Latvijas Reģionu apvienība (LRA) iesniegusi likumprojektu par nemainīgas 9% nodokļa likmes saglabāšanu mikrouzņēmumiem, rosinot mainīt nodokļa likmes sadalījuma proporciju par labu darbinieku sociālajai drošībai.
Turpmāk sociālās apdrošināšanas iemaksām līdzšinējo 65% vietā būtu jānovirza 95,9%, kas nozīmīgi uzlabotu strādājošo sociālo aizsardzību. Tādejādi tiktu novērsti ēnu ekonomiku veicinošie un atsevišķu politiķu lobētie ierobežojumi mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai Latvijā, kas paredz mikrouzņēmumu nodokļu likmes palielināšanu līdz 15%, skaidro LRA.
Politiskā spēka Saeimas frakcijas vadītājs Dainis Liepiņš uzsver, ka motivējošā 9% mikrouzņēmumu nodokļa likme ir jāsaglabā, jo tā sevi jau šobrīd ir ļoti labi parādījusi kā piemērotāko uzņēmējdarbības uzsākšanas veidu tūkstošiem jauno uzņēmēju un mazo uzņēmumu, veicinot arī daudzu esošo uzņēmumu iznākšanu no pelēkās darbības zonas. «Kāpēc graut sistēmu, kas sevi ir pozitīvi pierādījusi un turpina to veiksmīgi darīt joprojām,» tā Liepiņš.
Pēc viņa sacītā, ierosinājums palielināt mikrouzņēmuma nodokļa likmi no 9% līdz 15% ir absolūta nerēķināšanās ar reālo situāciju Latvijas novados un ekonomikas attīstības tendencēm pasaulē. «Valstu centrālās bankas, vadošie ekonomikas un finanšu eksperti pasaulē un Latvijā vienprātīgi atzīst, ka turpmākajos gados ir sagaidāma ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās, un valdībām būs nepieciešams vairāk uzmanības veltīt nodarbinātības veicināšanai un uzņēmējdarbību stimulējošiem risinājumiem. Tāpēc arī Latvijā politiķiem jābūt pietiekami drosmīgiem un tālredzīgiem, lai nepakļautos atsevišķu interešu grupu lobija spiedienam, bet domāt par iedzīvotāju un uzņēmēju vairākuma interesēm,» skaidro partijā.
Finanšu ministrijā norāda, ka, turpinot esošo mikrouzņēmumu nodokļa režīmu, mikrouzņēmumos strādājošie sev nevarēs nākotnē nodrošināt nedz sociālos pabalstus, nedz minimālu pensijas apmēru. Nav pieļaujama situācija, ka pārējiem nodokļu maksātājiem solidāri nāksies uzturēt mikrouzņēmumu darbiniekus, kad tie sasniegs pensijas vecumu.
«Ja netiks rasts risinājums, kā nodrošināt sociālā budžeta ilgtspēju, strādājošajiem, piemēram, policistiem, skolotājiem, ārstiem un medmāsām, būs jānodrošina vecuma pensijas mikrouzņēmumu darbiniekiem, jo viņi paši to nespēs. Šo sociālo netaisnību ir jānovērš, ieviešot minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu. Tas ir valdības neizdarītais mājasdarbs – līdz šim ir noteiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, bet nav noteikts zemākais apmērs. Tas rada situāciju, ka pārējiem nodokļu maksātājiem nākas uzturēt vairāk nekā 56 tūkstošus mikrouzņēmumu darbinieku, kuri iemaksas neveic pietiekamā līmenī,» norāda Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens.
Mikrouzņēmumos nodarbināto skaits strauji aug. Tendencei turpinoties, šo darbinieku īpatsvars jau drīz varētu pārsniegt 20% atzīmi no privātajā sektorā strādājošo skaita. Šāda situācijas attīstība sāk apdraudēt sociālā budžeta ilgtspēju, jo pie šobrīd esošā sociālo iemaksu apmēra mikrouzņēmumu darbiniekiem būtu jāuzkrāj pat trīs reizes ilgāku darba stāžu, lai nākotnē nodrošinātu sev minimālo vecuma pensiju, norāda Finanšu ministrijā.
Turklāt jau šobrīd tieši pārējie nodokļu maksātāji, nevis mikrouzņēmumu darbinieki ir tie, kas nodrošina lielāko iemaksu apmēru sociālajā budžetā, no kura tiek izmaksātas pensijas šodienas pensionāriem, kā arī sociālie pabalsti, piemēram, jaunajām māmiņām, bez darba palikušajiem vai darba nespējas gadījumā. Šādā veidā tiek pārkāpts sociālā taisnīguma princips, uzsver ministrijā.
Iespējamais risinājums, kas varētu nodrošināt to, ka mikrouzņēmumu nodokļa režīms ilgtermiņā nav risks personas sociālajam nodrošinājumam, ir pakāpeniska minimālā valsts sociālās apdrošināšanas obligātā maksājuma ieviešana (piemēram, 122 eiro mēnesī), kas aprēķināta no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas.
Nevienlīdzīgā situācijā tiek nostādīti arī uzņēmumi, kuri nodokļus maksā vispārpieņemtā kārtībā. Ja darbinieks, kura alga mēnesī ir 432 eiro, mikrouzņēmumam izmaksā 485,32 eiro, parastam uzņēmumam izmaksā jau 752,22 eiro. Tādējādi mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja sniegtie pakalpojumi no izmaksu pozīcijas ir konkurētspējīgāki par citu uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem un nenodrošina veselīgu konkurenci starp tirgus dalībniekiem, skaidro ministrijā.
Ja Mikrouzņēmumu nodokļa likuma sākotnējais mērķis bija sniegt atbalstu un radīt nepieciešamos priekšnoteikumus, lai ekonomiskās krīzes laikā bez darba palikušie iedzīvotāji varētu uzsākt uzņēmējdarbību, tad šobrīd esošā situācija rāda pretēju iznākumu. Mikrouzņēmumu skaits no kopējā nodokļu maksātāju skaita jau sasniedzis vairāk nekā 11%. Savukārt no pēdējos gados jaunreģistrēto uzņēmumu skaita mikrouzņēmumi veido jau vairāk nekā trešdaļu. Šāda dinamika rada vairākus būtiskus riskus, jau iepriekš uzsvēra ministrija.
«Mikrouzņēmumu darbības formai ir konstatēti vairāki būtiski trūkumi. Nerunājot par zemo sociālo nodrošinājumu mikrouzņēmumu darbiniekiem, tā rada riskus arī veselīgas uzņēmējdarbības vides un konkurences nodrošināšanai. Redzot straujo mikrouzņēmumu skaita pieaugumu, ir jāpieņem optimāli risinājumi esošo problēmu novēršanai,» jau iepriekš sacījis Ašeradens.
Tāpat pieaug to nozaru skaits, kur mikrouzņēmumu apgrozījums pārsniedz 20%, tādējādi kropļojot konkurenci un liekot pārējiem tirgus dalībniekiem meklēt pielāgošanās risinājumus. Tas novērojams, piemēram, tādās sfērās kā uzskaites, grāmatvedības, audita un revīzijas pakalpojumi, konsultācijas nodokļu jautājumos, tīrīšanas un uzkopšanas darbi un vairākās citās jomās. Tādējādi pastāv risks, ka, tos neierobežojot, mikrouzņēmumi šajās sfērās izkonkurēs uzņēmumus, kas darbojas standarta nodokļu režīmā.
Grūti atrast arī pierādījumus tam, ka mikrouzņēmumu režīms dotu būtisku impulsu tautsaimniecības attīstībai vai izlīdzinātu reģionālās atšķirības. Piemēram, lielākā daļa jeb 69% no mikrouzņēmumiem ir koncentrēti Rīgā, kur salīdzinoši ar citiem Latvijas reģioniem ir daudz labvēlīgāki apstākļi uzņēmējdarbībai. Pārējos Latvijas reģionos mikrouzņēmumu skaits nesasniedz pat 10%, skaidro ministrijā.
Tāpat tiek norādīts, ka mikrouzņēmumi, pretēji mērķim, tomēr būtiski nepalielina kopējo nodarbinātību. Mikrouzņēmumu darbinieku skaits pieaug daudz straujāk nekā nodarbināto skaits kopumā. Turklāt lielākā daļa no darba vietām mikrouzņēmumos netiek radītas no jauna – 52% no strādājošajiem bijuši nodarbināti jau iepriekš.
Ja 2011.gadā mikrouzņēmu darbinieku skaits bija 5,3% no kopējā un 8,2% no privātajā sektorā nodarbināto skaita, tad 2013.gadā tas jau bija attiecīgi 9,9% un 14,8%.
Ref: 102.000.102.9190