Baltijas valstīs cilvēki gan svešiniekiem, gan tuviniekiem palīdz vidēji desmit reižu mēnesī, liecina If Apdrošināšana veiktais Palīdzības indeksa pētījums. Turklāt pēc pētījuma datiem secināts, ka cilvēkiem lielāku psiholoģisko komfortu rada tieši palīdzēšana kādam citam, nevis palīdzības pieņemšana.
Pētījuma dati liecina arī par to, ka Baltijas valstīs pozitīvās emocijas ir 1,5 reizes spēcīgākas, kad ir palīdzēts otram, nevis saņemta palīdzība.
Latvijā un Lietuvā palīdz biežāk
Pastāv vispārējs pieņēmums par to, ka cilvēki Ziemeļu un Baltijas valstīs ir atturīgi un arī neizpalīdzīgi. Taču If Apdrošināšanas aptaujas dati liecina par pretējo – Baltijā cilvēki palīdz citiem vidēji desmit reizes mēnesī. Visās valstīs katrs aptaujātais ik mēnesi bija 6–7 reizes palīdzējis draugiem un radiem, kā arī trīs līdz četras reizes – svešiniekiem. Cilvēki lielākoties izpalīdz ikdienas situācijās, piemēram, palīdz nomainīt automašīnas riepu, pieskata bērnus, panes iepirkumu maisiņus, aizdod naudu, pārvieto bērnu ratiņus, arī neatsaka padomu vai konsultē.
Pētījuma veicējs un tā metodoloģijas autors ir Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes psiholoģijas (PPMFP) profesors Ivars Austers, kurš stāsta: «Salīdzinot rezultātus starp Baltijas valstīm, tika konstatēts, ka biežāk mēdz palīdzēt Lietuvas un Latvijas iedzīvotāji. Kopumā aptaujas dalībnieki Lietuvā atklāja, ka palīdzējuši citiem vidēji 11 reižu mēnesī, savukārt Latvijā – vidēji desmit reižu mēnesī, bet aptaujātie Igaunijā – vidēji 8,5 reizes.
Latvijā aptaujātie cilvēki atzina, ka viņiem ir daudz pierastāk un ērtāk palīdzēt kādam savā iekšējā lokā – tuviniekiem un draugiem, bet situācijās, kad palīdzība nepieciešama svešiniekam, ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai pieņemtu lēmumu par došanos palīgā. Cilvēki arī atklāja, ka vairāk ir gatavi palīdzēt konkrētām cilvēku grupām – bērniem, grūtniecēm, cilvēkiem no tā saucamajām riska grupām, toties krietni mazāka ir vēlme palīdzēt alkoholiķiem un uzmācīgiem ubagotājiem. Svešiniekiem cilvēki visbiežāk mēdz palīdzēt spontāni, reaģējot kādā īpašā situācijā vai apstākļos.
Pētījums arī apliecina, ka vēlme palīdzēt nav saistīta ne ar kādām demogrāfiskām atšķirībām. Baltijas valstīs palīdzību cilvēki bija snieguši neatkarīgi no vecuma, dzimuma, etniskās piederības vai ienākumu līmeņa – šie demogrāfiskie faktori nenoteica atšķirības izpalīdzēšanas biežumā.
Palīdzot citiem, cilvēks kļūst laimīgāks
Atbildot uz jautājumu, kāpēc cilvēki palīdz citiem, Austers stāsta: «Tāpēc, ka, palīdzot citiem, cilvēki gūst pozitīvas emocijas, tas ir, kļūst laimīgāki. Laimes rādītāji (kas aprēķināti, no pozitīvas pieredzes izteiktības atņemot negatīvas pieredzes izteiktību) vienmēr bija pozitīvi: kad cilvēki palīdz kādam citam, pozitīvas emocijas ir pārsvarā, tas ir, visās trīs valstīs laimes rādītāji bija aptuveni 1,5 reizes augstāki tad, kad cilvēki bija snieguši palīdzību, nekā tad, kad paši to saņēmuši. Tas nozīmē, ka pozitīvās emocijas ir arī 1,5 reizes spēcīgākas, kad cilvēki kādam sniedz, nevis pieņem palīdzību.»
Baltijas valstu dati liecina vēl par to, ka, domājot par palīdzības sniegšanu, tiek iegūts pozitīvs paštēls. Pētījumā ir vērojamas atšķirības starp minēto palīdzēšanas reižu un tās saņemšanas reižu skaitu. Lielā un reprezentatīvā izlasē šiem skaitļiem būtu jāsakrīt, un šis ir labs piemērs tam, kā uzlabot savu paštēlu, respektīvi, mums ir tieksme pārspīlēt tikai to, ko augstu vērtējam.
Lepnums, iedvesma un kompetences izjūta
If Palīdzības indeksa pētījums ļāva arī noteikt būtiskākās pozitīvās emocijas, ko cilvēki izjūt, palīdzot citiem. Visbiežāk tika minētas tādas emocijas kā lepnums, lielākas pašnozīmības apziņa, iedvesma un kompetences izjūta. Cilvēki arī atzina, ka šīs emocijas kļūst spēcīgākas palīdzības sniegšanas, nevis saņemšanas brīdī, liecina pētījuma rezultāti.
«Kā zināms, laime slēpjas sīkumos un vienkāršās lietās. Pētījuma rezultāti parādīja ļoti līdzīgu korelāciju visās trīs valstīs: tika novērota pozitīva korelācija starp palīdzēšanas biežumu un pozitīvo emociju intensitāti palīdzēšanas brīdī. Šī sakarība apstiprina vispārīgu sociālās psiholoģijas atklājumu par to, ka cilvēki nekļūst laimīgāki, īstenojot tikai lielos dzīves mērķus, kā laulības noslēgšana, bagātības nodrošināšana, nekustamā īpašuma iegāde vai doktora grāda iegūšana. Tie visi ir svarīgi, tomēr tieši mazie ikdienas notikumi dod vislielāko ieguldījumu laimīgai dzīvei, un aptauja rāda, ka šajā ziņā liela nozīme ir palīdzības sniegšanai,» atzīst If P&C Insurance AS valdes priekšsēdētājs un Baltijas biznesa segmenta vadītājs Andris Morozovs.
Grūti palūgt palīdzību
Latvijā pētījuma ietvaros aptaujātie cilvēki atzina, ka emocionāli daudz vieglāk un pieņemamāk ir palīdzēt citiem nekā pašam lūgt palīdzību, īpaši situācijās, kad palīdzība nepieciešama saistībā ar veselības problēmām. Tāpat daļa cilvēku atklāja, ka viņiem ir sarežģīti tieši palūgt palīdzību un vienkāršāk ir dot apkārtējiem cilvēkiem mājienus par to, ka palīdzība būtu noderīga. Arī aptaujas dalībnieki no Lietuvas atzina, ka kopumā viņi ir diezgan pretimnākoši un bieži palīdz pat bez lūgšanas. Savukārt pilnīgi cita attieksme parādās situācijās, kad palīdzība bijusi nepieciešama viņiem pašiem: cilvēki atzina, ka no tā, cik vien iespējams, cenšas izvairīties, liecina pētījuma dati.
Igaunijā aptaujas dalībnieki, atbildot uz jautājumu par palīdzēšanas kultūru, norādīja, ka tā pēdējos gados ir uzlabojusies. Paradoksāli, bet tajā pašā laikā cilvēki atzina, ka sabiedrība kopumā nav atsaucīga, lai gan personīgi viņi bija saņēmuši atbalstu, kad tas bijis nepieciešams. Arī respondenti Lietuvā norādīja, ka sabiedrība nav atsaucīga, lai gan paši varēja minēt daudzus gadījumus, kad citi cilvēki viņiem ir palīdzējuši. «Tādējādi šķiet, ka šajā aspektā joprojām ir iespēja attīstīties un veicināt izpratni par atsaucību un savstarpēju palīdzību mūsu sabiedrībā,» secina Austers.
Kad izvēlamies nepalīdzēt
Tāpat pētījumā tika konstatēts, ka Baltijas valstīs vidēji 6% cilvēku nekad nav palīdzējuši tuviniekiem un 21% – svešiniekiem.
Respondenti Lietuvā atzina, ka atsaka palīdzību, ja redz, ka cilvēks pats spēj tikt galā ar situāciju, kā arī tad, ja lūdzējs vienkārši vēlas dzīvot no citu žēlastības. Latvijā cilvēki nepalīdz nekaunīgiem, alkoholu lietojušiem vai uzbāzīgiem cilvēkiem. Tāpat cilvēki mēdz atteikt pārāk uzmācīgiem radiniekiem, kuru uzvedība ir kaitinoša, un kolēģiem, kas netiek galā ar saviem darba pienākumiem. Savukārt aptaujas dalībnieki no Igaunijas atzina, ka izvairās palīdzēt, ja tas nepieciešams svešiniekam vai ja viņiem nav atbilstošu iemaņu, lai palīdzētu, vai arī ja situācija ir pārāk riskanta.
Vai par palīdzību ir jāmaksā?
Lai gan valda pārliecība, ka sabiedrība kopumā gaida materiālu atlīdzību par izpalīdzēšanu, pētījums atklāja citu ainu. Atbildot uz jautājumu par atlīdzību pēc sniegtās palīdzības, aptaujas dalībnieki norādīja, ka materiālais aspekts ir mazāk svarīgs nekā attiecības un viņiem pilnībā pietiek ar vārdos izteiktu pateicību. Tajā pašā laikā aptaujas dalībnieki uzskatīja, ka, viņuprāt, citi cilvēki materiālo aspektu vērtē augstāk. «Proti, sakarība ir šāda: spriežam, ka citiem nauda un dāvanas ir svarīgākas nekā man, tomēr arī citiem ir pozitīvas emocijas un attiecības ir nozīmīgas,» skaidro Austers.
Ref: 225.000.103.086