Dāvis Grigaļuns no sešu gadu vecuma dzīvoja bērnu namā, jo cieta no vardarbības ģimenē. «Es biju pavisam mazs, tagad atmiņas ir izgaisušas.» Dāvis atceras, ka ilgu laiku nav varējis saprast, kāpēc viņš nedzīvo mājās, zinot, ka viņam ir mamma, kāpēc tik daudz cilvēku ar viņu runā par nelabvēlīgajiem apstākļiem ģimenē, un galvenais jautājums, kāpēc viņš ir viens. Nu jau Dāvis ir 21 gadu jauns vīrietis, viņš ir adoptēts, pabeidzis metinātāju kursos un ieguvis autovadītāju tiesības, un pavisam klusu bilst: «Es jūtos labi jaunajā ģimenē, labāk nekā iepriekšējās.»
Audžu ģimene
Ja ģimenē ir nelabvēlīgi apstākļi, izejot dažādas procedūras, ieskaitot psiholoģisko izmeklēšanu, bērni bieži vien nonāk bērnu namos, jo vecākiem tiek atņemtas tiesības. Bērniem ir iespējas nonākt audžu ģimenēs un kļūt par šo vecāku aizbildņiem, BNN stāsta Dzintra Rabkeviča ir SIA Tukuma slimnīca valdes priekšsēdētāja.
Pirms septiņiem gadiem viņa savu dzīvi krasi mainīja, kļūstot par aizbildni. «Mums ar vīru radās doma, ka mēs vēl neesam tik veci, ka mēs gribam savu dzīvi, mēs vēl kaut ko varam un spējam, bet tik dziļi tai brīdī mēs, protams, nedomājām, kad aizgājām uz audžu ģimeņu kursiem,» atceroties, stāsta Dzintra.
«Tas bija ļoti interesants laiks mums pašiem, jo bija jāieskatās gan savā ģimenē, gan jāieskatās psiholoģijā, jāatceras daudzas lietas, jāiemācās daudz kas jauns, tas viss bija tik radoši un forši, un mēs šos kursus pabeidzām. Kursos mēs dzirdējām daudz stāstus, ir ģimenes, kas paņem bērnus, kas arī nepaņem bērnus. Par to visu domājot, liktenis saliek to visu kopā, mana jaunākā meita Anija arī visur mums bija blakus, nekas bez viņas ziņas nenotika.»
2010.gada jūnijā, kad Anija gatavojās savam pamatskolas izlaidumam, Rabkeviču ģimenei piezvanīja no Saldus, sakot, ka tur likvidēs bērnu namu, ka tur ir puisis, kuru gribētu piedāvāt uzņemt audžu ģimenē. «Mēs neticējām savām acīm, ka tā var būt, ka tik skaisti bērni paliek bez mājām, kopīgi nolēmām, ka brauksim iepazīties. Šo puisi sauc Dāvis, pirmā tikšanās mums bija ļoti interesanta, viņš parādīja savu raksturu un attieksmi, nevis runāja ar mums, bet izleca ārā no otrā stāva loga, nodemonstrējot mums, ka viņš nav nekāds «viegli paņems» puisis, bet beigās mēs palikām trijatā – es, Dāvis un mana meita Anija, pēc tam mans vīrs. Norunājām, ka viņš brauks pie mums ciemos,» stāsta Dzintra.
Pirmās sajūtas
Šis ir tas pats puisis Dāvis Gruguļuns, atturīgs sarunā, daudz lieka nerunājot. Savas pirmās sajūtas, satiekot Rabkeviču ģimeni, viņš atceras: «Man bija bail, bail no nezināmā, bail, ka šī ģimene nebūs īstā.»
Dāvis tā saka, jo šī nebija pirmā ģimene, kurā viņš bija nonācis. «Kādu laiku dzīvoju arī Zviedrijā, tomēr es atteicos no adopcijas, jo nejutu saikni ar ģimeni.»
Arī Dzintra skaidri atceras pirmo satikšanos ar Dāvi: «Kad viņš atbrauca pirmo reizi, pēc būtības «dzīves sists un ne tik uzticīgs», apskatījās māju, apstākļus, mēs no viņa neko nesapratām, viņš gribēs, negribēs, bet aizbraucām kopīgi uz manu darba vietu, palikām divatā, viņš teica, ka grib būt ar mums šeit kopā.» Dāvis savās izjūtās ir nedaudz noslēpumains, tomēr šajos pāris vārdos tiek raksturotas Dāvja sajūtas un attieksme «tagad ir grūti atzīt, ka man bija bail no visa tajā laikā, kad aizbraucu pirmo reizi apskatīt māju, es jutu, ka šī ģimene varētu mani iemīlēt kā savējo.»
Kā saka pats Dāvis: «Es protestēju pret visu.» Dzintra stāsta, ka Dāvi iemīlēja no pirmā acu uzmetiena: «Attiecībā pret Dāvi, tieši tāpēc viņš ir mūsu bērns, tas ir tāpat kā Tu gaidi savu bērnu, izejot cauri visādām lietām, man liekas, ka otrreiz es to nebūtu gatava izdarīt, godīgi sakot. Tas bija entuziasms, tas bija interesanti, jūtu vadīts, jo tas nenotiek tāpat vien, un tāda emocionālā saikne jau mums radās jau tajā pirmajā reizē, kad viņš izleca ārā pa logu. Skaļi par mīlestību mūsdienās mēs nerunājam, bet tās ir tās jūtas, protams, pacietības mērs man ir bijis pilns, viņš ir bēdzis arī no mājām, bet abas puses, pieņemt vienam otru, man šķiet, vissvarīgāk.»
Bioloģiskā mamma
Dāvis stāsta, ka ar savu bioloģisko mammu sazinās, bet reti, pēdējā laikā sazinās tikai telefoniski. «Pa visiem šiem gadiem, kad dzīvoju bērnu namā, mana mamma apciemoja mani trīs reizes, to es atceros, jo tas bija tieši tik maz.»
Par skaudro patiesību dalās Dāvis: «Joprojām esmu ļoti dusmīgs, ka ar laiku mamma vairs par mani neinteresējās līdz brīdim, kad nonācu pie Dzintras. Mani nepamet sajūta, dusmas, ka viņa vairs mani negribēja, es esmu domājis, kas man ir par vainu.»
Vairāk par šo situāciju skaidro Dāvja audžu mamma Dzintra: «Dāvis ar saviem vecākiem sazinās joprojām, mēs regulāri vedam viņu pie mammas ciemos, viņa tētis ir miris vēl pirms viņa dzimšanas, nebija sakārtotas šīs attiecības, līdz ar to tēva vietā viņam ir svītriņa. Faktiski, māte un tēvs viņu atzīst, bet tajā laikā par to necīnījās, viņi viņu nemēģināja dabūt. Mamma ir mamma, bet viņa tajā laikā nemācēja dzīvot tā, lai varētu rūpēties par bērniem. Bērni bija dzīvojuši gan pamestībā, gan badā, tāpēc bāriņtiesa bērnus atņēma.»
Dzintra stāsta, ka Dāvja bioloģiskā mamma viņu bija atrunājusi no adopcijas jau no laika gala, varbūt tāpēc viņš nebija adoptēts iepriekš. Bērnus jau piedāvā audžu ģimenēm.
«Viņš bija piedāvāts zviedru ģimenei, bet mamma vienmēr bija pozā, ka nevajag, bet tad, kad viņš pats izdarīja izvēli, tas nebija viegli, mēs vairāk kā pus gadu gājām pie psihologa, arī mēs ar vīru, tad bija tiesa, jo tas nenotiek tā, ka mēs izdomājam un parakstāmies. Šīs lietas notiek lēni un apdomīgi. Dāvis šajā laikā mammai ieminējās, bet, protams, viņa bija nikna, bet ko tas līdz, ka tu esi nikns, ja tu neesi blakus, ja tu negribi to darīt, ja tu piezvani tikai tad, kad tev kaut ko vajag. Katra telefoniskā saruna vienmēr beidzās ar stipru psiholoģisku triecienu, vienmēr ir jādomā – bija vai nebija labi, ka viņi ir kontaktējušies, protams, mamma ir dzīvs cilvēks, kas pārdzīvo.»
«Puiši ir mana Latvija»
Rabkeviču ģimenē Dāvis ir vienīgais adoptētais bērns, toties pie viņiem dzīvo vēl citi puiši, kāpēc tieši puiši, to skaidro Dzintra: «Es saku, ka puiši ir mana Latvija. Tā nav sakritība, mēs ar Aniju tā norunājām. Mums mājās ir viena meitene un tā ir mana meita.»
Dāvis šobrīd ir ļoti apmierināts un pateicīgs, jo bērnu nams viņam esot iemācījis daudz vairāk novērtēt dzīvi. «Katrs bērnu nama darbinieks centās pēc iespējas vairāk dot visu nepieciešamo, tāpēc es nevaru teikt, ka atceros tikai visu slikto, tā tomēr bija laba pieredze, bet es nevienam nenovēlu tur nokļūt, jo ne visiem paveicas nonākt tur, kur šobrīd esmu es.»
«Mēs nevēlējāmies novecot»
Viens no galvenajiem dzinuļiem, kāpēc Dzintra un viņas vīrs izvēlējās šādi turpināt savu dzīvi ir – jo viņi nevēlējās novecot. Ar sabiedrības aizspriedumiem viņa skatās ar smaidu uz lūpām, jo cilvēki nesaprotot, kā var pieņemt svešus bērnus, kā var viņus mīlēt.
«Viena daļa domā, ka tā ir nauda, tad es varu pateikt tā nav, ja nav blakus ienākumu, tad nav iespējams audzināt bērnus, tas ir daudz par maz, jo viņiem vajag apģērbties, paēst. Es apzinos, ka mēs sabojājam šos konkrētos bērnus ar to, ka savā vidē viņiem būtu grūti atgriezties, jo viņi saņem visu, skolas lietas, ekskursijas, kārumus, uz skolu brauc ar mašīnām, bet esmu priecīga, ka varu to viņiem sniegt,» stāsta Dzintra par bērniem, ko adoptē uz laiku.
Turpinot, viņa saka: «Man to ir grūti izskaidrot, bet tāpēc es saku, ka mēs neesam audžu ģimene, mēs esam ģimene. Mēs nevaram adoptēt visu pasauli, arī šī materiālā puse, mēs tomēr vairs neesam tik jauni, tas ir liels risks. Mums ir jāmāca, ka visu dabūt nevar, bet tai pat laikā, viņi nevar justies citādāki kā citi bērni. Mani ļoti aizskar tas, ka ir cilvēki, kas uz viņiem skatās kā uz otrās šķiras bērniem. Cilvēkiem ir grūti saprast, ka kuram katram tas nav jādara.»
Dzintras bērnība
«Es atceros savu bērnību, pirmkārt, tā ir katra cilvēka iekšējā pieredze, mani vecāki arī šķīrās, gāja visādi. Es kā bērns to uztvēru citādāk, es staigāju no vienas mājas uz otru, no vecmammas pie vecākiem, tad bija citi laiki, viņiem bija savas nesaskaņas,» savās atmiņās ar BNN žurnālisti dalās Dzintra.
«Bet es vienmēr kaut kā vairāk ar tēti turējos kopā, bet patiesībā mani audzināja vecmamma, es katru vakaru sēdēju viņai klēpī, viņa man katru vakaru dziedāja. Viņa visu laiku bija ar mani, man liekas, ka kaut kur tas iekšējais miers, vajadzība pēc tā visa, tas pilnīgi noteikti ir no turienes, savukārt otra vecmamma bija traka sieva, viņai patika puiši. Mana mamma vienmēr saka, ka man ir puikas, jo mana vecmamma tāda bija, tas varbūt ir jokam. Tas viss nāk no bērnības, visvairāk es par to satraucos, ka nedabūjot pašiem kaut ko no savas ģimenes, cilvēki nemāk tālāk veidot savas attiecības.»
Ref: 225.000.103.1133
