Pulkvedis: Latvijas apdraudējums ir nesaliedētība un ekonomiskais stāvoklis

«Vienīgā būtiskā Latvijas un Ukrainas atšķirība patiesībā ir mūsu dalība NATO un Eiropas Savienībā (ES). Bet mēs tāpat kā Ukraina esam postpadomju valsts, mums ir vairākas lielas reliģiskās konfesijas, iedzīvotāji runā vairākās valodās, sabiedrībā ir diametrāli pretēji uzskati par vēsturi un ārpolitiku. Tātad problemātika ir visai līdzīga,» norāda Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, pulkvedis Raimonds Rublovskis.

«Ukrainas piemērs rāda, cik ātri var destabilizēt situāciju nestabilā sabiedrībā. Es piekrītu, ka iekšējā drošība Latvijai ir absolūta prioritāte, un scenārijs, ka uzbrukums varētu notikt no ārpuses, ir ļoti nereāls. Skaidrs, ka tādas darbības mērķis nebūtu tikai Baltijas valstu iekarošana, bet Krievijas izaicinājums ASV kā pasaules lielvarai un NATO dzinējspēkam. Jautājums – vai Krievija to tiešām gribētu darīt? NATO šādā situācijā nāktos obligāti reaģēt, pretējā gadījumā šai organizācijai ir beigas. Piektais pants – kolektīvā drošība un aizsardzība – ir NATO kodols, un, to neievērojot, NATO jau nākamajā dienā pārstāj eksistēt. Tāpēc es esmu ļoti skeptisks par runām, ka mums tagad steigā vajadzētu bruņoties un aizsargāties no Krievijas. Mūsu apdraudējums ir sabiedrības nesaliedētība un ekonomiskais stāvoklis. Cilvēki, kuri dzīvo nabadzībā, nevar atrast darbu un galu galā ir spiesti emigrēt, zūd valsts ideja. Ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt, šaubos, ka viņi domā par valsts aizsardzību. Ja šādu cilvēku ir ļoti daudz un nav izveidojusies spēcīga vidusšķira, valstij ir lielas problēmas. Tālāk – demogrāfija. Ja mums nebūs ko iesaukt bruņotajos spēkos, nebūs kas strādā policijā, arī tas nevairo valsts drošību. Latvija ir mazapdzīvota, Beļģijā un Nīderlandē līdzīgā teritorijā dzīvo ap 30 miljoni iedzīvotāju, mums tikai divi miljoni,» intervijā Latvijas Avīzei uzsver Rublovskis.

«Ja runā par draudiem, mūsdienās ļoti liela nozīme ir nevis bruņotām sadursmēm, bet informatīvajam karam. Tajā piedalās gan Krievija, gan ASV, bet Latvijas informatīvā un psiholoģiskā kampaņa, godīgi sakot, ir diezgan vāja. Mēs diezgan reti runājam, ka valsts ir liela vērtība, kas jāsargā un jāaizstāv. Tā vietā kaut ko stāsta par makroekonomiskiem rādītājiem un citām sarežģītām lietām, kas neuzrunā lielāko sabiedrības daļu. Cilvēki ir noguruši no šādiem «veiksmes stāstiem», kurus viņi paši savā ikdienā neizjūt.

Tagad ir 21.gadsimts, vairs nav tāda jēdziena «aizmugure». Es esmu ļoti skeptisks attiecībā uz cilvēkiem, kas domā un runā par aizkavēšanas kaujām, cīņu pie robežas, kas bija aktuāli Otrajā pasaules karā. Vajag vienkārši analizēt Ukrainas notikumus un paredzēt, kā Latvija šādās situācijās rīkotos – ko darītu bruņotie spēki, policija, drošības dienesti? (..) Visa nākotnes karadarbība risināsies pilsētās. Nebūs vairs frontes līnijas, ierakumu un citu lietu, kas bija karošanas pamats vēl pirms 50 gadiem,» teic pulkvedis.

Pēc viņa sacītā, «mums nav jābaidās no tāda militāra apdraudējuma kā 1940.gadā, jo NATO līguma piektais pants mūs aizsargā un neviena NATO valsts to nevar atļauties ignorēt. Vienlaikus NATO spēku palielināšana Latvijā ir nūja ar diviem galiem. Tīri ģeogrāfiski Baltija ir ieņēmusi to vietu, kur aukstā kara gados bija Vācijas Federatīvā Republika. Visi tolaik zināja – ja notiks sadursme Eiropā, tad visa karadarbība norisināsies tieši Vācijas teritorijā. Ja Latvijā būs vairāk NATO spēku, arī Krievija pretējā robežas pusē palielinās bruņojumu. Abas puses to uztver kā draudu, un notiek pakāpeniska eskalācija, kas var novest pie militāras konfrontācijas,» tā Rublovskis.

Ref: 102.000.102.7359