Šonedēļ kļuva skaidrs, ka Latvijas pievienošanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (ESAO), vai kā to mēdz dēvēt – bagāto valstu klubam, ir atlikta vismaz gadu. Šī organizācija uzskata, ka mūsu valsts banku sektors joprojām neatbilst pieklājīgā sabiedrībā pieņemtiem standartiem. Diemžēl ne bez iemesla.
Lai gan ESAO mēs vēl neesam iestājušies, par sarunām ir jāmaksā, un turklāt – avansā. Šonedēļ valdība apstiprināja Ārlietu ministrijas lūgumu, nodrošināt 2016.gadā līdzekļus sarunu procesam ar organizāciju 1,3 miljonu eiro apmērā.
Tā kā iestāšanās OECD ir viena no Latvijas valdības prioritātēm un sarunu procesa «ceļu karte», kas apstiprināta 2013.gada maijā, paredz, ka Latvijai ir jāveic avansa maksājums par nākamo periodu, apmierināt Ārlietu ministrijas lūgumu nebija grūti. Iepriekš tika uzskatīts, ka pievienošanās sarunas tiks pabeigtas līdz 2015.gada beigām, bet Latvijas novērtēšanas process atsevišķās organizācijas komitejās un darba grupās iestieptos 2016.gadā. Saistībā ar to Latvija 2015.gada 10.novembrī saņēma no ESAO rēķinu par 1,323 miljoniem eiro par pievienošanos organizācijai 2016.gadā.
Pēc iestāšanās OECD Latvijai būs jāmaksā dalības maksu, kas būs zināma tikai 2016.gadā pēc ESAO Padomes lēmuma pieņemšanas, noslēdzoties pievienošanās sarunām.
Šī gada oktobrī organizācija publicēja ziņojumu, kurā pauda nopietnas bažas par korupciju Latvijas banku sektorā. OECD eksperti brīdināja, ka 14 no 20 Latvijā reģistrētajām bankām kalpo ārvalstniekiem. Ārvalstu investīcijas veido vairāk nekā pusi no 30 miljardiem Latvijas banku sistēmā ieguldīto eiro, kas tirgū pozicionē sevi kā vārtus uz ES. Uz šādiem «nerezidentu noguldījumiem» attiecas vāji finanšu regulējumi un niecīgi naudas sodi, sacīts ESAO ziņojumā. Un, lai gan nozari kopumā regulē liels daudzums tiesību aktu, tā tos, maigi sakot, izpilda pārlieku radoši.
Reputācijas atmazgāšana
Organizācijas ekspertu bažas nav bez iemesla, un apstiprinājums tam nāca arī šonedēļ. Alekseja Navaļnija Fonds cīņai ar korupciju (FCK) no Krievijas ir publicējis filmu, kas vēsta par Krievijas ģenerālprokurora Jurija Čaikas dēla ārvalstu aktīviem un viņa saikni ar noziedzīgiem grupējumiem, un to, ka naudas atmazgāšanā ir iesaistīta arī kāda Latvijas banka, kurā it kā piedalījušās ar ģenerālprokurora Jurija Čaikas ģimeni saistītas struktūras.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārstāve Elīna Avotiņa informēja, ka Latvijas varas iestādes pārbauda šo informāciju, jo «katra šāda ziņa rada potenciālu reputācijas risku Latvijas banku sistēmai».
FCK tur aizdomās ģenerālprokurora dēlu Artjomu Čaiku nelikumīgā valsts uzņēmuma Verhnejelenskoe rečnoe paroxodstvo (Верхнеленское речное пароходство) sagrābšanā un vismaz 12 «upe – jūra» klases kuģu izņemšanai no valsts budžeta. Saskaņā ar Navaļnija fonda rīcībā esošo informāciju pēc uzņēmuma sagrābšanas pieci kuģi tika pārdoti fiktīvam uzņēmuma, bet citi – kādam Maltas ofšoram. Saskaņā ar filmā Kaija izskanējušo informāciju, no kuģu pārdošanas nopelnītā nauda, izgāja «klasisku atmazgāšanas shēmu». Nauda tika iemaksāta kādā no Latvijas bankām, tur to pārskaitīja no viena konta otrā, līdz tā tika pārskaitīta uz Šveices bankās esošajiem Čaiku ģimenes kontiem.
Filma arī stāsta, ka Artjomam Čaikam Grieķijā Halkidikes pussalā pieder luksusa klases viesnīca Pomegrante un aptuveni trīs miljonu dolāru vērta māja Šveicē. Artjomam Čaikam ir holdinga kompānija ar simtiem miljonu dolāru apgrozījumu, bet viņš aktīvus iegādājas bez sistēmas: viņam pieder sāls un smilšu ieguves uzņēmumi, būvniecības uzņēmumi, ķieģeļu fabrikas un juristu biroji.
Šis un tas par 21.gadsimta kapitālu
Un šeit mēs nonākam pie interesantas tēmas par ģimenes īpašumiem, kas Latvijā guvusi jaunu skanējumu, pateicoties Parīzes Ekonomikas augstskolas profesora akadēmiķa Tomasa Piketi latviešu valodā publicēto grāmatu Kapitāls 21.gadsimtā. Tā ir pieejama veikalos no 8.decembra. Šo grāmatu augstu novērtējuši kā uzņēmēji, tā akadēmisko aprindu pārstāvji. Sākotnēji tā tika publicēta franču valodā 2013.gada augustā, tulkojums angļu valodā tika izdots 2014.gada aprīlī, tulkojums krievu valodā – 2015.gadā. Un tagad grāmata ir publicēta latviešu valodā.
Grāmatas galvenā tēze slēpjas faktā, ka cilvēka labklājība nav atkarīga no talanta, darba mīlestības un neatlaidības. Cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka viņš panāks materiālu labklājību uz šo personības kvalitāšu rēķina, ir nolemts smagam, daudzus gadus ilgam darbam, kas, labākajā gadījumā, ļaus viņam savilkt galus. Patiesi bagāts, pēc autora domām, var būt tikai cilvēks, kas ir mantojis ģimenes īpašumu. Tieši tas ļaus viņam baudīt visas priekšrocības, ko sniedz bagātība, nepieliekot tās palielināšanai nekādas pūles. Tā saskaņā ar teoriju Piketī teoriju īpašuma apjoms tikai palielināsies, ja kapitāla ienesīgums ir augstāks nekā ekonomiskās izaugsmes līmenis.
Vienkārši sakot: ja vidēji kapitāla ienākums ir 4-4,5% gadā, bet ekonomika pieaug ar ātrumu 1-1,5% gadā (kā tas pašlaik ir novērots lielākajā daļā pasaules valstu), mantinieku bagātību pieaugs pati par sevi. Autors uzskata, ka pasaule atgriežas pie «mantojuma kapitālisma, kurā lielu daļu ekonomikas kontrolē mantotais kapitāls, un tā spēks palielinās». Piketijs prognozē pasauli ar zemu ekonomisko izaugsmi, noraidot ideju, ka tehnoloģiju straujā attīstība atgriezīs izaugsmes atpakaļ XX gadsimtam raksturīgajam līmenim.
Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans raksturojis minēto grāmatu kā «lielisku, liela mēroga pētījumu par nevienlīdzības problēmām» un «desmitgades svarīgāko grāmatu ekonomikas teorijā».
Ref:017.010.103.9112