Antāne: Cilvēki vairs netic savai valstij, jo valsti viņi asociē ar tiem, kuri pieņem lēmumus

Vislielākais apdraudējums ir apstāklī, ka sabiedrība, tanī skaitā arī valsts pārvaldes darbinieki, baidās. Baidās no pārmaiņām, baidās skaļi izteikt domas, kuras nesakrīt ar attiecīgajā brīdī politiski pareizo uzstādījumu, baidās būt nesaprastiem. Taču bailes traucē attīstīties, tās ierobežo cilvēka iekšējo brīvību un līdz ar to arī taisnīgumu. Tā intervijā žurnālam Atbalsts norāda Inga Antāne, kas vairāk nekā divus gadus ir Biedrības Baltijas asociācija – transports un loģistika (BATL) prezidente un zvērināta advokāte zvērinātu advokātu birojā Triniti.

Pārpublicējam Ingas Antānes sarunu ar žurnāla Atbalsts galveno redaktori Ilonu Bērziņu.

Maģistra grādu tiesību zinātnē Tu esi ieguvusi Humbolta Universitātē Berlīnē. Tomēr tas bija laiks, kad Tavs dēls vēl bija pavisam maziņš, un viņam bija nepieciešama mammas uzmanība. Kā izdevās savienot nesavienojamo?

Ļoti bieži lidoju no Vācijas uz Rīgu un atpakaļ. Šajā reisā mani pazina jau visas stjuartes (smejas). Tas tiešām bija gan emocionāli, gan fiziski ļoti grūts laiks.  Savu maģistra darbu es praktiski rakstīju lidmašīnā, jo laiks, kuru pavadīju pārlidojumos, bija gandrīz vienīgais, kurš pilnībā piederēja tikai un vienīgi man. Mans maģistra darbs bija par līgumtiesiskiem aspektiem interneta izsolēs.  Šodien tā ir ļoti aktuāla tēma arī Latvijā. Cilvēki iepērkas, piemēram, Ebay, bet ļoti bieži neapzinās, ka apakšā tam visam ir rūpīgi atstrādāta līgumiskā puse. Specializējos līgumtiesībās, starptautiskajās privāttiesībās un starptautiskajā civilprocesā, Eiropas komerctiesībās un Eiropas maksātnespējas procesā. Vēlāk Vācijā iegūtās zināšanas nodevu tālāk saviem studentiem augstskolā Turība un tiesnešiem, lasot lekcijas.

Pirms studijām Humbolta universitātē papildus biju mācījusies arī Vilhelma Universitātē Minsterē, tādēļ labi zināju, ka mācību slodze un «pašizturības tests» būs nopietns pārbaudījums.  Vāciešu mācību sistēma ir ļoti motivējoša, viņi spēj iedot pārliecību, ka tu visu zini un visu vari, taču tas prasa nežēlīgu darbu. Toreiz, saņemot diplomu šķita, ka esi izgājusi cauri kaut kam neiespējamam, ka esi gatava ne tikai savai turpmākai profesionālajai darbībai, bet arī dzīvei un visiem tās izaicinājumiem (pasmaida). Tomēr paiet laiks un tu saproti – nekā tamlīdzīga, tava dzīve sastāv no nepārtraukta mācību procesa. Katrs jauns izaicinājums ir sākums jaunam mācību procesam.    

Pēc atgriešanās no Vācijas sāki strādāt advokatūrā?

Jā, zvērinātu advokātu birojā Treilons&Petrovičs, kurš 2011.gadā pārtapa jau starptautiskā advokātu birojā Triniti. 2010.gadā nokārtoju zvērināta advokāta eksāmenu. Viens no nopietnākajiem un arī interesantākajiem darbiem darbiem bija Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas uzdevumā veiktā izpēte un juridiskā slēdziena sagatavošana par mūsu kompensējamo medikamentu sistēmas efektivitāti un atbilstību atklātības regulējumam. Mūsu biroja komanda sagatavoja arī ieteikumus tiesiskā regulējuma grozījumiem. Diemžēl līdz pat šim brīdim zaļu kompensēšanas sistēma nav sakārtota tā, lai medikamentus saņemtu visi tie, kam tie nepieciešami un kurš pats nespēj segt ar ārstēšanos saistītos izdevumus. Esmu cīnījusies par taisnību un medikamentu pieejamību gan veselības ministrijā un atbildīgajās iestādēs, gan tiesā. Ir bijuši arī ļoti skumji stāsti…

Tu teici, ka katrs jauns izaicinājums ir sākums jaunam mācību procesam. Vai tas nozīmē, ka arī tagad Tu mācies?

Februārī speršu pirmos soļus ķīniešu valodas apgūšanā. Man bijušas divas lielas intervijas Ķīnas vadošajos medijos. Intervijas, protams, notika angliski, taču tajā brīdī, kad man atsūtīja jau nopublicēto materiālu, tad pirmo reizi dzīvē nonācu situācijā, kad nespēju izlasīt pašas teikto (smejas.) Un tad es sapratu, ka manā dzīvē ir jauns izaicinājums – man ir jāiemācās ķīniešu valoda! Ķīniešu valoda un arī biznesa tradīcijas mums ir jauna sfēra, un mums tā ir jāzina, lai vismaz biznesa jautājumos prastu ar šīs tautas pārstāvjiem pareizi komunicēt. Protams, mani ļoti fascinē arī Ķīnas bagātīgā vēsture un senā kultūra.

Kas attiecas uz biznesu, tad Latvijas un Ķīnas sadarbībai tranzīta jomā ir liels potenciāls. Mēs atrodamies pie Baltijas jūras, mums ir trīs neaizsalstošas ostas un izcila ģeogrāfiskā situācija. Visi priekšnoteikumi, lai Latvija kā sadarbības partneris Ķīnai būtu interesanta. Mēs vienmēr esam bijuši jūrnieku tauta. Ne velti jau Krišjānis Valdemārs aicināja – latvji, brauciet jūriņā! Jau kopš tiem senajiem laikiem, kad pa Daugavu gāja ceļš «no varjagiem uz grieķiem», esam bijuši saistīti ar jūru.

Ja reiz pieskārāmies tranzīta tēmai, parunāsim par to «vistiņu», kura ceturtdaļgadsimtu Latvijas ekonomikā «dējusi zelta olas». Tu šo sfēru labi pārzini. Pastāsti, kādēļ situācija vairs nav tik optimistiska kā pirms dažiem gadiem, un kas darāms, lai to mainītu? 

Latvija ir jūras valsts. Turklāt ļoti bagāta jūras valsts, jo atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, mums ir trīs lielās ostas Rīgā, Ventspilī un Liepājā un septiņas mazās ostas. Taču jau divus gadus ir vērojama kravu lejupslīde. Krievijas kravas no Latvijas varētu aiziet, un jau tagad jūtams, ka šī «ola» sāk ripot un draud sasisties. Mēs sevi lepni saucam par tranzīta valsti, taču mums joprojām nav tranzīta politikas. Līdz ar to nav skaidrs, ko mēs sagaidām no tranzīta nozares, piemēram, turpmākajos piecos gados, jo īpaši ņemot vērā, ka situācija pasaules tirdzniecības ceļos ļoti strauji mainās. Tāpat ir jāpārskata dzelzceļa tarifu politika, lai mēs saviem jau esošajiem un turpmākajiem sadarbības partneriem varam piedāvāt  vienotu un efektīvu tarifu uz visām mūsu ostām.  Taču man nesaprotamu iemeslu dēļ par nozari atbildīgie turpina «stiept gumiju».

Tranzīts katru gadu valsts ekonomikā ienes vairāk nekā vienu miljardu eiro, turklāt šajā nozarē un ar to saistītajās sfērās nodarbināti apmēram 80 000 strādājošo. Tātad konkurētspējīga piedāvājuma radīšana atbilst mūsu valsts vitāli svarīgajām interesēm. Kāpēc tas nenotiek?

Par vienlīdzīgiem spēles noteikumiem visās ostās cīnos vismaz jau divus gadus. Esmu iesniegusi arī priekšlikumus. Jūs ziniet kāds bija viens no argumentiem pret tarifu izlīdzināšanu?  Kur mēs valsts budžetā atradīsim 20 miljonus eiro!

Vai šeit nav problēmas ar loģiku? Nokaut nozari, kura gadā ienes miljardu, lai paglābtu 20 miljonus! Tikai deputātu kvotās vien Saeima izdalīja 28 miljonus eiro!

Jā, tas nav izskaidrojams. Daudz svarīgāk par šo naudu bija veicināt tranzīta nozares un līdz ar to arī visas valsts ekonomisko attīstību. Tieši šāda pieeja valsts budžeta plānošanā ļautu nodrošināt daudz lielākus ieņēmumus. Tāpat, piemēram, politiska lēmuma pieņemšana par tarifa izlīdzināšanu būtu arī ļoti labs signāls mūsu sadarbības partneriem. Šāds vēstījums būtu ļoti labs stāsts arī pašas valsts mārketingam. Diemžēl mums šāda stāsta nav.

Un tagad paskatīsimies uz daudz piesaukto Igauniju, izcilu piemēru, kā radīt savas valsts mārketingu. Dzirdot Igaunijas vārdu, uzreiz nāk prātā, ka tā ir valsts ar ļoti labu nodokļu sistēmu un niecīgu birokrātiju. Mēs par Igauniju runājam kā valsti, kurā uzņēmēji netiek sodīti par katru sīkumu, bet gan konsultēti un atbalstīti, un mēs – latvieši un lietuvieši, šo Igaunijas mārketinga projektu ne tikai pērkam, bet arī paši popularizējam. Katrs būs dzirdējis, ka Igaunijas valsts budžets ir lielāks par desmit miljardiem eiro, kamēr Latvijai, valstij ar lielāku ekonomiku, ir nedaudz vairāk kā septiņi miljardi eiro. Taču jāņem vērā, ka Latvijā un Igaunijā pastāv noteiktas atšķirības valsts pārvaldes apakšlīmeņu budžetu veidošanā un savstarpējās proporcijās. Konsolidētais budžets, kurš ietver pamatbudžetu un speciālo budžetu, Latvijā tiešām ir mazāks nekā Igaunijā, taču mūsu valstī ir lielāki pašvaldību budžeti. Ja saskaitītu kopā valsts un pašvaldības budžetus, aina būtu pavisam citāda. Tā vietā, lai skaidrotu, ka mūsu valsts ekonomika ir daudz lielāka kā Igaunijai, mūsu amatpersonas slavē Igaunijas ekonomiku un kaunās par mūsu budžetu.   

Visa pasaule zina par Latvijas Dziesmusvētkiem, taču savs veiksmes stāsts mums ir vajadzīgs arī ekonomikā. Mēs esam liela dziedātāju tauta, bet vienlaikus mēs esam arī jūrnieku tauta. Tā ir sinerģija.

Tikmēr Igaunija stāstu par valsti ar izcilu nodokļu sistēmu ar savas e-rezidences palīdzību pārdod visur pasaulē, arī Latvijā. Mans vīrs ir uzņēmējs, un viņš savā e-pastā regulāri saņem piedāvājumus reģistrēt savu uzņēmumu Igaunijā.

Kādēļ viņš neuzklausa šos aicinājumus? Patriotisma dēļ?

Latvija ir mūsu dzimtene, Latvijā aug mūsu bērni, mēs runājam latviešu valodā, te ir mūsu dzimtu saknes, un tagad to visu, kas gadsimtiem šeit būvēts, atstāt?! Mums pieder neliels, bet rīdzinieku iecienīts ģimenes restorāns. Lai arī reizēm ir ļoti grūti, mēs negribam visu izbeigt. Tā būtu padošanās un kaut kādā ziņā arī ticības sev zaudēšana. 

Kāpēc Latvijas tautsaimniecību ir grūti saukt par veiksmīgu? Tikai birokrātijas dēļ?

Manuprāt, viena no problēmām ir tā, ka mums joprojām nav skaidri definēti valsts tautsaimniecības mērķi.

Bet mums taču ir Nacionālās attīstības plāns līdz 2030.gadam, ir dažādas stratēģijas, un visi šie dokumenti rakstīti simtiem lappušu biezos sējumos.

Esmu strādājusi arī valsts pārvaldē kā ministru padomniece, un labi zinu, kāpēc un kā šādi dokumenti top. Valsts plānošana ir nepieciešama, taču jautājums ir par tās efektivitāti. Tomēr es šeit nerunāju par jauniem plānošanas dokumentiem, bet gan par domāšanas maiņu. Manuprāt, sākumā pietiktu ar vienu A4 formāta lapu, uz kuras ir skaidri uzrakstītas Latvijas tautsaimniecības prioritātes un pirmie veicamie darbi. Ar to pilnīgi pietiktu, lai saprastu, kurp mēs kā valsts ejam un ko vēlamies sasniegt. Šobrīd jānosaka divas trīs Latvijas prioritātes, un tās konsekventi jārealizē. Tikai esot skaidriem tautsaimniecības mērķim, mēs varam izveidot efektīvu nodokļu sistēmu, piemērotu un tirgus apstākļiem atbilstošu izglītības sistēmu, un uz mērķi strādājošu nelielu ierēdņu korpusu. Šobrīd viss ir ačgārni.

Bet kamēr šāda plāna nav, tikmēr aktuāls ir jautājums – ko darīt?

Neatkarīgi no dažādu plānu esamības, pirmkārt katram ir godīgi un pēc labākās sirdsapziņas jādara savs darbs. Jādara tas, ko tu mīli, un kas tev padodas vislabāk.  Darbs jāizdara līdz galam, jo pusdarīts darbs ir nedarīts darbs. Otrkārt, saglabāt cilvēcīgumu. Šodien, kad strauji mainās pasaule un vērtību sistēmas, kad cilvēki vairs nespēj atšķirt patiesību un meliem, būšana par cilvēku pasargā mūs no pašiznīcināšanās. Visbeidzot, nezaudēt ticību. Tikai ticība mums paver jaunas iespējas un izaicinājumus. Nekas nav tik viegli iedragājams kā ticība sev…Un bieži vien to iedragājam mēs paši.

Kāds ir tavu darbu saraksts?

Man šobrīd jādara viss, lai mūsu vēsturiskā joma – jūrniecība, transports un loģistika, tajā skaitā tranzīts, neiznīkst. Man jāpanāk, lai tā kļūst par Latvijas prioritāro nozari. Tas būtu ļoti skaidrs vēstījums visiem – Latvija ir reģiona dominējošā valsts transportā un loģistikā. Transports ir valsts ekonomiskās attīstības asinsrite. Pastu nevar nosūtīt bez loģistikas, uz veikalam nevar piegādāt preces bez transporta un loģistikas. Ja nebūs normālas, attīstītas ceļu infrastruktūras, uz nomaļākiem reģioniem nevarēs aizbraukt ne ātrā palīdzība, ne ugunsdzēsēji, ne arī autoveikali. Taču ar labu un efektīvu infrastruktūru, transportu un loģistiku var attīstīt praktiski jebkuru nozari.

Viss ir ļoti vienkārši un divritenis no jauna nav jāizdomā. Valsts izvirza transportu un loģistiku kā prioritāro nozari, un attiecīgi izveidojam tādu nodokļu politiku, lai piesaistītu jaunas kravas un jaunas investīcijas, lai attīstītu ostas, dzelzceļu, un lai caur Latviju ietu kravas no Ķīnas, Krievijas, Baltkrievijas u.c. Šīs lielās, Latvijai vitāli svarīgās nozares  attīstīšanai jānovērš visus juridiskos, administratīvos, normatīvos un nodokļu šķēršļus. Attīstoties šai nozarei, tai apkārt apaugs arī viss pārējais – būs darbs pakalpojumu sfērā strādājošajiem,  radīsies jauni uzņēmumi, pieaugs nodokļu ieņēmumi valsts budžetā, augs cilvēku pirktspēja, un galu galā atrisināsies arī demogrāfijas problēma. Es nesaku, ka jābūt vienai prioritārai nozarei. Varbūt tādas ir divas, varbūt trīs, bet tās beidzot ir skaidri jānosauc un jārīkojas.

Tomēr valsts pārvaldei ir sava komforta zona, un neviens nevēlas pacelt galvu pāri ieradumu ierakumiem.

Vislielākais apdraudējums ir apstāklī, ka sabiedrība, tanī skaitā arī Tevis minētie valsts pārvaldes darbinieki, baidās. Baidās no pārmaiņām, baidās skaļi izteikt domas, kuras nesakrīt ar attiecīgajā brīdī politiski pareizo uzstādījumu, baidās būt nesaprastiem. Taču bailes traucē attīstīties, tās ierobežo cilvēka iekšējo brīvību un līdz ar to arī taisnīgumu.

Šodien Latvija ir brīva un neatkarīga valsts. Mums ir visas iespējas būt noteicējiem savā zemē. Pasaulē ir daudz valstu, kur cilvēkiem nav šādu iespēju. Un mēs zinām, kā ir tad, kad nav iespēju. Paskatīsimies, kas notiek šobrīd. 2016.gada nogalē veikts pētījums rāda – valdībai neuzticas 65% , likumdevējam – 75%  Latvijas iedzīvotāju. Ja likumdevējam un izpildvarai neuzticas vairāk kā 51% sabiedrības, tad manā ieskatā tā ir demokrātijas krīze. Cilvēki vairs netic savai valstij, jo valsti viņi asociē ar tiem, kuri pieņem lēmumus. Tas ir ļoti zems valstsspējas rādītājs. Ir iedragāta sabiedrības uzticība.

Ilona, es atsakos ticēt absolūtam stulbumam un nezināšanai. Tādas nav. Cilvēkiem, kas ieņem atbildīgus amatus valstī, tomēr ir laba izglītība, kā arī profesionālā un politiskā pieredze. Valstī darbojas ievērojams ierēdniecības korpuss. Līdz ar ko es neticu,  ka brīžiem var tik ļoti nepareizi, neloģiski un pat primitīvi reaģēt uz attiecīgām situācijām. Neticu, ka lēmumu pieņēmēji nespēj vai neprot pieņemt atbildīgus lēmumus tad, kad tādi jāpieņem. Neticu, ka neviens nesaprot, ko saka uzņēmēji un nozaru pārstāvji. Tā kā es neticu šāda mēroga nezināšanai un nevarēšanai, jāsāk domāt, ka varbūt tā tomēr ir apzināta rīcība vai darbošanās kādu konkrētu interešu labā?!

Tu minēji aptauju par iedzīvotāju uzticību valsts institūcijām, es savukārt minēšu aptauju, saskaņā ar kuru 72% Latvijas iedzīvotāji šajā gadā vēlētos vairāk naudas. Ne veselību, ne valsts institūciju darbības uzlabošanos, bet tieši naudu. Kāpēc tā?

Tas ir tikai loģiski. Naudas neesamība vai trūkums ierobežo pašu galveno – cilvēka brīvību. Bez naudas cilvēks nevar nodrošināt savas primārās vajadzības. Viņš jau neprasa neko pārmērīgu – tikai mājokli, kurā atgriezties pēc darba, un pārtiku organisma funkciju uzturēšanai. Ja šīs pamatvajadzības  ir funkcionāli apdraudētas, par ko citu lai cilvēks domā? Par valsts attīstību? 

Varbūt par to, kā uzsākt pašam savu mazo biznesu un no darba ņēmējas kļūt par darba devēju?

Latvijā tiešām katrs, kurš vien vēlas, var dibināt savu uzņēmumu, un tas ir labi. Ir valstis, kurās tas nav tik vienkārši izdarāms. Pie mums sava uzņēmuma reģistrēšana neprasa milzīgus ieguldījumus un laika resursu, un ja cilvēkam ir mērķis un konkrēts biznesa plāns, tad viss ir izdarāms.

Diemžēl runājot par uzņēmējdarbību, sabiedrībai radīts priekšstats, ka uzņēmējs ir kaut kas slikts. Tā ir ļoti, ļoti negatīva tendence. Ja tu esi uzņēmējs, tev noteikti ir kaut kāda pelēkā zona, ja tu netiec galā ar nodokļu nomaksu, tu esi slikts uzņēmējs. Un tas šodien tiek apgalvots no Saeimas tribīnes, no mūsu likumdevēja puses, kurš principā arī radījis šo sistēmu. Veidojas apburtais loks un jādomā kā no tā izkļūt. Taču uzņēmējs ir vienīgais, kurš rada naudu un nodrošina valsts budžeta ieņēmumus!