Labklājības valstīs tiek uzskatīts, ka sabiedrības attieksme pret bērniem invalīdiem ir tās attīstības līmeņa indikators. Mēs šajā ziņā līdzināmies trešās pasaules valstīm, intervijā portālam BNN norāda labdaris, alternatīvā aprūpes centra Žēlsirdības māja (Ventspils) valdes priekšsēdētājs Valērijus Bražņiks.
Vai mūsu (sabiedrības, valsts institūciju) izturēšanās pret bērniem invalīdiem ir mainījusies uz labo pusi?
Labklājības valstīs tiek uzskatīts, ka sabiedrības attieksme pret bērniem invalīdiem ir tās attīstības līmeņa indikators. Mēs šajā ziņā līdzināmies trešās pasaules valstīm.
Mūsu politiķi pirms vēlēšanām sludina: «Bērni – mūsu nākotne», nereti apzināti noklusējot, ka ne visi bērni ir valstij vajadzīgi. Slimie bērni ir nolikti uz kraujas malas. Viņiem valsts atsaka izdzīvošanai nepieciešamo. Proti – ja nav naudīgu vecāku, esi nolemts. Ir skumji, ja mēs, sabiedrība, saskaroties ar cilvēkiem, kuriem ir nopietni (sevišķi – psihiskas attīstības) traucējumi, jūtam bailes un riebumu. Bērna invalīda vecākiem, lai aizsargātu savu atvasi, nereti ir jāslēpj viņu no kaimiņiem, bet brauciens sabiedriskajā transportā kļūst par lielu pārbaudījumu. Galvenais šādas uztveres iemesls ir zināšanas trūkums. Mūsu sabiedrība cenšas slēpt no mums acīmredzamās problēmas. Vecāki, kuri ir nolēmuši paturēt ģimenē un audzināt bērnu ar attīstības traucējumiem, sastop milzīgu ārstu, pedagogu, paziņu un radinieku neizpratni, kaut gan būtu pelnījuši vislielāko cieņu un apbrīnu. Ventspilī tādu vecāku ir pietiekami daudz, un es esmu lepns par to, ka viņus pazīstu.
Spriežot pēc cilvēku atsaucības atsevišķos gadījumos, sabiedrība nav galīgi bezcerīga.
Vai tiešām pat attieksmes ziņā šie bērni ir pašā kraujas malā?
Nosaukšu vairākus faktus, kuri, manuprāt, var kalpot par problēmas aktualitātes pamatojumu. Pirmkārt, ceru, ka Latvijai ratificējot ANO Konvenciju par invalīdu tiesībām, valsts pēc būtības būs spiesta radīt starptautisko līgumu nosacījumiem atbilstošus likumus, nevis kā patlaban aprobežoties ar labo nodomu deklarācijām. Diemžēl, bažas rada dažādu valstu likumdošanas izpētes faktoloģija. Proti, tikai 45 valstīm ir izdevies iedzīvināt pret invalīdu diskrimināciju vērstus normatīvos aktus. Latvijā nepieciešamo likumu vietā līdz šim ir bijušas politiķu pirmsvēlēšanu nodomu deklarācijas.
Otrkārt, Latvijā cilvēku ar ierobežotām iespējām tiesības arvien tiek ignorētas, ko apstiprina valsts sociālo aprūpes centru (psihoneiroloģisko internātu) alternatīvu trūkums. Iemesls alternatīvu nepietiekamībai ir vietējo pašvaldību ļoti vājā aktivitāte cilvēktiesību jomā, neskatoties uz to, ka tieši pašvaldības visstiešākajā mērā ir atbildīgas par viņu pārraudzībā esošo indivīdu tā kritiskajās dzīves situācijās. Arī ārkārtīgi vājā pilsoniskās sabiedrības iespēju izmantošana no pašvaldību puses liecina par nevēlēšanos pēc būtības palīdzēt. Līdz šim faktiski visu darbu, arī finansiālo atbalstu ir monopolizējušas valsts (arī pašvaldību) resoru struktūras, kuras ir pārliecinoši pierādījušas, ka nespēj tikt galā ar nepieciešamajiem uzdevumiem.
Treškārt, Žēlsirdības mājas rīcībā ir pietiekami daudz faktu, lai apgalvotu, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana bērniem-bāreņiem Latvijā ir vispārpieņemta administratīva prakse. Vai ierēdņi maksās šiem bāreņiem kompensāciju par cilvēka tiesību uz brīvību un neaizskaramību pārkāpšanu?
Kad uzzinām par tādu apiešanos ar bērniem invalīdiem, mūs pārņem kauns. Dvēsele sāp. Rodas vēlēšanās sodīt to cilvēku vai cilvēkus, kuri tā izturējušies pret bērnu, pret invalīdu, jo bērnu invalīdu, bāreņu piespiedu izolāciju mēs noteikti vērtējam kā ņirgāšanos par neaizsargātu bērnu. Mūsu sabiedrībā notiek nepārtraukta bērnu invalīdu piespiedu izolācija. Izolācijas formas ir daudzveidīgas: arī ēku un transporta nepieejamība, mentālās barjeras, sociālie ierobežojumi. Visu šo izolācijas izpausmju kopumu var raksturot kā diskrimināciju invaliditātes dēļ. Taču no sabiedrības puses vētrainas pretreakcijas šai diskriminācijai nez kāpēc nav.
Kāpēc tā notiek?
Tāpēc, ka sabiedrība neuzskata diskrimināciju par varmācību. Neuzskata to par kriminālnoziegumu, par savas amorālās uzvedības sekām. Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar ierobežotām iespējām ir aizspriedumu pilna.
Latvijas Tiesībsarga 2013. gada 15. marta ziņojums par sociālās aprūpes centriem pieaugušajiem ar psihiska rakstura traucējumiem, manuprāt, būtu jāuzskata par elementāra pārvaldes analfabētisma likvidēšanas rokasgrāmatu. Neesmu gan pārliecināts, ka esam tikuši līdz atklāsmei, kaut gan ceru, ka Tiesībsarga ziņojumā skaidri un spēcīgi akcentētā atšķirība starp profesionālismu, kompetenci, no vienas puses, un diletantismu, administrēšanu – no otras, daudzām atbildīgām amatpersonām liks vismaz aizdomāties.
Ir vispārzināms, ka cilvēka funkcionāla piemērotība tiek uzskatīta par galveno cilvēka mijiedarbības ar vidi raksturotāju. Arī darbā ar bērniem invalīdiem par efektīgu rezultātu ir uzskatāma veselīga viņu funkcionēšana sociālo saikņu sistēmā. Spējai dzīvot cilvēku pasaulē, gatavība sadarboties (kooperēties), veidot savstarpējo attiecību saiknes būtu jābūt noteicošajam kritērijam, ja runa ir par efektīvu sociālā darba rezultātu vērtēšanu, jo bez pozitīvām un abpusējām saitēm starp cilvēkiem adaptācija, izdzīvošana nav iespējama.
Tiesībsarga ziņojumā atklātā valsts sociālās aprūpes centru izgāšanās, sniedzot palīdzību invalīdiem ar psihes traucējumiem ārpus slimnīcas, un valdības reakcija kārtējo reizi mūs ir motivējusi (mēs esam apelējuši pie izpildvaras vairāk nekā divdesmit gadus) prasīt personām ar ierobežotām iespējām tiesības uz pašrealizāciju, tiesības uz adekvātu psihiatrisku palīdzību un sociālas aizsardzības sistēmu, kurām Latvijā jau sen ir piešķirta konstitucionāla nozīme (Satversmes 109.pants paredz ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu). Vai šoreiz Satversmē garantētās tiesības tiks de Facto nodrošinātas, rādīs laiks.
Kādu pieeju piedāvājat Jūs? Ar ko tā efektīvāka?
No sarunām ar sociālajiem darbiniekiem par cilvēkiem ar psihiskās attīstības traucējumiem var secināt, ka viss viņiem, izrādās, ne tā, kā mums. Viss – galva, rokas, kājas – funkcionē ne tā. Vietā jautāt: kas tad šiem cilvēkiem ar mums kopīgs? Vai viņu dzīvē vispār ir kaut kas kopīgs ar mūsu ikdienas dzīvi?
Tomēr tie jaunie cilvēki ar neattīstītu psihi, kuri spēj sociāli adaptēties, noteiktos apstākļos ne tikai izdzīvo, bet arī dzīvo. Mums ir tādi piemēri. Mēs dodam šiem jauniešiem pajumti, iespēju iepazīt atbildību, darbu, galu galā iespēju kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, lai dibinātu ģimeni un kļūtu par vecākiem. Mūsu centrā ir dzimuši un tiek audzināti bērni, kuri veiksmīgi apgūst parasto skolu programmu. Elizabete – 5. klasē, Nauris – 5. klasē, Tija – 4. klasē, Dženija – 4. klasē, Monika – 3. klasē, Samanta – 2. klasē. Ģimenes aprūpē aug: Kārlis – divi gadi, Daniels – trīs gadi. Mums jābūt līdzās. Jāiemācās viņus saprast un uzklausīt. Nevis aptecēt, bet attīstīt.
Ētikas, psiholoģijas un tāpat Dieva likumos nav attaisnojuma to cilvēku izolācija, kuri cieš no psihiskām slimībām vai psihiskas nepietiekamības. Sabiedrībā pietiek vietas visiem. Cilvēkiem ar psihiskām novirzēm ir tieši tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem. Brīvības atņemšana uz šī pamata var tikt piemērota vien tiem, kuri saskaņā ar tiesas lēmumu ir sabiedrībai bīstami. Diemžēl, Latvijā attieksme pret šīm sociālajām grupām būtiski atšķiras no civilizētā pasaulē pieņemtās.
Jūsu komūnās redzēju atsaucīgus, labsirdīgus jauniešus, kuri ar lepnumu rāda, ko paši paveikuši un sakopuši. Bet es redzu arī, cik ļoti jūs nomāc, ka arvien esat savos centienos samērā vientuļi.
Divdesmit gadu laikā es esmu guvis pārliecību, ka mans vēstījums par bērnu invalīdu garīgo un psihosociālo attīstību interesē vairākumu cilvēku. Diemžēl politiķu, valsts un municipālo (t.sk. Ventspils) ierēdņu vidē mūsu zināšanas un pieredze nav pieprasīta. Viņiem liekas, ka viņi zina visu. Viņi raksta sabiedrības iekārtojumam un valsts pārvaldei veltītas instrukcijas, likumprojektus. Viņi, manuprāt, ir ilgstošas psiholoģiskas krīzes produkta rezultāts. Es to saku ne jau lecīgas lepnības dēļ, bet tikai un vienīgi aiz cieņas pret patiesību. Es ceru, ka, izlasījuši šo interviju, lasītāji sapratīs, cik neprofesionāli pie mums tiek pildītas starptautisko normu prasības attieksmē pret bērniem invalīdiem. Ceru, ka šis atklājums liks ļaudīm pārlūkot savu nostāju pret tiem, no kā šāda attieksme ir atkarīga.
P.S. Arī Ventspilī valda džungļu likumi. Deputāti Aivars Lembergs, Jānis Vītoliņš, Guntis Blumbergs, Didzis Ošenieks, Aldis Slavinskis, Dainis Gīlis, Aigo Gūtmanis, Andris Grigalis, Ilze Buņķe, Vitalijs Trusevičs, kuru pienākums ir palīdzēt, vairākkārt atteikuši palīdzības piešķiršanu alternatīvā centra Žēlsirdības māja funkciju nodrošināšanai.
Cienījamie, līdzcilvēki! Žēlsirdības mājas darbība ir atkarīga no Jūsu ziedojumiem. Ja Ventspils dome nevēlas, palīdzēsim mēs. Lūdzu, ziedojiet:
Saņēmēja nosaukums: Nodibinājums «Alternatīvās aprūpes centrs Žēlsirdības māja»
Saņēmēja Reģ.Nr. 40008063818
Bankas nosaukums: AS Citadeles banka
SWIFT kods: PARXLV22
Konta Nr. IBAN: LV10PARX0000950131012
Kontaktpersona: Tatjana Bražņika +371 29883301, www.zelsirdibasmaja.lv