Mīlgrāve: koncertdarbība ne vienmēr ir peļņu nesoša

Tas ir maldīgs priekšstats, ka koncertdarbība pati par sevi «a priori» vienmēr ir peļņu nesoša. Tas atkarīgs no tā, ko piedāvā koncertā, intervijā BNN.LV norāda Mikrofona ieraksti līdzdibinātāja – žurnāliste un producente Elita Mīlgrāve.

Ar ko Jūs lepojaties visvairāk?

Mikrofona ieraksti savā 15 gadu pastāvēšanas laikā vietējiem, ārvalstu izpildītājiem un autoriem honorāros izmaksājusi vairāk nekā 4,5 miljonus latu, ir izdevusi vairāk nekā 500 latviešu mūzikas ierakstu albumus, producējusi daudzus televīzijas raidījumus un koncertus, kā arī izdevusi 17 DVD un izveidojusi mūzikas digitālās izplatīšanas vietni Doremi.lv. No izdotajiem albumiem 23 ir saņēmuši zelta un platīna disku apbalvojumus, daudzas dziesmas un albumi novērtēti ar Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu, kas ir vietējās mūzikas industrijas augstākā atzinība.

15 gados uzņēmums sadarbojies ar populārākajiem Latvijas dziesmu autoriem un izpildītājiem. Starp tiem ir Raimonds Pauls, Prāta vētra, Līvi, Laima Vaikule, Credo, Menuets, Labvēlīgais tips, Tumsa, 100.debija, Roberts Gobziņš, Valdis Atāls, Rebel, Arnis Mednis, Liene Šomase, Cosmos, Aisha, Andris Ērglis, Jenny May, Kristīna Zaharova, LieneCandy, Roberts Lejasmeijers, Nikolajs Puzikovs, Evija Sloka u.c. Mikrofona ieraksti lieto zīmolus MicRec un Raibā taureņa ieraksti, kā arī kopš dibināšanas ir vienas no lielākajām ierakstu kompānijas pasaulē EMI Records partneris Baltijas valstīs, pārstāvot tādus māksliniekus kā Depeche Mode, The Beatles, The Rolling Stones, Pink Floyd un Robiju Viljamsu.

Kāds ir šobrīd stāvoklis ar blakustiesību iekasēšanu no radiostacijām?

LAIPA (Latvijas izpildītāju un producentu apvienība) aģentūra iekasē naudu no radiostacijām un te dialogs veidojas absolūti normāls. Es tur esmu valdē, bet viņi ar to strādā ikdienā. Ar visām Latvijas radiostacijām ir noslēgti līgumi – gan lielām, gan mazām. Protams, ir savi zemūdens akmeņi. Tarifi no šā gada mazliet ir mainīti. Ir daļa gudru uzņēmēju, kas prot apiet likumus ar līkumu, taču pakāpeniski izpratne uzlabojas. Ir paveikts liels izskaidrošanas darbs, lai pierādītu, ka nepietiek ar maksāšanu autoriem caur AKKA/LAA. Tas, ko iekasē LAIPA, sadalās uz izpildītājiem un producentiem proporcijā 50 pret 50.

Vai brīnumbērni Musiqq varētu būt tā jaunā cerība, kas iznesīs Mikrofona ieraksti Eiropas mūzikas tirgū?

Kompāniju mums nevajag iznest. Svarīgākais ir, lai mūsu mākslinieki gūst starptautiskus panākumus. Tāds ir mūsu mērķis no laika gala, kopš te strādājam. 2011.gada 17.aprīlī mums palika 15 gadi, ko atzīmējām ar visiem māksliniekiem un sadarbības partneriem. Primārie mērķi bija panākt mūsu māksliniekiem atpazīstamību Latvijā un nostabilizēt viņu repertuāru, pieredzi un tad doties uz ārpusi. Kaut gan mums vēl nav savas Madonnas vai Lady Gaga, nekur nav teikts, ka kādu dienu tas nevarētu notikt. Turpinām uz to strādāt. Turpinām tam ticēt, tāpēc te esam. Vai tas būs Musiqq, Nikolajs Puzikovs, Evija Sloka vai Aija Andrejeva, Lauris Reiniks, nezinām. Tas ir kā lielā spēlē vai loterijā. Vienu brīdi uz vienu liekam vairāk cerību, citu brīdi – uz otru vai trešo. Cenšamies, lai katrs mākslinieks attīstītos.

Vai koncerttūrēs, kas pa Latviju norisinās daudziem māksliniekiem vienlaicīgi, nav novērojama zināma grūstīšanās, ja ir tikai seši kultūras nami ar pietiekoši lielu ietilpību reģionos?

Uz koncertdarbību attiecas tie paši tirgus ekonomikas principi, bez izņēmuma. Ja vienā brīdī ir pārprodukcija, tad gribot negribot viena daļa koncertu tiek atcelti vai pārcelti. Lai saglabātu producentu labo reputāciju, ļoti bieži koncerti notiek notikšanas pēc, apzinoties, ka tie nesīs vienus vienīgus zaudējumus. Tas ir maldīgs priekšstats, ka koncertdarbība pati par sevi a priori vienmēr ir peļņu nesoša. Tas atkarīgs no tā, ko piedāvā koncertā. Ja uz ģitāras (činčidrilkas) viens solists spēlē un iekasē tos pašus trīs vai piecus latus par biļeti kā Varis Vētra, tas dod peļņu. Taču, ja uz skatuves ir dzīvā grupa, bekvokālisti, videografikas projekcijas, augstvērtīga režija, scenogrāfija, gaismas iekārtu īre, speciāli šūti tērpi, tad bez sponsoriem neiztikt.

Kāda ir optimālā biļetes cena Latvijas māksliniekiem?

Uzskatu, ka pieci vai septiņi lati, ko bieži vien prasa vietējie, jau ir uz kritiskās robežas, kad var neizdoties izpārdot zāli. Tas atkarīgs gan no objektīvajām production izmaksām, gan no tā, kā labāk atbilst skatītāju/klausītāju gaidām. Mēs nekad neesam piedāvājuši «lēto desu» mūzikas izpildījumā un plēsuši par to dārgu biļešu naudu. Mēs rēķināmies, ka maksimālā visLatvijas tūre, piemēram, grupai Bet Bet aptver 10 līdz 12 vietas, pēc kā vairs nav, kur uzstāties. Lai varētu izpārdot 80 gadu rokmūzikas vakarus vai Diskonakti, vispirms ar sabiedrisko attiecību kampaņu būtu jāaktualizē šīs grupas un jāpārliecina potenciālie skatītāji/klausītāji, ka tie tiešām bija brīnišķīgi gadi.

Vai Mežaparka un Ogres brīvdabas estrādes, ko vēlas atdzīvināt, ir izmantojamas plaši apmeklētiem krāšņiem koncertšoviem?

Mums ir viena Prāta vētra. Tikai viena. Plikā vietā nekas nebūs. Mežaparkā ir milzīgas aprīkošanas izmaksas, production budžets būs vismaz 5 Ls uz cilvēku, neskaitot mākslinieku honorārus un reklāmas kampaņas izdevumus. Kamēr mums šķitīs, ka vietējo mākslinieku koncertiem jābūt krietni lētāk nekā internacionālām grupām, tikmēr jautājums nekur nepazudīs, ko darīt ar lielajām brīvdabas estrādēm?

Prāta vētra pēc 3.vietas Eirovīzijā ar «My Star» bija daudzsološa – izgāja Zviedrijas un Vācijas mūzikas tirgos un pēc tam paši it kā piebremzēja – nevēlējās tālāk lauzties. Kā bija patiesībā?

Kas mēs viņus virzījām Eiropas tirgū, ne bez sekmēm – Polijā viņi ieguva gan zelta, gan platīna diska statusu ar albūmu «Among the suns». Tur bija gan menedžmenta problēmas, gan dažas citas kļūdas. Primāri ir lielais Apvienotās Karalistes tirgus ar TOP40, ja tur atzīst māksliniekus, tam seko ļoti daudzi. Gan mums tajā brīdī mazliet pietrūka pieredzes, gan nebija simprocentīgas uzticēšanās no grupas puišiem, par to, ko mēs darām. Kopīgi nenoreaģējām un izdevīgākais mirklis paslīdēja garām. Klausītāju interese pārsviedās uz citiem izpildītājiem. Nākamreiz atsperties uz nelieliem panākumiem, kas ir bijuši, un lauzties tālāk ir divreiz, trīsreiz vai desmitreiz grūtāk un dārgāk. Mūsu ceļi pašķīrās, jo viņi paši izveidoja ierakstu kompāniju. Es negribētu komentēt viņu apsvērumus. Mūsu paveiktais aprāvās pusceļā, jo viņu ambīcijas neatbilda reālajai atdevei. Tur vēl vajadzēja ilgi piestrādāt.

Vai joprojām ar 8 000 pārdotajām CD kopijām iegūst zelta diska statusu un ar 15 000 pārdotajām – platīnu, vai arī šī latiņa jau nolaista zemāk?

Statuss pagaidām šāds – zelta disks ir 5 000 kopiju, bet platīna – 9 000. Tas nav mainīts kopš krīzes sākuma 2008.gadā. Zemāk jau kļūtu smieklīgi un nenozīmīgi. Jo šie statusi noteikti nevis tāpēc, lai mēs paši tīksminātos, ko esam sasnieguši. Tas ir arī drošs kritērijs ārvalstu producentu kompānijām, kas painteresējas, cik šajā valstī reāli var pārdot? Tie norāda to, kas ir veiksmīgi pārdošanas apjomi. Blakus Vācijā zelta statuss būtu 50 000 vai 100 000, tātad mūzikas tirgu ietilpība ir atšķirīga. Tas darbojas kā mērlenta.

Cik izmaksā uztaisīt vidēju albūmu ierakstu studijā?

Nu – amplitūda ir ļoti dažāda. Bez šausmīga stresa strādājot, vidēju albūmu var uztaisīt par 4000 līdz 5000 latiem, rēķinot par gabaldarbu, ne uz stundu likmēm. Ja to vēlas darīt ārzemju studijās un piesaistot profesionālu producentu, izmaksas būs par kārtu lielākas. Aparatūrai un studijas ģeogrāfiskajam izvietojumam nav tik lielas nozīmes. Būtiskāka ir pieredzējuša producenta loma, kurš redz, ko no konkrētā mākslinieka var dabūt laukā. CD ripuļa pašizmaksa ir vien 30 līdz 40 santīmu, bet īsto vērtību veido ieguldītais radošais darbs, mākslinieka priekšvēsture (popularizēšana, gaumes veidošana, stilista konsultācijas, vokālās studijas, formas uzturēšana utt.) un intelektuālais īpašums.

Vai Jūs apzināti veicināt šlāgeru popularitāti kā Gailītis – G ar CD izlasēm par 1,99 Ls?

Varbūt tas nav šlāgeris klasiskā izpratnē, ko esam izdevuši. Piemēram, Kasparu Antesu un Sesto jūdzi, arī Tālbraucējus. Mēs ar to nodarbojamies, ja mākslinieki, kuri izprot šo mūzikas stilu, to pasniedz labā līmenī. Arī Raimonds Pauls ar albūmu «Caur rozā brillēm» pārstāv kvalitatīvu šlāgeri, tāpēc nupat ieguva Mūzikas ierakstu gada balvu kā labākais albūms, viegli tverams. Dažreiz žurnālisti ar šlāgeri saprot kautko nicināmu vai zemākas kvalitātes galda dziesmas, ko var klausīties bez piepūles un dziedāt līdzi. Mēs kā Mikrofona ieraksti neprotam izdot lētas lietas – tikai darīšanas pēc, bet visā maksimāli ieguldām sevi. Mums šlāgera albūmi izmaksā tikpat, cik pop/rock albūmi, tādēļ nevaram atļauties tos tirgot par 1,99 latiem. Tāpēc mums pārdotās tirāžas nav graujošas.

Kā Jūs pamatotu savu apgalvojumu, ka mūzikas industrija vienmēr dzīvo uz citu industriju rēķina?

Tas ir smags jautājums, jo bez sponsoru iesaistīšanās labus albūmus grūti izdot. Pie mums vienā katlā sajaukti jēdzieni, kas ir sponsors un kas – reklāmdevējs. Uzņēmēji ar mecenātismu Latvijā nodarbojas gaužām reti. Faktiski albūmu sponsorēšana izpaužas kā reklāmas projekti, caur ko atbalstītājs popularizē savu zīmolu. Lielbritānijā sponsori pat neliek logotipus uz albūmu vāka, informatīvajā prospektā viņiem būtu mazs “paldies”. Turpretī mēs piedāvājam kārtīgas reklāmas kampaņas, sponsori dabū pievienoto vērtību caur viņu reklamēšanu citā nišā/veidā un citai mērķauditorijai. Reāli atstrādājam katru santīmu. Tāpēc es spriežu, ka mūzikas industrija lielā mērā dzīvo uz pelnošo nozaru rēķina.

Vai nepieciešams radīt tādu tirdzniecības tīklu, kur LAIPA izdotajiem ierakstiem būtu minimāls uzcenojums CD/DVD?

Tā kā prece, ko pārdodam, ir ļoti ierobežotā tirāžā, tātad ekskluzīva, man tas nešķiet iespējams. Arī veikali bez prāva uzcenojuma nevarēs pastāvēt. Citādi tiem jāmirst. Sāpīgi saprast, ka izdodam CD par 3 Ls + PVN, bet to tirgo par 6-8 Ls. Mums ir viens veikals Filmshop/Musicshop, kas atrodas TC Alfa. Tur ir tiešā piegādes vieta, kur mēs spējam ietekmēt gala cenu. Pamēģinājām arī TC Origo, bet tur tas neatmaksājās.

Kad mūzikas industrija labi pelnīs no digitālām lejupielādēm, ja Jums pieder Doremi.lv?

Digitālā mūzikas pārdošana šobrīd ir sasniegusi konstantu apjomu un nostabilizējusies. Tas nav liels – no visas tirāžas ap 10 līdz 15%. Pārējie 85-90% joprojām pārdodas CD formātā. Ko tas sniedz jaunu? To, ka varam uzsākt tirgot atsevišķus singlus, nesagaidot pilno albūmu. Uzskatu, ka digitālajā pārdošanā nebūs straujš kāpums, jo jāveidojas patērētāju ieradumiem. Pārdošanas procedūrai un norēķiniem par to jābūt vēl vienkāršākiem. Lai tas būtu tik viegli kā piezvanīt pa mobilo. Nākotnes vīzijā es redzu, ka parastais patērētājs iegūs interesējošo mūziku par brīvu (viņa izpratnē), taču jau būs par to samaksājis, piemēram, pērkot mūzikas failu atskaņotāju vai abonējot internetu no provaidera. Tie, kas cīnās par patērētāju uzmanību, piedāvās mūzikas ierakstus kā servisu, kā papildus pakalpojumu.