Ošlejs: ja devalvētu latu, SVF vairs neprasītu neko ne apgriezt, ne konsolidēt

Ja mēs devalvētu latu, tad SVF vairs neprasītu nedz ko apgriezt, nedz konsolidēt, intervijā biznesa ziņu portālam BNN atzīst Primekss valdes priekšsēdētājs un ekonomikas eksperts Jānis Ošlejs.

Tāpat arī viņš uzskata, ka valdībai ir jāsaņem politisko drosmi un jāuzsāk pārrunas ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un komercbankām par devalvācijas kompensācijas mehānismiem u.c. Viņaprāt, pagaidām Dombrovska koalīcija ir ierakusies tranšejās ar pārliecību, ka valūtas kursā nekas nav jāmaina. Tas esot ļoti tuvredzīgi.

Vai pašlaik ir izdevīgs brīdis biznesa uzsākšanai, lai labajos laikos kļūtu par īstiem meistariem?

Mikrouzņēmumi ir veids, kā izbēgt no algas nodokļiem, nevis jēdzīgs izgudrojums. Es teiktu, ka šis laiks ir labs, lai uzņēmēji norūdītos. Taču daudzi uzņēmumi zaudē pašu kapitālu, tāpēc tiem nebūs resursu augšanai. Īstais brīdis, kad dibināt uzņēmumu, ir, tiklīdz atsākas strauja ekonomikas izaugsme. Ja uzņēmējs noķers to brīdi, viņš būs milzīgs vinnētājs. Es vēl nerekomendētu mesties uzņēmējdarbībā, izņemot tādā, kas saistīts ar eksportu uz Skandināviju, kur valstis sekmīgi devalvēja savas valūtas 2008. un 2009.gadā. Arī uz Vāciju, kur ir brīnišķīgs ekonomikas uzplaukums.

Kāds ir jūsu piedāvājums Latvijas ekonomikas celšanai?

Mūsu pirmais uzdevums, atdzīvinot ekonomiku, ir, lai rastos tādi cilvēki, kas varētu turpināt saimniecisko darbību ar peļņu un naudu pietiekamā daudzumā. Otrais uzdevums ir atdzīvināt bankas, lai tām parādītos brīvi līdzekļi kreditēšanai. Latvijas problēma ir, ka apmēram 35 000 hipotekāro kredītu ņēmēji ir materiālās grūtībās un bankas viņiem grasās atņemt visu. Arī daudzi uzņēmēji, kuri nav spējīgi atmaksāt komerckredītus, izput. Islande nesen un Zviedrija 1992.gadā izdarīja to, ka kredītus ārvalstu valūtās pārvērta par aizdevumiem vietējā valūtā un tad samazināja valūtas vērtību pret ārvalstu valūtām. Latvijā būtu gana ar lata vērtības samazināšanu par 30%, kas ļautu norakstīt 30% no padsmit miljardu aizņēmumiem. Daudziem aizņēmējiem piešķirtas kredītbrīvdienas bez pamatsummas atmaksas, līdz ar to šāds atbalsts nāktu par labu. Tikko cilvēkiem paliek pāri nauda, viņi ar to var sākt operēt. Komercbankām ir vismaz 30% nemaksātāju, bet nekustamais īpašums nav nauda un tie ir nelikvīdi. Šādi iegūstam «zombiju bankas», kā bija 1990-to gadu sākumā Japānā. Ja bankai bilancē ir nekustamais īpašums, tas tur stāv kā mirusi krava. Esam iesprūduši. Praktiskais risinājums bankām būtu tas, ka viņu zaudējumus no valūtas devalvācijas valdība daļēji kompensētu ar valsts parādzīmēm, kas reāli pārvēršamas naudā. Līdz ar to nacionālās ekonomikas motors sāktu griezties. Jārada neliela inflācija, lai uzņēmumiem parādītos peļņa un bankām būtu, kur ieguldīt naudu. No devalvācijā iegūtās naudas valstij būtu jāizveido gan riska kapitāla fondi, gan Attīstības banka, lai tā finansētu rūpniecības attīstību.

Vai Starptautiskais Valūtas fonds valdībai atļautu spert šo soli?

SVF ir ļoti gudra organizācija ar labiem ekonomistiem. Jāatgādina tas, ka SVF uzstājīgi pieprasīja Ivara Godmaņa valdībai, lai Latvija devalvē latu, jo viņi apzinājās, pie kā novedīs krīze. Diemžēl Latvijas valdība un Centrālā banka nostājās strikti un to neļāva. SVF nebūtu iebildumu manis aprakstītajam plānam, jo tas atbilst tam, kā viņi darbojas. SVF ir ieinteresēts, lai valstis savā starpā spētu patstāvīgi norēķināties ar savām valūtām. Ja mēs saglabājam šo lata kursu, tad mums nebūs naudas, ko norēķināties par patērētajām importa precēm. Tāpēc viņi lika priekšā: ja jūs saglabājat nemainīgu lata kursu, jums ir strauji jāsamazina iekšzemes patēriņš. Respektīvi, masveidā jāatlaiž cilvēki valsts sektorā, jāsamazina bezdarbnieku un citi pabalsti. Ja mēs devalvētu latu, tad SVF vairs neprasītu nedz ko apgriezt, nedz konsolidēt, jo mēs mazāk patērētu importu. SVF pārstāvji būtu priecīgi sagaidīt manis aprakstīto iniciatīvu. Taču valdībai ir jāsaņem politisko drosmi un jāuzsāk pārrunas ar SVF un komercbankām par devalvācijas kompensācijas mehānismiem u.c. Pagaidām Dombrovska koalīcija ir ierakusies tranšejās ar pārliecību, ka valūtas kursā nekas nav jāmaina. Tas ir ļoti tuvredzīgi…

Tātad bankrotēt vai norakstīt parādus kapitālismā nav negods?

Jā, nav negods. Drīzāk to varam traktēt kā «špagas» ievainojumu sejā. Latvijas uzņēmēji bieži vien nemaz nespēj bankrotēt, jo izsnieguši personisko galvojumu, uzņemoties papildus kredītsaistības. Nevar aizslēgt savu uzņēmumu ciet, jo vienalga paliks gan nenomaksātais kredīts, gan obligātie maksājumi. Nav iespējas turpināt darbību, bet tikai eksistēt zombiju uzņēmuma statusā – ne dzīvi, ne miruši. Mūsu gadījumā nerunājam par Latvijas iespējamo bankrotu, bet par saprātīgu monetāro politiku. Tādu standarta praksi, ar kuru Islande un Zviedrija kļuva stāvus bagātas.

Vai esošā lata kursa noturēšana par katru cenu Latviju novedīs pie bezcerīgas un lēnas stagnācijas?

Es nesaredzu nekādu jēgu pašreizējā valdības politikā. Kā var būt jēdzīga politika ar tik milzīgu bezdarbu, ja esam otrajā vietā Eiropas Savienībā (ES) aiz Spānijas? Bezdarbs ekonomikā krītas, ja izaugsmes ātrums ir virs 3,5% gadā un vērojama zināma inflācija pēc Filipsa ekonomiskās aprites likumiem. Ja mēs augam ar Dombrovska valdības prognozēto ātrumu – 3,3 līdz 3,5% gadā, tad mums nepieciešami 14 vai 15 gadi, lai sasniegtu pirmskrīzes bezdarba līmeni. Bezdarbnieki 15 gadus šeit nemocīsies, bet vairums aizbrauks projām. Tas ir nehumāni 21.gadsimtam – valstij likt iedzīvotājiem ciest ierobežojumus, jo tā neprot nopelnīt naudu. Ja daudzi darbaspējīgā vecumā emigrēs, kas pusmūža cilvēkiem perspektīvā maksās pensijas?

Vai jūs nepiekrītat valdības slēdzienam, ka mēs stabili ejam laukā no krīzes?

Piekrītu tam, ka Latvijā ir fiskālā stabilitāte. Taču nesaredzu, ka mēs augtu ar ātrumu 7 % gadā vai būtu cerības šādu izaugsmi sasniegt tuvākajos gados. Ja hipotekāro kredītu jūgā esošās ģimenes nebūs patērētāji, tad mēs arī neaugsim kā valsts. Kad ekonomika krīt, ir ārkārtīgi grūti valstī veikt strukturālās reformas. Jo valdībai budžetā nav tādas naudas, lai uzbūvētu jaunas struktūras esošo vietā.

Vai būsim gatavi 2014.gadā pievienoties eirozonai?

Tas būtu pāragri, kamēr neatrisināsim privātpersonu un uzņēmumu parādu problēmu ar lata devalvāciju. Pie augstākas gada inflācijas nekā vidēji ES lielākā daļa Latvijas uzņēmēju būtu peļņas stāvoklī, kas ir garākas diskusijas vērts temats. Pēc iestāšanās eirozonā, tādu manevra iespēju valdībai vairs nebūs. Taču pie fiksēta valūtas kursa, inflācija vienlaikus ir mūsu saražotās produkcijas pašizmaksas pieaugums, kas samazina eksportētāju ārējo konkurētspēju. Līdz ar to esam šaurā bezizejā. Neticu, ka mēs līdz 2013.gada beigām iekļausimies nepieciešamajos inflācijas rādītājos un vai izpildīsim nosacījumu, ka cenām ilgstošā periodā ir jābūt stabilām. Nav ne jausmas, vai valsts ārējais parāds tobrīd nepārsniegs 60% no IKP, jo mēs parādus nemitīgi uzkrājam. Turklāt eiro kā vienotās valūtas sistēma uzbūvētā tādā ačgārnā veidā, ka vājām un nabadzīgām ES valstīm tā nav īsti piemērota. Ekonomikā ir «optimālās valūtas telpas teorija», kas atzīst, ka eiro labi sader kopā ar centrālām ES valstīm kā Vācija, Francija, Beļģija un Nīderlande, bet pavisam slikti sader ar Portugāli, Itāliju un Grieķiju. Latvijas ekonomikas struktūra nav līdzīga attīstītākajām ES valstīm. Tauta tiek maldināta, ka – ja sajozīs jostas šodien, eirozonā mums klāsies daudz labāk. Eiro ir tikai ārējā izpausme kā jauns uzvalks vai uz līzinga iegādāts Mercedes-Benz. Mani kā ekonomista kritēriji ir pirmkārt, lai eiro Latvijā ieviestu tikai tad, kad sasniegsim vismaz 70% no vidējā IKP ES bagātajās valstīs. Otrkārt, lai mūsu ražošana būtu vismaz stabilā Vācijas līmenī. Baltijas valstīm ar līdzīgu ekonomikas attīstības stadiju bija izdevīgi ieviest vienotu pārejas valūtu, taču tas ir novēlots. Uzskatu, ka Igaunija ir nopietni kļūdījusies ar pāragru pievienošanos eirozonai. Latvijai tagad ir reāla iespēja apdzīt Igauniju izaugsmes ziņā, ja vien pārskatīsim līdzšinējo valdības politiku un devalvēsim pārvērtēto latu.

Vai riska kapitāla fondi pilda kreditēšanas velkoņu funkcijas?

Ne gluži tā. Komercbankas aizdod naudu tikai tiem, kam tā jau ir. Tās nav paredzētas riskantu pasākumu finansēšanai. Mēs gribam, lai banku sistēma ir stabila, tātad tās nedrīkst kreditēt nestabilus uzņēmumus. Riska kapitāla fonds nodrošina uzņēmumam trūkstošo stabilitāti, lai tas varētu piesaistīt papildus bankas finansējumu. Tie nav savstarpēji izslēdzoši. Nav pareizi ar riska kapitālu nosegt visas uzņēmuma finanšu vajadzības. Pareizi ir sabalansēt bankas un riska kapitāla fonda naudas injekcijas. Bankas nedrīkst aizdot uzņēmumiem, kam nav pietiekams pašu kapitāls, jo to aizliedz Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Riska kapitālisti iedod pamatu, bet banka tam pievieno putukrējumu.

Kā jums šķiet – vai Attīstības bankas izveidošana nav nokavēta?

Latvijā daudziem uzņēmumiem ir interesanti koncepti, taču tie iestiguši grūtībās, kā, piemēram, LIDO un DK Daugava. Valstij krīzes gados jāuzņemas velkoņa loma, lai izvilktu šos uzņēmumus laukā. Pretējā gadījumā mēs neatgriezeniski zaudēsim darbavietas un nodokļu ieņēmumus. Ekonomikas ministram Artim Kamparam pieder iniciatīva par valsts investīciju fonda izveidošanu, kas pēc būtības ir pareiza. Šobrīd nav citu praktisko iespēju.

Pēc jūsu aprēķiniem Latvijai vajadzīgi 235 uzņēmumi Grindekss, lai atgūtu 200 000 zaudētās darbavietas un iekšzemes kopproduktu atgrieztu 2007.gada līmenī. Kur tos ņemt?

Latvijas problēma ir fundamentāla. Ir zināms, ka tās valstis, kas attīstās ar ātrumu 7 līdz 8 procenti gadā, investē katru gadu savā ekonomikā 25 līdz 30 procentus no iekšzemes kopprodukta. Latvijas gadījumā būtu jāiegulda ekonomikā ap 3,5 līdz 4 miljardiem latu un tādas investīcijas nepieciešamas vismaz 20 gadus uz priekšu. Lai mūsu paaudzes laikā varētu noķert vidējo Rietumeiropas valstu dzīves līmeni. Nobela prēmijas laureāti ir ilgstoši pētījuši 13 valstis, kas augušas ar ātrumu vismaz 7 procentus gadā vismaz 20 gadu periodā un atklājuši šo sakarību. Kāpēc mēs nevaram izmantot sekmīgo valstu – Singapūras, Honkongas u.c. pieredzi? Kur mēs šo naudu varētu dabūt? Pat, ja krievu uzņēmēji šeit nobēdzinātu kapitālus un atmazgātu naudu viena miljarda latu apmērā, tas būtu sīks ieguvums. Nevaram būvēt Latviju par Lihtenšteinu, ja ES ietvaros norit asa vēršanās pret naudas atmazgāšanas sērgu. Arī Lihtenšteina ir piespiesta pie sienas, un Vācija tai pieprasa uzrādīt reālos noguldītājus. Mēs nevaram paļauties uz to, ka atnāks investori ražošanas sektorā ar 3 miljardiem latu gadā un uzdāvinās latviešiem labklājību ne tikai šogad, bet nākamos 20 gadus no vietas.

Varbūt mums nepieciešams savs «Maršala plāns» kā pēckara Vācijai?

Tāds būtu nepieciešams arī Latvijai. Diemžēl šobrīd Eiropas Savienība samazina savu kopīgo budžetu. Tādējādi nesaredzu, ka ES varētu būt šādu vērienīgu investīciju avots. Tās mums pašiem jāorganizē. Vismaz 7 % no IKP jeb 800 miljoni līdz vienam miljardam latu gadā būtu jāinvestē infrastruktūrā – ielās, šosejās, tiltos, pārvados un tuneļos, kā to darīja Teodors Rūzvelts ASV vai Kārlis Ulmanis pirmskara Latvijā. Ja tiktu devalvēta nacionālā valūta, mēs drīkstētu atsākt sildīt ekonomiku caur valsts pasūtījumiem.

Vai algas nodokļu atcelšana darbaspēka ienākumiem līdz 300 – 350 latiem varētu ieinteresēt potenciālos investorus?

Jā, varētu, bet ar lielākiem nodokļiem jāapliek tie Krievijas pilsoņi, kas iegādājas īpašumus, lai iegūtu uzturēšanās atļaujas Šengenas zonā. Nav dižas jēgas shēmai ar uzturēšanās atļaujām. Ja gribam, lai nāk investori uz ražošanu, darbaspēks jāpadara pēc iespējas lētāks. Nevēlamies Latvijā redzēt «pozi» (spekulatīvos) investorus, kas sadzen uz augšu nekustamo īpašumu cenas un padara ražošanu pilnīgi neizdevīgu. Jo iedzīvotājiem tad paliktu mazāk naudas ražošanas preču pirkšanai. Vēlamies pēc iespējas vairāk izmaksāt algās darbaspēkam un lai vienlaikus šīs izmaksas būtu zemas, kā arī pārējās izmaksas, piemēram, tranzīta (transporta) pakalpojumi būtu zemi. Jāiegūst lielas algas un zemu ražošanas pašizmaksu. Mūsu mērķis ir 2000 latu vidējās algas tautsaimniecībā, ja vēlamies dubultot savu labklājību turpmākos 20 gados.

Kāpēc tiekat apvainots, ka esot pārāk kreiss savos uzskatos?

Kā es varu būt kreiss, ja esmu kapitālists?! Kapitālistiskā izaugsme ir tieši atkarīga no tā, vai cilvēku rokās ir rīcības kapitāls. Tā iekārta, kas pašlaik valda Latvijā, nav īsts kapitālisms, jo iedzīvotājiem un uzņēmējiem praktiski nav naudas. Tas drīzāk līdzinās «postsovjetiskam feodālismam». Kapitālisms ir tāda iekārta, kur var mīties tikai uz priekšu. Uzskatu, ka valdības uzdevums būtu izlīdzsvarot ienākumus sabiedrībā tā, lai būtu dots pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku. Tad savairotos kapitālisti.

Primekss dibinājāt 1997.gadā, ko esat sasnieguši 13 gados?

Mēs esam sasnieguši ļoti daudz. Izveidojuši labāko metodi, kā būvēt drošas un līdzenas rūpnīcu grīdas. Ieguvām Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras balvu «Inovatīvākais produkts 2009». Ļoti līdzenās grīdas uzlabo lielu automatizētu noliktavu un citu industriālo objektu darbības efektivitāti. Papildus ievērojamiem ieguvumiem grīdas lietotājiem tās izgatavošanas procesa tehnoloģija, salīdzinājumā ar tradicionālajām betona ieklāšanas metodēm, ļauj samazināt CO2 izmešus pat par 50 procentiem. Jauno PrimeComposite tehnoloģiju plaši pielieto mūsu klienti – Skanska, Norvegian Post un daudzi citi. Tas mums palīdzēja nostiprināties visā Skandināvijas reģionā. Uz 2011.gadu mums ir ārkārtīgi liels pasūtījumu portfelis, jo uzņēmēji pragmatiski novērtē Primekss piedāvājuma kvalitāti. Mūsu kontā ir vairāk nekā trīs miljonu kvadrātmetru ieklāto grīdu simtiem pasūtītāju. Igaunijā mums nav aktuālu pasūtījumu, Lietuvā strādājam minimāli. Ventspilī izbūvējām grīdas Pārventas bibliotēkā, Jelgavā un Talsos nesen uzcēlām rūpnīcas.

Kādēļ HC Betons un Ramirent pieprasīja jūsu maksātnespēju 2009.gadā?

Tas nenotika uzņēmēju nenovīdības dēļ, bet tāpēc, ka Primekss bija nopietnās finanšu grūtībās. Jo, sākoties krīzei, daudzi mūsu klienti Latvijā bankrotēja un nenorēķinājās ar mums. Līdz ar to mums finansēs izveidojās milzīgs robs. Nebijām spējīgi samaksāt tālāk. Mūsu kreditori – HC Betons un Ramirent palika dusmīgi. Piemēram, mēs uzbūvējām Panorama Plaza grīdas, bet projekta attīstītājs par tām nesamaksāja. Skaidri jāpasaka, ka 2009.gadā un 2010.gada sākumā mums noteikti nebija iespēju norēķināties. Šobrīd strādājam labos plusos, jo tirgojam lielisku produktu.

Lai pārvarētu finansiālo mazspēju, jūs piesaistījāt līdzekļus no riska kapitāla fonda?

Jā, tā ir. Ar to mēs nosedzām robus savā bilancē, kā arī ieguvām nepieciešamos līdzekļus, lai izplestos. Mūsu uzdevums bija ar pašu kapitālu nodrošināt biznesa riskus, lai veiktu strauju izaugsmi. Baltijas valstu vadošais riska kapitāla investors BaltCap 2010.gada oktobrī ieguldīja 1,4 miljonus eiro Primekss, iegūstot nozīmīgu minoritāru daļu uzņēmumā. Šī ir pirmā investīcija, ko veicis 2010.gadā ES Struktūrfondu līdzfinansētās un Eiropas Investīciju Fonda Latvijā pārvaldītās JEREMIE Holding Fund iniciatīvas ietvaros izveidotais BaltCap Latvia Venture Capital Fund.

Cik bieži cenšaties izdarīt pārāk daudz ar pārāk maziem resursiem, iekrītot «negausības lamatās»?

Protams, ja Primekss vairāku gadu garumā nebūtu veicis ieguldījumus izpētē ar 250 000 eiro līdzfinansējumu no ES, kas uzņēmumam ļāva attīstīt unikālu, patentētu tehnoloģiju PrimeComposite plānāku un izturīgāku bezšuvju betona grīdu ieklāšanai, tad varbūt mēs 2009.gadā nenonāktu finanšu problēmās. Mūsu mērķis bija izveidot labāko grīdu sistēmu, tāpēc neatlikām pietiekami naudas drošības spilvenam. Tas mums atspēlējās krīzes laikā. Bet riska kapitālisti bija ieinteresēti mums palīdzēt.