Saeima ceturtdien, 12.jūnijā, pirmajā lasījumā kā steidzamu pieņēma Valsts aizsardzības finansēšanas likumprojektu, kas paredz finansējumu valsts aizsardzībai līdz 2020.gadam pakāpeniski palielināt līdz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Likumprojekts nosaka, ka līdz 2020.gadam, ņemot vērā valsts budžeta iespējas, finansējums valsts aizsardzībai pakāpeniski jāpalielina līdz diviem procentiem no IKP. Savukārt 2020.gadā un turpmākajos gados aizsardzības finansējums jānodrošina ne mazāk kā divu procentu apmērā no prognozētā IKP, norāda parlamentā.
Finansējuma palielinājums nepieciešams, lai veicinātu valsts aizsardzības spēju mērķtiecīgu paaugstināšanu, izpildītu Latvijas saistības Ziemeļatlantijas līguma organizācijā kolektīvās aizsardzības ietvaros un radītu pamatu militāro spēju ilgtermiņa attīstības projektu īstenošanai, tādējādi atbalstot Latvijas iesaisti Eiropas un transatlantiskajās drošības struktūrās.
2014.gadā prognozētā valsts aizsardzības budžeta attiecība pret IKP ir 0,91 procents, bet 2013.gadā šis rādītājs bija trešais zemākais starp visām NATO dalībvalstīm, norādīts likumprojekta anotācijā.
Likumprojekts izstrādāts saskaņā ar 2012.gadā Saeimā apstiprināto Valsts aizsardzības koncepciju, kas paredz pakāpeniski palielināt valsts aizsardzības budžetu, 2020.gadā sasniedzot divus procentus no IKP.
Plānots, ka galīgajā lasījumā Saeima par likumprojektu lems 19.jūnijā.
BNN jau vēstīja, ka ilgus gadus augošais aizsardzības budžets bijusi vien izlikšanās un patiesībā augstākais punkts – 1,6 procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas tika sasniegts 2008.gadā, tika panākts, iekļaujot miljoniem eiro lielus izdevumus, kuri būtībā ar aizsardzības nozari nebija tieši saistīti.
Kā izdevumi aizsardzībai definēta pat radiolugas iestudēšana un literāru darbu izdošana, iepriekš vēstīja Latvijas Televīzijas raidījums de facto.
Kopš Latvijas iestāšanās NATO, desmit gadu laikā aizsardzības budžets gan audzis no 133 miljoniem eiro līdz 370 miljoniem augstākajā punktā 2008.gadā, kad it kā sasniegti jau 1,6% no kopbudžeta. Šobrīd tie ir 225 miljoni eiro jeb 0,91% no IKP.
Tomēr citādi procentu līkne izskatītos, ja izņemtu laukā izdevumus, kas aizsardzībai, maigi sakot, pievilkti aiz matiem. Līdz 2009.gadam aizsardzības budžetā mēģināja salikt visu, ko kaut cik varēja attiecināt uz šo nozari. Piemēram, tilts pār Gauju Ādažos – tajā ieguldīti 3,7 miljoni eiro jeb 2,6 miljoni latu no Aizsardzības budžeta. Taču būtībā vienīgā saistība ar aizsardzības nozari tam ir tā, ka tas ir pa ceļam uz Ādažu garnizonu.
Simtiem tūkstoši Valsts prezidenta vizīšu nodrošināšanai, miljoni Satversmes aizsardzības birojam, izdevumi Latvijas Bankas apsardzei, robežsardzei – tās ir tikai dažas no pozīcijām, ko iekļāva aizsardzības budžetā, lai tas procentuāli izskatītos pēc iespējami lielāks.
Turpat vēl līdz 2008.gadam bija atrodami arī simtiem tūkstoši eiro pieminekļu atjaunošanai, radioteleskopa būvēšanai Ventspils augstskolā, atbalstīta Imanta Ziedoņa grāmatas izdošana. Un zem integrācijas NATO paslēpts pat atbalsts radiolugas Karalis Nameitis iestudēšanai.
Īpašas attiecības aizsardzības budžetam bija ar sportu. Ar politiķu gādību caur ministrijas kontiem pie sporta federācijām un privātiem sporta klubiem plūda dāsna naudas straume – līdz pat gandrīz pusmiljonam eiro vienam klubam gadā. Krīzes dēļ 2009.gadā šo finanšu straumi nogrieza un vairs neatjaunoja.
Paralēli tam Aizsardzības ministrija atbalstījusi 52 sporta būvju celšanu un atjaunošanu. Tiesa – lai cik paradoksāli tas neskanētu – vietā, kur ikdienā ir visvairāk karavīru – Ādažu garnizonā sporta zāle nav atjaunota. Ārpus prioritātēm palikusi arī cita, liela armijas daļa Alūksnē. Tāda tobrīd bija politiskā dienaskārtība, – šobrīd atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts.
Tomēr plašā interpretācija par aizsardzības izdevumiem piemitusi ne tikai Latvijas politiķiem. Piemēram, Francija aizsardzības pozīcijās integrēja savu žandarmēriju. Līdz ar to līdz 2008.gadam valstu faktiskie izdevumi aizsardzībai ir grūti salīdzināmi. «Līdz zināmam brīdim mēs varējām izmantot šo veco [NATO] definīciju, lai pierādītu, ka tas [izdevumi] atbilst definīcijai. Bet es domāju, ka šī veselas virknes valstu radošā uzvedība, ieskaitot dažādas lietas aizsardzības budžetā un procentā, noveda pie tā, ka šī definīcija tika sašaurināta, lai ļoti precīzi pateiktu, kas tad var tikt ieskaitīts un kas nevar,» saka Sārts.
Nu jau piecus gadus no aizsardzības budžeta visi iepriekšminētie izdevumi ir laukā. Šobrīd bez Aizsardzības ministrijas un tās iestāžu, un Nacionālo bruņoto spēku budžeta, pozīcijā no kuras rēķina procentuālo ieguldījumu kopējā drošībā, ir vien kiberdrošības aģentūra CERT, kā arī Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, Jaunsardze un izdevumi Valsts prezidenta sargāšanai, bet ne vairs komandējumu un citu tēriņu apmaksa.
Šobrīd, kad atkal skan solījumi palielināt budžetu, armija gaida jaunas bruņumašīnas, cer attīstīt Speciālo uzdevumu vienības spējas un inženiertehniskās spējas. Tomēr pa šo laiku armiju cits pēc cita pamet desmitiem labi apmācītu karavīru. Daudzi jaunu darbu meklē atalgojuma dēļ. Kopš 2009.gada, kad karavīru algas tika samazinātas vidēji par 100 līdz 300 eiro mēnesī, atpakaļ pielikti vien desmit eiro. (Pulkvedim vidēji mīnus 324 eiro, kapteinim – mīnus 205, seržantam – mīnus 139 un kareivim mīnus 96.) Ja naudas būs vairāk, to visupirms tomēr sola ieguldīt karavīros.
Kā zināms, jautājums par nepieciešamību palielināt finansējumu aizsardzībai aktualizējies Krimas notikumu dēļ.
Ref: 102.000.102.7524