«Latvijas prezidentam par drošību ir vislielākā teikšana, kā un kas jādara turpmākajos četros gados. Viņš ir Nacionālās drošības padomes (NDP) priekšsēdētājs, virspavēlnieks, pārstāv valsti ārzemēs, līdz ar to diplomāts – instrumentu klāsts risināt šos jautājumus ir itin plašs, un attiecīgais bloks šobrīd ir gan aktuāls, gan būtisks,» norāda Latvijas Reģionu apvienības virzītais Valsts prezidenta amata kandidāts, Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars.
Taujāts, ko darītu būdams prezidents, Bondars intervijā laikrakstam Latvijas Avīze uzsver: «Pirmā lieta, ar ko jaunajam prezidentam nodarboties, būs valsts drošība. Tā, kā galds stāv uz četrām kājām. Viena ir armija, kurai nepieciešams palielināt finansējumu. Piemēram, ja zinām, ka aiz robežām ir tik un tik tanku, tad zinām, cik mums vajag prettanku aizsardzības iekārtas. Zinām, cik ir helikopteru, lidmašīnu, tātad skaidrs, cik pretgaisa ierīču nepieciešams Latvijas armijas bruņojumā. Tātad mums jākāpina aizsardzības spējas. Otrkārt, tas ietver arī izlūkdienestus. Tajā strādā godprātīgi puiši un meitenes, taču arī viņiem jāpalielina finansējums un kapacitāte, lai pienākumus pildītu vēl profesionālāk. Šīm sadaļām noteikti jāparādās valsts galvas darbakārtībā, jo viņš ir arī Nacionālās drošības padomes vadītājs. Trešā daļa ir iekšējā drošība, kas skar robežsardzi un policiju, kam jāsadarbojas ar armiju, jo tas ir īpaši būtiski hibrīdkara apstākļos, novēršot militārus apdraudējumus. Līdz šim pazinām pasauli, kur policija un armija ir šķirtas. Tagad jāmācās strādāt roku rokā. Ceturtā lieta ir ārpolitika nacionālās drošības labā. Kad gribējām iestāties NATO, braucām uz Ameriku (un ne tikai), runājām ar Kongresa, Senāta locekļiem, un arī šodien jāklauvē pie šīm pašām durvīm ar skaidru vēstījumu. Ka mums ir intereses sadarbības jomā ar ASV un pārējām NATO valstīm. Es tās nosaucu – amerikāņu klātbūtne, tehnoloģisko spēju izmantošana zemē, kas saucas Latvija. Lai tā notiktu, mūsu politiskajai virsvadībai jābūt pietiekami pārstāvētai Vašingtonā senātā, Valsts departamentā, Baltajā namā un arī domnīcu līmenī, kur palīdz veidot vidi, uz kuras pamata pieņem lēmumus.»
«Otrs – ekonomiskais bloks prezidenta rokās mazāk ir tiešā veidā. Taču saimnieciskās attīstības lietās, kas ir valdības kompetence, prezidentam jāpiedalās ar “maigo” varu. Ja mainās valdība, prezidentam klātos runāt ar nākamo valdības vadītāju, ko darīt ekonomikas izaugsmes jautājumā, jāskatās, lai tas parādās deklarācijā. Pēc tam jāseko līdzi izpildei. Šogad būšot 2% ekonomikas izaugsme. Mazāk par plānotajiem 2,8%. Šajos procentos ietilpst daudz ES fondu ieguldījuma līdzekļu un aizbraukušo Latvijas cilvēku mājup atsūtītā nauda. Un tad no 2% nekas pāri nepaliek, precīzāk, izaugsme uz vietas būs skaitāma ar mīnusa zīmi. Tas jālabo, lai četros gados Latvijā notiktu uzņēmējdarbības vides paplašināšana, nevis tikai Es fondu apgūšana, kā bijis līdz šim,» teic Bondars.
Pēc viņa sacītā, fondu naudas saņemšana saistās ar pareizu papīru aizpildīšanu, toties privātā nauda plūst uz turieni, kur tā spēj pelnīt. Kamēr privātā nauda kritiski vērtē Latvijas apstākļus, jo te ir birokrātiskie šķēršļi, sarežģīta tiesiskā vide komercjautājumos, neprognozējama nodokļu aplikšana, tikmēr investīcijas ies ar līkumu. Valsts uzdevums ir noņemt, neļaut šādiem šķēršļiem rasties. Prezidenta līmenī savukārt ir iespējams palīdzēt konkrētiem uzņēmumiem atvērt konkrētas durvis ārvalstīs.
«Es gribu uzsvērt vēl vienu valsts galvas lomu – aprūpēt reģionālo politiku, lai Latvija nekļūtu par Rīgu ar tai piegulošo parku, kurā retumis dzīvo cilvēki. Ārpus Pierīgas iedzīvotāju skaits dramatiski krītas, tāpēc vismaz 11. gadā kopš iestāšanās ES vajadzētu izstrādāt reģionu politiku, kuras pamat¬uzdevums ir parādīt, ka subsidējam uzņēmējdarbību ārpus galvaspilsētas. Tas nozīmē, piemēram, neprasīt Engures uzņēmējam 4 000 eiro par elektropieslēgumu, ko viņš tur nespēs atpelnīt. Jā, tas arī ir valdības pienākums, bet prezidentam jāpamudina skatīties tālāk par Rīgu,» pārliecināts Valsts prezidenta amata kandidāts.
Tāpat Bondars uzsver, ka «pilsoņi grib, lai prezidentu neievēlē pelēkie kardināli slēgtā telpā, no kurienes lēmumu saož pēc dūmu smakas un krāsas. Vatikānā tas pieņemami, Latvijai ne. Cilvēki vēlas iepazīt atklāti izvirzītos kandidātus, saprast, kas viņi par personībām, ko domā un piedāvā. Es devos pie vēlētājiem uzreiz pēc vēlēšanām, kā klājas deputātam. (..) Politika ir personību un ideju konkurence. Tā tam būtu jābūt. Protams, jo esam no tā tālāk un tuvāk kuluāru varas un naudas konkurencei, jo sliktāk valstij.»
Ref: 102.000.102.9564