Danusēvičs: patlaban neviens neatbalsta vietējos tirgotājus

Henriks Danusēvičs, 1912.gadā dibinātās Latvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) prezidents, ir optimistisks lobists, tomēr intervijā biznesa ziņu portālam BNN uzstāj uz viedokli, ka tirdzniecības nozari gaida ilgstoša stagnācija, jo vadošās veikalu ķēdes piederot ārzemniekiem un valdība realizējot netālredzīgu nodokļu politiku.

Kāpēc žurnāls Tirgotājs ir pieejams tikai elektroniskā formātā?

Tāpēc, ka trīs izdevēji pēc kārtas nobankrotēja – ne mūsu vainas dēļ. Šogad pāriesim uz 16 lpp drukātā variantā un daļu varēs lasīt elektroniski. Skatīsimies, kā būs ar ieņēmumiem un augsim tālāk.

Kāds labums no asociācijas ikgadējā konkursa Latvijas Labākais tirgotājs un krodzinieks, ko rīkojat kopš 1995.gada, solidāri ar Latvijas Pašvaldību savienību?

Viņiem tas ir tirgvedības instruments un nopietns arguments konkurences cīņā – esmu labākais un visi nāciet pie manis! Mēs gatavosim jaunus papildinājumus konkursa nolikumam. Esam gatavi drīz piedāvāt ēdināšanas uzņēmumu kvalitatīvo sertifikāciju, līdzīgi kā tas notiek viesnīcu sektorā. Piešķirsim Latvijas analogu Michelin Guide Gourmand (good-value eating-places), kas nav pat līdz Polijai atnākusi.

Kāpēc kases aparātu pārprogrammēšana uz 22% PVN gadu mijā izmaksāja veselus četrus miljonus latu?

Viena kases aparāta pārprogrammēšana izmaksā līdz 40 latiem. Mums ir obligātie kases aparātu apkalpošanas līgumi, ko, ceram, šogad Valsts Ieņēmumu dienests atcels. VID velk garumā. Ja apmaksāsim abonēšanas vai konkrētas apkalpošanas rēķinus konkurences apstākļos, tarifi kļūs saprātīgāki.

Viena pēc otras uz skatuves parādījās veikalnieku kooperācijas Aibe, tagad Lats, vai tās spēj turēties?

Vadība pieļāva kļūdu. Tika izprovocēts nevajadzīgs ķīviņš un iepriekšējais Aibe direktors izlēma veidot atsevišķu kooperācijas tīklu, daļēji piesavinoties ar komercnoslēpumiem saistītās tehnoloģijas. Nekad kā eksperts šīs kooperācijas neesmu konsultējis, man nav darba līgumu ar tām. Apsveicami, ka mazie tirgotāji vairāk cenšas kooperēties vidējas nozīmes tīklos.

Kāpēc Latvijā neienāca zemo cenu veikali Lidl, ja 2005. –2006.gadā bija iepirkuši apbūves zemes Liepājā, Rīgā, Rēzeknē un Olainē vēlējās celt loģistikas centru?

Latvija ir pārāk maza, bet viņiem ir citi prioritārie attīstības tirgi. Lidl pragmātiskā vācu vadība neapdedzinājās, jo rūpīgi izvērtēja ieguldījumu vērtību, ka labāk investēt Zviedrijā, Īrijā, Beļģijā u.c. 2007.gadā savus nekustamos īpašumus nopārdeva igauņiem un pērn oficiāli izbeidza savu darbību mūsu valstī. Varam negaidīt jaunu spēlētāju pieteikšanos šajā tirgū.

Kā saruks veikalnieku peļņa (marža) pie nodokļu, degvielas, elektrības cenu sadārdzināšanās un minimālās algas celšanas līdz 200 Ls?

Peļņas daļa veikalniekiem nokritās 2009. un 2010.gadā. Peļņa ir, tā ir stabila, jo visas izmaksu ekonomijas procedūras ir veiktas. Tagad cenu izmaiņas būs atkarīgas tikai no ražotāju uzvedības un no valdības nodokļu politikas. Vairs tirgotāji necels cenu tā iemesla dēļ, ka cilvēki būtu kļuvuši naudīgāki vai konkurence būtu atslābusi.

31.decembrī nācāt klajā ar šokējošu paziņojumu, ka kopumā 2011.gads tirdzniecības nozarei nesīs stagnāciju. Pamatojums?

Jāsaprot, ka valdība pietēlo pozitīvus rezultātus tās īstenotajai nodokļu politikai. Patiesībā nav neviena argumenta, kas liecinātu, ka tirdzniecības nozarē nav iestājusies stagnācija. Tāds ir tirgotāju kopējais viedoklis. Neredzu pamatojumu, kāpēc tirgotājiem rīt varētu klāties labāk? Sapņi vai Arta Kampara apgarotie stāsti, ka mēs gada laikā baigi uzaudzēsim eksportu, ir vistīrākais blefs. Veiksme eksporta tirgos nebūs tas, kas gada laikā dotu jūtamu vidējo mājsaimniecību ienākumu kāpumu. Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) paaugstināšana līdz 22% nepadarīs biznesu vieglāku un vēl vairāk samazinās patērētāju pirktspēju. Esam kļuvuši ļoti atkarīgi no akciju cenām pirmās nepieciešamības preču grupā, jo cilvēki tiecas ietaupīt visur. Neviens neveic salīdzinošo analīzi pārtikas produktu kvalitātei, tādēļ sabiedrība vispār neuzzina, ka lētie produkti visbiežāk ir mazkvalitatīvi. Nav pareizi, ka valdība palielina nodokļus, domājot īstermiņā, jo ilgtermiņā tas bremzē tautsaimniecības attīstību. Pēc Tirgotāju asociācijas domām, nodokļus vajadzēja pārlikt no darbaspēka uz kapitālu, tos nepaaugstinot kopumā.

2008.gada 17.decembrī sacījāt: «Mūsu valsts pašlaik ir kā vilciens, no kura met laukā visu iespējamo kravu, lai tas varētu kustēties uz priekšu. Bet ar šo nodokļu paaugstinājumu ir norauts stop krāns.» Vai šobrīd parakstāties zem šiem vārdiem?

Diemžēl, ne es, ne daudzi citi uzņēmēji negūst atbildi uz jautājumu, kurp mūsu Latvija var traukties ar norautu stop krānu. Neredzam ceļu, kā tiksim ārā no pelēkās ekonomikas pieauguma un no strupceļa.

Jūs rosināt Latvijas tirgotājiem un ražotājiem vairāk sadarboties.

Jā, mēs Zemkopības ministrijai, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijai un biedrībai Mārketinga padome vairākus gadus rosinājām, ka būtu jāveido sadarbības mehānismi starp maziem/vidējiem ražotājiem un maziem/vidējiem tirgotājiem, nevis katram vilkt deķīti uz savu pusi. Ar jaunām programmām varētu mazos ražotājus atbalstīt loģistikā un tirgvedības kampaņās. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome mēģina uzturēt saspringtas attiecības starp Latvijas ražotājiem un tirgotājiem, izmantojot to savās politiskajās vai subjektīvajās interesēs. Taču valstij vajadzētu atbalstīt to, ka vietējie tirgotāji pārdod vietējā ražojuma preces. Patlaban neviens neatbalsta vietējos tirgotājus, bet pastāvīgi skandinām, ka vadošie pārtikas veikalu tīkli ir ārvalstnieku īpašumā. Tas ir normāli, ka dažādās veikalu ķēdēs ir atšķirīgs preču sortiments un tādejādi paveras izvēles iespējas patērētājiem. Latvijā ir tikai divas nacionālas nozīmes ķēdes – Maxima un Rimi/Supernetto, starp kurām nav iespējamas karteļa vienošanās, jo Konkurences padome skatās viņiem uz pirkstiem. Latvijas pārtikas ražotāji ilgus gadus ir jutušies kā šīs zemes saimnieki un, ja kas nepatīk, var nesodīti apvainot tirgotājus. Mums – tirgotājiem nav bijusi problēma uzrādīt, kā veidojas piena vai maizes piecenojums līdz veikala plauktiem.

Kāpēc neapstiprināja Latvijas Tirdzniecības institūta izglītības programmu mazajiem tirgotājiem?

Vienīgais projekts, ko iesniedzām mazo tirgotāju apmācībai, pagaidām tika noraidīts. Jocīgi, nevaram saprast, kāpēc? Uzdevām šo jautājumu ministrijai, kāpēc lielie individuālie pretendenti saņem atbalstu, bet ar grūtībām saskaņots, plānveidīgs mazo projekts – nē. Pēc noraidījuma mums nav naudas un cilvēkresursu, lai izstrādātu detalizētu apmācību programmu. Tieši šāda izglītošana ļoti sekmētu mazo tirgotāju konkurētspēju ar lielo ķēžu finanšu un menedžmenta resursiem.

Vai tas, ka pērn tirdzniecības uzņēmumu apgrozījums ir stabilizējies pret 2009.gadu, īpaši pamata patēriņa precēm, nozīmē to, ka lēnām atjaunojas iedzīvotāju pirktspēja un ka viņi gūst ienākumus pelēkajā sektorā?

Jā, cilvēki pelna pelēkajā sektorā. Tāpat uzskatu, ka daudz naudas atsūta ārzemēs strādājošie radinieki, kas kompensē algu samazinājumu un bezdarba likstas Latvijā. Jautājums, cik ilgi tas turpināsies? Kamēr svešumā strādājošie tur būs iesakņojušies un Latvijā palikušie spiesti pievienoties viņiem, vai arī būs nomiruši aiz vecuma?

Ja šogad izbrauks vēl 100 tūkstoši cilvēku, vai veikalu tīkli to pārdzīvos?

Nezinu. Tā jau ir mūsu rūpe, ka pircēju skaits nemitīgi samazinās. Izbraucot cilvēkiem darbaspējīgā vecumā, pieaug spiediens uz darba algām. Krīzei sākoties, tirgotājiem bija iespēja izvērtēt savas izmaksas un izskatīt iespējas, kā strādāt efektīvāk. Mazāk rentablie veikali tika slēgti, to vietā atverot jaunus veikalus tur, kur iespējama lielākas pircēju plūsma. Par laimi pašlaik Darbā iekārtošanas dienestiem ir lielāka interese par mūsu vērtējumu bezdarbnieku apmācības kvalitātei.

Kāpēc pie mums nav vidusslāņa (ģimenes biznesa) veicināšanas tradīciju, kas asociējas ar mazajiem nišas veikaliņiem un interesantu atmosfēru?

Tāpēc, ka ES ietvaros mazajai uzņēmējdarbībai tirdzniecības sfērā ir aizliegts jebkura veida valsts atbalsts. LTA ir saņēmusi ES direktorāta signālus, ka no 2013.gada varētu mainīties attieksme pret iekšējo tirdzniecību. Tirgotājs, kam ir blakusnozare – viesu nams vai peļu slazdu ražošana, līdz šim varēja saņemt atbalstu palīgnozarēm, ne savai pamatdarbībai.

Vai maksājumu karšu PIN kodu ieviešana no šā gada 1.janvāra samazinās kredītkaršu zādzības un blēdību skaitu, novērsīs veikalnieku zaudējumus?

Šis jaunums pilnībā ir banku sektora interesēs. Tas veido rindas pie kasēm lielveikalos. Tagad ir kļuvis sliktāk, jo palielinājusies banku bezatbildība attiecībā pret tirgotājiem. Nekas nav mainījies attiecībā uz maksājumu karšu apstrādes tarifu pārskatāmību un taisnīgumu. Pirmkārt, vēlamies noskaidrot, vai ES mūsu izcīnītie Maestro un Visa tarifu samazinājumi ir iekļauti tarifu noteikšanas politikā arī Latvijā? Otrkārt, uzskatām, ka jābūt vienlīdzībai. Jo – ja mums pirkumi ar bankas kartēm līdz pieciem latiem ir ar mīnusa zīmi (10 santīmi par telefona savienojumu utt.), mums jābūt tiesīgiem noteikt minimālo summu, līdz kurai drīkstam atteikties pieņemt kartes kā norēķināšanās līdzekli. Vai arī līdz pieciem latiem bankas apkalpotu transakcijas bez maksas – uz lielo pirkumu rēķina.

Vai nevajag cīnīties par alkohola tirdzniecības laika pagarināšanu vismaz līdz 23.00, kas veikalniekiem būtu ienesīgi?

Mēs kā LTA katru gadu atjaunojam šo priekšlikumu. Arī pērn tas tika skatīts valdībā un gandrīz to panācām, bet Jaunais Laiks kautko nesadalīja ar koalīcijas partneriem, un šī vienošanās nobruka. Šogad atkal virzām priekšlikumu alkoholiskos dzērienus tirgot līdz 24.00, kā tas ir kaimiņvalstīs. Ja ilgāk tirgotu alkoholu un cigaretes, atjaunotos nakts veikalu darbība, un tirgotāju ienākumi vēlīnās stundās pieaugtu par 40–50 %, kā tas bija pirms 2002.gada vasarā ieviestā aizlieguma.

Ko darīt ar precēm, kam iztecējis derīguma termiņš – izdalīt bezpajumtniekiem kā Lielbritānijā vai pārdot ar 70–80% atlaidi maznodrošinātajiem?

Kafija, tēja u.c. ir lietojamas arī pēc derīguma termiņa beigām. Ja kāda organizācija vēlētos no tirgotājiem iegūt norakstītās preces labdarībai, jau sen varēja iedot grozījumus likumdošanā. Mēs sarēķinājām, ka valstiskajā programmā «Palīdzības pakas» maznodrošinātajiem tās centralizētajā iepirkumā izmaksāja par 30 procentiem dārgāk, nekā, ja šīs pakas komplektētu vietējie tirgotāji – par mazumtirdzniecības cenām. Absurds! Jo par šo naudu Zviedrijā tika iepirkti labības krājumi, ko apmainīja pret pārtikas pakām. Turklāt mēs – veikalnieki būtu arī nodrošinājuši tiešo piegādi maznodrošinātajām ģimenēm lauku rajonos.

Ko jūs atbildētu biznesa astrologam, kurš prognozē vienas pārtikas veikalu ķēdes bankrotu un aiziešanu no Latvijas šā gada rudenī?

Tas ir pilnīgs fantāzijas auglis. Protams, pastāv teorētiska iespēja, ka kāda veikalu ķēde var nomainīt saimniekus, taču skaļi bankroti nevienam nedraud. Pēdējos 15 gados neviena liela pārtikas veikalu ķēde pasaulē nav bankrotējusi, tikai mainījušās viņu pozīcijas, piemēram Royal Ahold bija 8. vai 9.vietā ES tirgū, tad noslīdēja mazliet zemāk.

Vai tiekam maldināti ar spekulantu inspirētām ažiotāžām – sāls, cukurs, milti, griķi?

Nē, mēs – LTA tikai apkopojam ražotāju prognozes un tās publiskojam sabiedrībai. Zinām, ka drīzumā cukurs kļūs dārgāks par 10 procentiem. Tiem, kas uzpirks cukuru vairumā, būs lielāki ienākumi no šī darījuma, nekā noguldot savus brīvos līdzekļus termiņdepozītos. Pašiem jārēķina, kas jums ir izdevīgāk.