Publiskie iepirkumi ir sfēra, kurā Latvijā notiek visvairāk lobēšanas aktivitāšu, jo tā ir iespēja nokļūt tuvāk valsts naudai, tieši un ātri ietekmējot uzņēmējdarbības rezultātus. 37% uzņēmējdarbības sfēras pārstāvju uzskata, ka korupcijas dēļ viņi nav uzvarējuši kādā publiskā iepirkumā Eiropas Savienībā (ES) pēdējo trīs gadu laikā.
Tā norāda biedrība Sabiedrība par atklātību – Delna, kas veikusi pētījumu par lobēšanas procesu, tiesisko ietvaru un praksi Latvijā no atklātības, ētiskuma un vienlīdzības principu aspekta. Lobēšanas atklātības nodrošināšanā Latvijai jāpilnveido virkni normatīvo aktu un jāmaina uztvere par lobēšanas lomu demokrātijā, secina biedrība.
Lobēšana ir jebkura tieša vai netieša komunikācija ar publiskās pārvaldes amatpersonām, politikas lēmumu pieņēmējiem vai viņu pārstāvjiem ar mērķi ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanu kādas organizētas grupas vārdā vai pārstāvniecībā.
Visefektīvākie lobētāji Latvijā ir finanšu sektorā (94%), enerģētikas sektorā (87%) un lauksaimniecībā (87%). Gan privātais, gan NVO sektors tiek uzskatīti par efektīviem lobētājiem lauksaimniecības un finanšu jautājumos, un pirmais tika augstāk vērtēts arī attiecībā uz enerģētikas jautājumiem. llgtermiņa lobēšana notiek attiecībā tieši uz tām rīcībpolitikas jomām, kas ir pakļautas stingrai regulācijai (piemēram, banku sektors, azartspēles, alkohols) un publiskā sektora budžeta investīcijām (piemēram, infrastruktūra), vai abām divām (piemēram, enerģētika). Piecas līdz sešas galvenās ministrijas, kas saistītas ar ekonomikas nozaru un uzņēmējdarbības regulāciju, kopā ar Saeimu un tās pastāvīgajām komisijām, ir galvenie lobēšanas aktivitāšu mērķi, tādās jomās kā IT, būvniecība, atkritumu apsaimniekošana un veselības aprūpe.
Lobētāji pētījuma laikā veiktajās intervijās apgalvoja, ka visaktīvākās lobēšanas aktivitātes ir manāmas tieši pirms vēlēšanām saistībā ar likumiem, kas regulē akcīzes preces, azartspēles, publiskos iepirkumus, vides aizsardzību un būvniecību. Politiskās partijas pieprasa ziedojumus priekšvēlēšanu kampaņām, un par samaksu politiķi nemaina likumus, kas reglamentē šīs nozares. To organizē partiju cilvēki, kas ir atbildīgi par līdzekļu piesaisti. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pārstāvis apstiprināja, ko intervijās ir teikuši lobētāji: «Politiķi pārdod savus pakalpojumus. Un uzņēmumi, kas to var atļauties (protams, ne visi), tos pērk.» Naudas daudzums, kas minēts attiecībā uz likumdošanas procesa ietekmēšanu, atšķiras, bet skaitļi, ko nosauc lobētāji un apstiprina esošie un bijušie publiskās pārvaldes darbinieki, svārstās ap 150 000 eiro, informē Delna.
Latvijā nevar runāt par lobēšanas industriju, bet par dažiem profesionāļiem vai nevalstiskajām organizācijām, kurās strādā profesionāļi, kuriem ir kompetences, lai šo darbu veiktu. Tie pārzina lēmumu pieņemšanas procesu, argumentācijas mākslu, spēj rakstīt pārliecinošus atzinumus, jo ir arī juridiskā kompetence, māk veidot attiecības ar medijiem. Šādus profesionāļus izglītības iestādes negatavo, tādēļ tie nāk no publiskā sektora vidus, nevalstiskajām organizācijām. Pateicoties Interešu konflikta novēršanas likuma «caurumiem», ir iespējams «ceļot» no atbildīgām publiskā sektora pozīcijām uz privātā sektora atbildīgiem amatiem, izmantojot savas zināšanas par valsts veidoto politiku, kā arī kontaktus publiskajā sektorā šo organizāciju labā, uzsver Delna.
Saskaņā ar pētījumā izmantoto Transparency International izstrādāto metodiku, kas izvērtē, cik caurskatāmas, atvērtas un godīgas ir ar lobēšanu saistītās darbības no lobētāju un publiskā sektora puses, Latvija saņem 39% attiecībā uz ieviestajiem mehānismiem un drošības līdzekļiem caurskatāmības, integritātes (ētiskuma/godaprāta) un vienlīdzīgas piekļuves publisko lēmumu pieņēmējiem. Pētījums paralēli ir veikts 19 Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Pētījumā, apskatot lēmumu pieņemšanas procesu no tiesiskā ietvara un prakses viedokļa, Latvijā iespējas piekļūt lobētājiem pie informācijas un publiskā sektora prakse publicēt informāciju vai būt pieejamiem ir novērtēta apmierinoši (50%). «Vērtējums norāda uz to, ka esam ieviesuši zināmu regulējumu, bet netiek nodrošināta tā atbilstoša izpilde. Ņemot vērā, ka Latvijā neeksistē lobētāju reģistrs un informācija par to interesēm nav apkopota vai pieejama, tad esam saņēmuši kopvērtējumā ļoti zemu novērtējumu lobēšanas atklātības nodrošināšanā. Lobēšanas atklātība novērtēta ar 28% no 100%,» skaidro biedrība.
Integritāte jeb ētika/godaprāts ir novērtēts ar 43%. Rezultāts veidojās no augsta novērtējuma par publiskā sektora darbinieku ētikas kodeksu esamību, nevis tādēļ, ka tie tiek patiesi ievēroti, bet gan tādēļ, ka sadarbība ar lobētājiem ir atrunāta Interešu konflikta novēršanas likumā (67%). Privātajā sektorā ētikas kodeksi (nozaru asociācijas, korporācijas, u.c.) ir sastopami arvien biežāk, tādēļ piešķirts vidējs vērtējums (50%), bet vissliktāk šajā kategorijā tika vērtētas likuma normas, kas nosaka nodarbinātības ierobežojumus amatpersonām un lobētājiem (33%).
Vērtējot lobētāju iespējas vienlīdzīgi piekļūt institūcijām un dalībai lēmumu pieņemšanas procesā, tika saņemts augsts vērtējums – 48%. Tas veidojās no vērtējuma par konsultantu un sabiedrības iesaistes iespējām lēmumu pieņemšanas procesā (75%), kas saistīta ar ļoti atvērtas valsts pārvaldes veidošanas procesu pēdējo gadu laikā. Padomnieku un ekspertu grupu daudzveidība gan novērtēta salīdzinoši zemu, jo tajās iekļūt nav tik vienkārši (20%).
Delnas direktors Gundars Jankovs norāda, ka centieni panākt jebkāda regulējuma ieviešanu, lai nodrošinātu lobēšanas atklātību ir bijuši nesekmīgi. «Piedāvātie risinājumi, pirmkārt, nav guvuši politiķu atbalstu, jo tie paredzēja lielākoties atbildību no publiskā sektora puses, kā arī netika paredzēts finansējums atklātības nodrošināšanai. Pats galvenais, ka klasiski tika pieļauta kļūda – regulējums tapa nevis pēc sabiedrības pieprasījuma vai iesaistīto pušu pieprasījuma pēc atklātības un konsekventas iesaistes, bet no institūcijas, kuras uzdevums ir novērst korupciju,» skaidro Jankovs.
Latvijā, līdzīgi, kā citās Eiropas valstīts, apmēram 50% no sabiedrības domā, ka vara ir koncertēta šauru interešu lokā. Par to liecina aizdomu un noslēpumainības ēna dažādu likumprojektu virzībā, piemēram, aizsargjoslu, vēja parku, mazo elektrostaciju, atkritumu apsaimniekošanas, banku regulējuma, uzturēšanās atļauju, ātro kredītu, valsts budžeta sadales u.c. Par to liecina arī lēmumu pieņemšanas centralizācija, piemēram, Koalīcijas padomē, dažādos ministriju departamentos pie publisko iepirkumu sagatavošanas. Ja lobēšana ir slēpta, tad zaudētāji ir sabiedrība un valsts ekonomika kopumā. Aktīvākā lobēšana notiek uz lēmumiem, kas saistītas ar infrastruktūru (atkritumi, enerģētika u.c.), ietekmē valsts budžeta ilgtermiņa investīcijas vai sfēras ar stingru regulējumu (tabaka, alkohols, azartspēles u.c).
Apzinoties, ka pēdējo 20 gadu laikā paradumi, izmantot kriminālas metodes, tirgojoties ar ietekmi un maksājot kukuļus, mainās uz daudz demokrātiskiem un ētiskākiem lobēšanas principiem arī lobētāja profils ir mainījies. Transparency International norāda, ka mūsdienās lobētāji var būt ne tikai profesionāli lobētāji, bet arī privātā sektora pārstāvji (štata lobētāji), publisko attiecību konsultanti, nevalstisko organizāciju pārstāvji, uzņēmumi, nozaru/ profesionāļu apvienības, arodbiedrības, domnīcas, juridisko pakalpojumi sniedzēji, reliģiskas organizācijas un pētnieki.
Lobēšanai ir jābūt cīņai ar argumentiem un viedokļiem, nevis lēmumu pieņēmējiem jāgaida materiāli labvēlīgi žesti vai jāvirza «draugu» rosinātie priekšlikumi. Kā labo piemēru var minēt dažādas nevalstiskās organizācijas, kuras ir panākušas pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā, izmantojot ētiskas lobēšanas metodes, uzsver biedrība. Delna plāno vērsties atbildīgajās iestādēs, lai informētu par izstrādātajiem priekšlikumiem un meklētu kopīgus risinājumus tiesību aktu uzlabošanai, lai nodrošinātu lobēšanas atklātību, lēmumu pieņemšanas izsekojamību un mazinātu valsts nozagšanas riskus.
Ref: 102.000.102.9151