Statistika par Eiropas parlamenta deputātu darbu bieži ir manipulējama un dažādi interpretējama. Var šķist, ka kāds no Latvijas deputātiem uzstājies vidēji 30 reizes vienā parlamenta sesijā, tomēr tā nepavisam nebūs patiesība.
Ar ekspertu palīdzību Latvijas Televīzijas raidījums de facto mēģināja atsijāt graudus no pelavām. Nodalīt rādītājus, kurus ir iespējams viegli «uzaudzēt» un rādīt darba imitāciju, no tiem, kuri tik tiešām norāda uz deputāta reputāciju kolēģu vidū, zināšanām un kompetenci kādā Eiropas Parlamentam svarīgā jomā.
Svarīgākais kritērijs ir ziņojumu izstrādāšana. Tas nozīmē, ka deputāts ir rakstījis kādu Eiropas Savienības likumu vai rezolūciju, par kuru jau bijis vai vēl tikai būs balsojums. Tas nozīmē, ka deputātam jāiegūst kolēģu atbalsts un jāsaskaņo ziņojums ar citām Eiropas institūcijām. Pie šāda darba tikuši tikai puse no Latvijas deputātiem. Visvairāk ziņojumu ir Inesei Vaiderei, viņai seko Tatjana Ždanoka un Krišjānis Kariņš.
Augstākais, ko deputāts var darīt, ir atbildēt par kādu Eiropas Parlamenta likumu, būt par to ziņotāju. Šis darbs paņem lielāko daļu darbu, prasa kompetenci un pieredzi, saka Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Latvijā vadītāja Marta Rībele.
Otrs svarīgs deputātu darba izvērtēšanas kritērijs ir atzinumu jeb viedokļu izstrādāšana. Par daudziem Eiropas parlamenta lēmumiem ir jāizsakās ar šo jautājumu saistītām komitejām vai grupām. Tāpat kā ziņojumu rakstīšanu, arī šo darbu uztic tikai spējīgiem un kolēģu starpā cienītiem deputātiem.
Ir arī citi rādītāji, kur deputātam ir iespējams manipulēt ar statistisku ,ja ir tāda vēlme. Aiz šiem cipariem var slēpties gan reālie darbi, gan darbības imitācija. Visvieglāk to ir darīt ar uzstāšanos plenārsēdēs. Izklausās jau labi, ja politiķis lielās – plenārsēdē aizstāvēju Latvijas intereses, stāstīju par tādu un tādu svarīgu jautājumu.
Starp Latvijas deputātiem absolūtais rekordists ir Aleksandrs Mirskis, kurš esot uzstājies vairāk nekā tūkstoš reižu. Tas nozīmētu – gandrīz 30 runu katrā sesijā! Izskatās, ka daudz runājis arī Krišjānis Kariņš.
Tomēr Eiroparlamenta dati nešķiro reālas uzstāšanās, kad deputāts tik tiešām runā no tribīnes pirms balsojuma, un kad – rakstiski skaidrojis balsojumu. Kaut gan uzstāšanas ir deputātu politiskais pienākums, šo rādītāju ir ļoti viegli apmānīt – par katru balsojumu uzrakstīt īsu paskaidrojumu un jau liekas, ka deputāts nenogurdinoši aizstāvējis savus vēlētājus.
Aleksandrs Mirskis, piemēram, gana bieži komentē savus balsojumus, neatkarīgi no tā, vai tie ir maznozīmīgi vai svarīgi, ir viņa kompetencē vai nav. Politiķis pat pamanās paskaidrot, ka ir nobalsojis par kārtējā darba kalendāra pieņemšanu. Līdzīgi dažreiz rīkojas arī, piemēram, Krišjānis Kariņš. Rakstiski vienkārši pasaka, ka nobalsoja par lēmumu un sniedz īsu skaidrojumu.
Daudziem Latvijas deputātiem ir panākumi jautājumu uzdošanā Eiropas komisijai. Tie var būt ļoti noderīgi, jo parāda deputāta interesi par Eiropas Savienības darbu. Dažreiz jautājumus uzdod pēc nevalstisko organizāciju vai lobiju lūguma. Tomēr novērtēt, vai šiem darbiem vienmēr bijusi jēga un rezultāts, ir ļoti grūti.
Bijušais Eiroparlamenta deputāts Aldis Kušķis: «Uzdot jautājumu ir salīdzinoši viegli, daudz grūtāk ir uzdot jautājumu, kuram ir jēga. Jautājumu jāspēj pamatot, no atbildes jāspēj gūt nākošo soli.»
Piemēram, starp Alfrēda Rubika jautājumiem Eiropas Komisijai ir lūgums izvērtēt Latvijas nepilsoņu nespēju balsot pašvaldību vēlēšanās, kaut gan jautājums nemaz nav komisijas kompetencē.
Grozījumu iesniegšana pie Eiropas parlamenta lēmumiem pieder pie reālas likumdošanas, tomēr arī to var lietot, kā ienāk prātā. Jo vēlētājam nav iespējas uzzināt vai deputātu grozījumi ir pieņemti un pamanīti.
Kušķis teic, ka «svarīgs jautājums ir nevis iesniegto grozījumu skaits, bet vai viņus ir pieņēmusi grupa, tad komiteja un tad sēdē. Un to statistika nerāda. Tas ir pierādījums, ka šīs bizness nav aritmētika, šis bizness ir trigonometrija.»
Ir viens strīdīgs kritērijs, par kuru gan deputāti, gan eksperti ir dažādās domās. Tā ir piedalīšanās plenārsēdēs. Vislabāk ar sēžu apmeklējumu ir veicies Tatjanai Ždanokai, vissliktāk – Ivaram Godmanim. Pats politiķis skaidro, ka atbalsts lēmumiem tiek panākts jau pirms paša balsojuma un, piedaloties tajā, neko vairs neesot iespējams ietekmēt.
Politoloģe Iveta Kažoka norāda: «Tas liecina par attieksmi pret darbu. It kā lielākā daļa jautājumu netiek izšķirti ar viena deputāta balsu, tas nav bijis liktenīgi EP. Vienlaikus piedalīšanās deputātu balsojumā ir deputātu pienākums un viņi cenšas uz to balsošanu būt klāt.»
Lai ko no Latvijas ievēlētie deputāti stāstītu par saviem sasniegumiem, visa Eiropas parlamenta kontekstā viņu veikums ir gana pieticīgs. Nevalstiskā organizācija VoteWatch salīdzināja no dažādam valstīm ievēlētu deputātu darbības rezultātus. Vissvarīgākajā jomā, likumu rakstīšanā, Latvija ir vienā no zemākajām vietām, kopā ar Baltijas kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju. Tāpat, Latvijas eiroparlamentārieši retāk par citu valstu kolēģiem raksta atzinumus par likumprojektiem. Kaut gan te esam pārspējuši lietuviešus un igauņus..
VoteWatch direktors Doru Frantescu skaidro: «Eiropas parlamenta deputātiem no mazām valstīm ir ļoti grūti iegūt ietekmi un prestižus amatus, jo katram, kurš pretendē uz atbildīgu uzdevumu, jābūt atbalsta grupai. Un tas nozīmē, ka mazo vastu deputātiem ir jasadarbojas savā starpā un vienam otru jāatbalsta. Un tas, šķiet, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gadījumā nenotiek. Baltijas valstis ir nepieredzējušas un vēl nezina, kā to darīt. Ja mēs, piemēram, paskatāmies uz mazo, bet pieredzējušo valsti Luksemburgu, tai ir ir ļoti daudz amatu un pienākumu.»
Vienīgais kritērijs, kur Latvijas deputāti ir sasnieguši vidējo līmeni – sēžu apmeklējums. Jāsaka, ka par sēžu kavēšanu no algas atvelk 200 eiro.
Ref: 102.000.102.7330