Zaļumbaļļu tradīcija Latvijā ir labi zināma vismaz kopš 19.gadsimta otrās puses, kad, dibinoties biedrībām un dažādām sabiedriskām organizācijām, arvien vairāk notika izrīkojumi brīvā dabā. Tie, kā lasāms tā laika presē, bieži noslēdzās ar deju. Vasaras mēnešos ļaudis sanāca kopā un ballējās dikti jaukās vietās – parkos, birzīs, upju līčos, pļavās, gravās, pilskalnos un pilsdrupās, atskatu zaļumbaļļu vēsturē sāk Signe Pucena un Ieva Vītola.
Ja sākotnēji zaļumballes, kas tika sauktas arī par zaļumu svētkiem un zaļumu priekiem, tika pozitīvi vērtētas kā labāka alternatīva iepretim brīvā laika pavadīšanai muižas krogos, tad vēlāk tās nereti izpelnījās nosodījumu kā lēkšana pie vājas mūzikas, dzērāju bļaustīšanās, ko nereti pavada izkaušanās.
Tā Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1923.gadā rakstīja: «Iestājoties pavasarim, visa sabiedriska dzīve, tā sakot, pāriet krūmos. Seklās zaļumballes kulturellai dzīvei neko nedod. Neskatoties uz to, zaļumballes bija iecienīts tautas izpriecas veids. Tās visā Latvijā līdz Otrajam pasaules karam notika teju katru nedēļas nogali, laikā no vēla pavasara līdz vasaras beigām, parasti sestdienās pēc darba, bieži arī svētdienās, arī dažādu svētku ietvaros – Vasarsvētkos, Jāņos, kapusvētkos, vietējos Dziesmu svētkos. Pēckara gados arī notika zaļumballes, tās galvenokārt rīkoja kolhozi, atzīmējot tādus padomju laikiem svarīgus kolektīvās dzīves notikumus kā Apsējības, Apkūlības, Pilngadības svētkus, Jāņus (gados, kad to svinēšana nebija aizliegta).»
Zaļumbaļļu norisei bija pat speciāli izveidotas vietas – tā sauktie balles plači, zaļumplači, deju laukumi, deju pleķi. Zaļumballes vieta nereti tika aprīkota ar soliņiem apkārt deju laukumam un ar estrādīti – paaugstinājumu muzikantiem. Dažviet tika izbūvēta deju grīda dejotājiem, kas tika saukti arī par zaļumniekiem un šīberniekiem. Balles ieejas un biļešu iegādes vietu iezīmēja goda vārti vai meijas. Bez mēnessgaismas balles plači tika apgaismoti ar ilumināciju – gaismas avots parasti bija vai nu ugunskuri, vai kokos sakārtas spuldzītes, prožektori. Vēl tagad Latvijas ainavā vērojamas šīs savulaik labiekārtotās vietas ar koku stādījumiem, muzikantu spēles izbūvēm, piemēram, Kuiķules līcis Svētupes krastā, zaļumbaļļu vieta pie Meiru mājām Dundagas novadā, Siliņu mežs un Vīķu saliņa Staicelē.
Visai bieži zaļumballes notika pilskalnos un viduslaiku pilsdrupās – 20.gadsimta 20.–30. gados rīkojot pasākumu arheoloģijas piemineklī, tas bija jāsaskaņo ar Pieminekļu valdi, rakstot iesniegumu un ar zīmogmarkām samaksājot valstij nodokli par senvietas izmantošanu. Populāras brīvdabas pasākumu vietas bija Veckuldīgas pilskalns, Mežotnes pilskalns, Cērtenes pilskalns Smiltenē, Tanīskalns Raunā, Tempļa kalns Alūksnē, Siguldas pilsdrupas, Lielvārdes pilsdrupas, Asotes pilskalns, Ludzas pilsdrupas, Mākoņkalns u. c. Šādus lielus izrīkojumus brīvā dabā ar apmeklētāju skaitu, mērāmu vairākos simtos, līdz Otrajam pasaules karam galvenokārt rīkoja dažādas organizācijas – brīvprātīgo ugunsdzēsēju, aizsargu, skolotāju, lauksaimnieku un citas biedrības, partiju nodaļas, arodbiedrības, skolas. Taču zaļumballes notika arī māju pagalmos, šķūņos, rijās, kur uz šīberēšanu parasti vasaras sākumā vai lietainā laikā kopā sanāca apkārtnes jaunieši, pēc dievkalpojuma pie baznīcas vai balles beigās norunājot, kur un kad notiks nākamā šķūņa balle, rijas balle, kaktu balle vai večerinka – tā zaļumballes sauktas daudzviet Latgalē.
Uz ballēm dejotāji parasti uzpucējās, ievērojot aktualitātes modē un pieejamībā – ir bijis laiks, ka stilīgi uz balli bija ierasties baltās auduma čībiņās, vēlāk puiši zīmējās ar porgām un šaurām, šaurām biksēm, tad kļošenēm un raibiem krekliem, kam sekoja džinsi, bītlenes u.c. Meitenes uz balli agrāk vienmēr nākušas kleitās vai svārkos. Zaļumballēs spēlēja galvenokārt pūtēju orķestri, kurus sauca arī par misiņgrauzējiem, taurniekiem, ballīšu brigādēm. Zaļumballēs visbiežāk skanēja ragu mūzika, šlāgera ritmi. Vietējie vai ceļojošie tautas muzikanti jeb prāģeri spēlēja arī garmoškas, ermoņikas, cītaras, bandžo un citus mūzikas instrumentus. Zaļumbaļļu tradīcija ir cieši saistīta ar tautas muzikantiem, tā nereti bijusi vieta, kas, no vienas puses, iedvesmojusi apgūt mūzikas spēli, no otras puses, praksē nostiprināt muzicēšanas iemaņas un ļauties spēles priekam, kas tik raksturīgs tautas muzikantiem.
Sanākušie ļaudis dejoja valsi, fokstrotu jeb šīberi, tango, polku, arī sava laika modes dejas – krakovjaku, lambetvoku, vengerku, lendlederi (reinlenderi), padespaņu, kadriļu, tvistu, šeiku, svingu, letkisu. Ballēs iecienītas bija arī dāmu dejas un aplausu dejas. Saistībā ar dāmu deju agrāk pastāvēja nerakstīts noteikums – pēc dejas atlūgt dāmu uz vismaz vienu vai, vēlams, divām dejām. Bija arī aplausu dejas, plaudēšana balles placī notikusi arī tad, ja muzikanti tika lūgti atkārtot vēl un vēlreiz kādu iemīļotu dziesmu vai deju. Par zaļumballēm lielākoties bija jāmaksā, vismaz tik daudz, lai pa visiem kopā sanāktu honorārs uzaicinātajiem muzikantiem. Biļešu cenas bija dažādas, nereti kungiem lielāka summa, dāmām – mazāka. Biļetes, kā vēsta zaļumbaļļu afišas, vajadzēja nest redzamā vietā, piestiprinot pie apģērba. Biļešu iegādei ballēs nereti bija opozīcija – allaž bija kādi, kuri gribēja tikt pasākumā bez biļetes, izdomājot un pielietojot dažādus veiklus paņēmienus.
Asprātība un enerģija tika izmantota arī nākamās dienas rītā, kad balles vietā sanāca bērni un vecāka gada gājuma vīri un sievas, lai savāktu ballē pazaudētās mantas, izkritušo naudu bufetes tuvumā un atstātos atkritumus – ir zināmi stāsti, ka par nodotajām tukšajām pudelēm iegādātas vērā ņemamas mantas, tāpat atrastie pudeļu korķi lieti noderējuši makšķeru pludiņiem. Lielākās zaļumballēs tika nodrošināta arī zirgu un riteņu uzraudzība, kas senāk bija galvenie transporta līdzekļi tikšanai uz balli. Dažviet Latvijā uz zaļumballēm devās laivās, piemēram, bērzciemieši pa jūru uz izrīkojumiem Engurē vai Mērsragā, savukārt Daugavas labā krasta ļaudis uz ballēm devas pāri upei Zvejnieklīcī Sēlpils krastā.
Bez obligātajām dejām un mūzikas ar zaļumbaļļu tradīciju saistītas arī tādas pirmsballes izpausmes kā kora koncerts, teātra izrāde, kino, sporta priekšnesumi, grāmatu galds, loterija, ziedojumu vākšana labdarībai, priekšlasījumi, rotaļas. Gandrīz vienmēr balles laikā darbojās bufete, kurā bija nopērkami dažādas uzkodas un atspirdzinājumi – desiņas, sviestmaizes, saldumi, limonāde, zelteris, protams, arī alkohols, ar ko uztaisīt dūšu un dabūt štīmi kavalieru drosmei un raitākam dejas solim. Zaļumballes pildīja noteiktas sociālās funkcijas. Nereti zaļumballes bija ciema ziņu un jaunumu noskaidrošanas vietas.
Uz ballēm nāca arī nedejotājas – ciema sievas, kuras, sasēdušas uz soliņiem, vēroja notiekošo deju laukumā. Tika mēģināts saprast un prognozēt jauniešu simpātijas un potenciālos pārus, un ne velti – kādreiz zaļumballes bija viena no galvenajām satikšanās un saskatīšanās vietām. Romantiskas bija ne tikai pastaigas muzikantu paužu laikā, notika arī kopīga saullēkta sagaidīšana un pavadīšana mājās. Nereti pēc balles tika rakstītas un sūtītas mīlestības vēstules, un – galu galā – rīkotas kāzas. Saprotams, neiztika bez greizsirdības scēnām kā dāmu, tā puišu starpā, kuri savas pozīcijas mēģināja nostiprināt un apliecināt ar dūru vicināšanu. Kautiņi arīdzan uzskatāmi par zaļumballēm raksturīgu izpausmi. Gandrīz katrā ballē tika skaidrotas attiecības ciemu, pagastu, pilsētas rajonu starpā, reizēm notika arī kautiņi starp latviešiem un krieviem, pierobežā starp latviešiem un lietuviešiem, latviešiem un igauņiem.
Savukārt pēckara gados, lielam skaitam latviešu atrodoties ārpus savas dzimtenes, zaļumballes, kas trimdas sākuma gados tika rīkotas, kopā svinot Jāņus vai satiekoties Dziesmu svētkos, vasaras nometnēs, bija viens no veidiem, kā latviešiem būt kopā – uzturēt un saglabāt savu etnisko piederību. Iepriekš aprakstītais galvenokārt atklāj zaļumbaļļu norisi līdz 20.gadsimta 70.gadiem. Zaļumbaļļu tradīciju būtiski ietekmējusi mūzikas nozares attīstība. Sākoties elektrisko ģitāru ērai un apskaņošanai ar pastiprinātājiem un skaļruņiem, zaļumballēs arvien retāk spēlēja orķestri, kapelas. Dzīvās mūzikas skanējumu jeb dejas pie labas ragu mūzikas 20.gadsimta 80.gadu sākumā nomainīja ieraksti magnetofonu lentēs, disko ritmi.
Deju repertuārā palēnām izzuda agrāk tik populārais tango, lambetvoks, valša soļi gan vēl gadu gaitā nav aizmirsti un šur tur tiek dejoti. Mūsdienās ietekmi uz tradīciju atstājusi arī demogrāfiskā situācija Latvijā, jo īpaši laukos – dejotāju ik katru gadu kļūst mazāk, deju plači ir brīvāki un plašāki. Tomēr nevar apgalvot, ka tradīcija ir iznīkusi – joprojām daudzviet Latvijā tiek rīkotas zaļumballes, gan atklājot vasaras pasākumu sezonu, gan Jāņu naktī, gan pēc kapusvētkiem, gan novada svētku ietvaros. Tiesa, arvien biežāk par zaļumballi tiek uzskatīti un dēvēti vasaras sezonas pasākumi brīvdabas estrādē ar dīdžeju piedalīšanos. Izdevumā apkopoti interviju fragmenti – atmiņas par zaļumballēm, kuras stāstījuši dejotāji, muzikanti, rīkotāji tēmas izpētes laikā (galvenokārt 2017. un 2018.gadā). Izmantoti arī citos lauka pētījumos dokumentētie stāsti par zaļumballēm. Tradīciju burtnīcas otrajā daļā apkopots novadpētnieku un Latvijas valsts simtgades programmas reģionālo koordinatoru veikums, publicējot pierakstītos un iesūtītos atmiņu stāstus.
Pilna pasākuma programma pieejama šeit, bet mēs esam atlasījuši dažas Simtgades zaļumballes, kurās noteikti ir vērts padeldēt savas ērtākās deju kurpes! Jāpiebilst, ka divas no tām norisināsies arī ārpus Latvijas robežām.
Cēsu pils parka estrādē
Pūtēju orķestris Cēsis
Sākums: 20.00
Drabešu pagasta Āraišu pilsdrupās
Laimis Rācenājs un Mariachi Baltica, un Neaizmirstulītes
Sākums: 21.00
Rīgā, Mežaparka Zaļajā teātrī
Retro orķestris Bellacord Tanzorchester, grupas Rumbas kvartets, Laika upe, Kantoris 04, kā arī Latvijas Universitātes pūtēju orķestris ar dažādiem solistiem, Rīgas danču klubs, Latvijas Radio 2 DJ Aivis
Sākums: 17.00
Ikšķiles novadā pie Dubkalnu ūdenskrātuves dabas, parka Ogres Zilie kalni teritorijā
Grupa Mītavas soļi, Transleiteris, DJ
Sākums: 22.00
Ropažu novadā, Zaķumuižas klubā
Zemessardzes pūtēju orķestris
Sākums: 22.00
Rojas pagasta Valgalciemā Dzelžu pagalmā
Duets Indra un Modris
Sākums: 22.00
Salaspils novada Rīgavas Mūzikas un mākslas dārzs
Grupa Bučbend
Sākums: 20.00
Vecumnieku novada Stelpes estrādē
Auces, Bauskas un Skaistkalnes pūtēju
orķestri un lauku kapela Savējie
Sākums: 19.00
Krievija
Omskas apgabala Taras rajona Augšbebru ciemā
Folkloras kopa Daina no Omskas un Pētera Zeļicka estrādes ansamblis
Sākums: 22.00
Īrija
Lough Ramor Camping, pie Virdžīnijas ezera
DJ Modžo
Sākums: 15.00