā darbībā būs valsts kapitāldaļu pārvaldības birojs, kurš jāveido no jauna. Paredzu, ka būs mēģinājumi diskusiju par pēc būtības ļoti nopietniem jautājumiem trivializēt tikai līdz kapitālsabiedrību padomju jautājumam. Tas robežojas ar populismu. Vienlaikus šobrīd trūkst arī skaidrības, kāpēc tās vai citas kapitālsabiedrības vispār ir valsts un pašvaldību īpašumā.

Cik daudz kopš RP ienākšanas politikā paveikts cīņā pret oligarhiem?

No Saeimā pārstāvētajām partijām tādu, kam būtu tiešas saites ar oligarhiem, nav sevišķi daudz palicis. Gan valdība, gan Saeima ir pieņēmusi virkni lēmumu, kas nonāk vistiešākajā pretrunā ar oligarhu interesēm. Oligarhu ietekme uz parlamenta un valdības lēmumiem noteikti ir būtiski mazinājusies, lai gan ir atsevišķas pazīmes, kas liecina, ka tā vēl arvien kaut kur ir.

Vēl viens piemērs ir ostas. Domāju, ka arī ostu darbībā veselā saprāta pamazām kļūst arvien vairāk. Man par lēnu, bet tomēr ar arvien lielāku regularitāti nāk gaismā «nesmukumi» par nekvalitatīvām vai klaji nelikumīgām lietām. Reformu partija panāca arī izmaiņas brīvostu nolikumos, kas paredz lielāku caurskatāmību, piemēram, ka tagad tiek publicēti valdes sēžu protokoli. Lai gan tik un tā ir vērojamas lietas, kas ne gluži tā bija iecerētas un reizēm notiekošo drīzāk varētu dēvēt par caurspīdīguma teātri. Taču pamazām viss notiek – valsts ir kā liels kuģis, kuru strauji pagriezt nav iespējams. Var sarīkot šovu, kas izskatās pēc tā, ka nu viss notiek citādāk, bet lai pēc būtības lietas mainītos, vajadzīgs ilgāks laiks un mērķtiecīgs darbs. Kustība pareizajā virzienā notiek, bet man personīgi gribētos vairāk un ātrāk.

Tieši brīvostu ziņā?

Tai skaitā. Man liksies, ka brīvostās ir notikušas būtiskas izmaiņas, tajā brīdī, kad kāda brīvosta realizēs tiešām lielu investīciju projektu sadarbībā ar starptautiski atpazīstamiem partneriem un novedīs to līdz galam. Kad sabiedrībai būs redzami konkrēti īstenoti kvalitatīvi investīciju projekti, kas ne tikai ostai interesē, bet arī tautsaimniecībai dod pierādāmu labumu. Ja tas būs noticis saprotamā veidā un investori atzīs, ka te ir kvalitatīvi darba apstākļi.

Vai Latvijas sabiedrība ir kūtra pret reformām un pārmaiņām?

Ir normāli, un ar to rēķinās jebkurš reformu īstenotājs, ka pārmaiņas nāk grūti. Cilvēki nereti pieprasa reformas, bet nevēlas vai nav gatavi mainīt savu dzīvi. Parasti ir tā – pat ja esam situācijā, kas mums nepatīk, piedāvājums darīt lietas citādāk, satur baiļu elementus, jo nav skaidrs, kas no tā iznāks. Piemēram, izglītības jomā reformu vienmēr ir bijis ļoti daudz un, iespējams, šobrīd iestājies tāds kā reformu nogurums.

Vienlaikus negribētu teikt, ka Latvijas sabiedrība būtu negatavāka reformām. Pilnīgi otrādi – tā 20 gadu laikā ir absorbējusi, uztvērusi, pārdzīvojusi un arī realizējusi tik daudz reformu, ka grūti iztēloties sabiedrību, kur tas būtu noticis lielākā mērā. Varētu varbūt uzskatīt, ka citi to izdarījuši veiksmīgāk, piemēram, igauņi vai poļi, bet Latvijas sabiedrības spējas pieņemt jaunus spēles noteikumus ir reformatora sapnis. Valsts ir mobila, adaptīva, sabiedrība kopumā ir ļoti pacietīga, diezgan saprotoša. Protams, kādreiz pietrūkst izpratnes par kādām specifiskām tēmām, bet tas ir risināms jautājums.

Esat reiz teicis – «Ja citas valstis sper soli, mums jāveic divi vai jāskrien». Vai Latvijai tas šobrīd izdodas?

Skaidrs, ka mums ir jāskrien ātrāk par citiem, visos jautājumos jākonkurē. Mums nav laika, mēs esam maza ekonomika, bijām pakļauti pasaules vējiem. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kopš darba tirgi ir atvērti, arī cilvēku kapitāls kļuvis mobils. Mēs ar citām valstīm konkurējam ne tikai par investīcijām, bet arī par saviem iedzīvotājiem, savu darbaspēku, cilvēku kapitālu. Lai uzlabotu nākotnes attīstības perspektīvas, mums ir jākustas ātrāk nekā citiem. Mēs to arī darām daudzās jomās, piemēram, ja paskatās, cik ātri Latvijas uzņēmēji pārorientējušies no iekšējā patēriņa un lielā burbuļa uz eksportu. Vienlaikus jāatzīst, ka eksportējošo uzņēmumu daļa vēl aizvien nav ļoti liela – 2011.gadā saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskajiem aprēķiniem Latvijā bija 80 591 uzņēmums, no kuriem eksportēja 5 601.

Viens no mūsu galvenajiem izaicinājumiem ir straujāk kāpt augšup pa produktivitātes trepi. Visi gribētu pelnīt vairāk, taču varam atļauties maksāt tādas algas, kas atbilst mūsu produktivitātes līmenim. Tieši dzīšanās pēc produktivitātes ir tā, kur mums jāaug visstraujāk. Jāsaprot, ka ir jāmācās, jāapgūst jaunas tehnoloģijas, jo nākotnē nebūs iespēju ilgstoši nodarbināt lielu daudzumu mazkvalificētu cilvēku par augstu atalgojumu.

Mazkvalificētie cilvēki lielākoties arī ir tie, kas pamet valsti.

Cilvēki, kuri veic ļoti vienkāršus darbus, Latvijā pie esošā attīstības līmeņa nevar cerēt uz tādu atalgojumu kā attīstītajās valstīs. Es saprotu cilvēkus, kas vēlas saņemt vairāk, un nevienu nevainoju viņu personīgajās izvēlēs, taču vienlaikus jāapzinās, ka katram pašam ir jāizdara sava izvēle. Cilvēks var mācīties, pārkvalificēties, apgūt to jomu, kas ļaus viņam nopelnīt vairāk. Tāpat jādomā, kā varam palīdzēt, lai cilvēks, kas vienmēr bijis darba ņēmējs, kļūtu par darba devēju. Ļoti daudzi no cilvēkiem, kas ir aizbraukuši, sirdī ir Latvijā. No cilvēku pieredzes stāstiem medijos, redzam arī, ka ir aizbraucēji, kuri meklē un saņem piedāvājumus atgriezties un sākt uzņēmējdarbību Latvijā. Esmu pārliecināts, ka ļoti daudz jaunu uzņēmumu perspektīvā radīsies tieši tāpēc, ka cilvēki atgriezīsies un būs gatavi ieguldīt tur sakrāto naudu savā biznesā.

102.000.102.6377