Ekskluzīvi | Puntulis: Nevajadzētu Nacionālo koncertzāli uztvert tikai kā elitāru būvi

Domāju, ka lēmums par Nacionālās koncertzāles būvēšanu jāpieņem šogad, intervijā BNN uzsver kultūras ministra amata kandidāts, pašreizējais Rīgas domes deputāts un operdziedātājs Nauris Puntulis.

Uz jautājumu, kad potenciālie klausītāji varētu cerēt uz pirmo koncertu Nacionālajā koncertzālē, Puntulis norāda, ka tas varētu būt aptuveni pēc desmit gadiem – ilgāk noteikti nebūs jāgaida. Precīzu termiņu gan deputāts nesteidzās nosaukt.

Jāpiebilst, ka pašreizējā kultūras ministre Dace Melbārde koncertzāles izmaksas lēš aptuveni 100 miljonu apmērā.

«Jauno Nacionālo koncertzāli redzu Daugavas malā. Esmu padziļināti izvērtējis AB Dambja versiju. Varbūt ne tik dziļi, bet esmu aplūkojis arī Andrejostas un Kongresu nama versijas un arī tādu variantu, ka no jauna nebūvē neko, tikai pārveido Lielo Ģildi. Šo iespēju es šobrīd izslēgtu. Tāpat ne pārāk atbalstu ideju par Kongresu namu. Ātri atbildot, teiktu, ka mani joprojām vairāk uzrunā ideja, ka koncertzālei jābūt ūdens tuvumā, tātad – pie Daugavas.»

Turpinot runāt par Nacionālās koncertzāles projekta termiņiem, ministra amata kandidāts atzīmē: «Jāņem vērā, ka jebkurš projekts, kas nav uz AB Dambja, procesu paildzina par diviem gadiem. Te būs atkal diskusija, ja mēs izvēlamies ko citu – ne AB Dambi –, vai šie divi gadi, kas nāk klāt, attaisnojas vai nē.»

«Tanī krastā vai šinī krastā – jā, es tiešām gribētu vairāk iedziļināties projektu piedāvājumos, bet, manuprāt, ēkai jābūt ar milzīgu pievienoto vērtību – arhitektonisko vērtību, kā pilsētas simbolam. Līdzīgi kā nacionālajai operai ar savu saturu ir jābūt spožai un starptautiski atzītai, tā arī mūsu koncertzālei ir jābūt izcilai gan vizuāli, gan saturiski. Tāds ir mans redzējums,» stāsta operdziedātājs.

«Izcila koncertzāle sevi ļoti ātri atpelna»

Runājot par sabiedrībā izteiktajām bažām, ka koncertzāle nav vajadzīga, jo tā prasa milzīgus līdzekļus un tā jau īsti nepietiek algām, kā arī tā Latvijai būtu lieka greznība, Puntulis norāda: «Bet tad jau īsti nav jēgas arī visam pārējam. Galu galā, arī opera ir greznība. Par tiem valsts dotētajiem aptuveni astoņiem miljoniem, kas katru gadu tiek piešķirti operai, lai tā nodrošinātu savu darbību, droši vien daudz cilvēku teiktu: labāk tos miljonus izmantojam citādi, jo personīgi man tā opera nav vajadzīga un nekad savā mūžā neesmu tur kāju spēris un arī nesperšu – līdzīgi ir ar [uzskatiem par] koncertzāles nepieciešamību.»

Viņš uzsver, ka uz koncertzāles būves nepieciešamību var paskatīties arī no ekonomiskā viedokļa. «Ir pierādīts, ka izcila koncertzāle sevi ļoti ātri atpelna ar tās pievienoto vērtību, vispirms jau ar tūrismu.»

Mūzikas skolās ir jāaudzina arī nākamais klausītājs

«Tas ir fakts, ka Rīgā nevar uzņemt izcilus orķestrus un diriģentus tādēļ, ka nav tam piemērotas koncertzāles. Tomēr es uzsveru, ka šī koncertzāle netiek celta tikai tādēļ, lai uzaicinātu pasaules mēroga orķestrus un diriģentus. Prioritāri Nacionālā koncertzāle tiek būvēta tādēļ, lai tam mazajam puikam, kurš Baldones mūzikas skolā pūš trompeti, muzicēt šajā koncertzālē būtu viņa dzīves mērķis – ka tieši viņš tur spēlēs savu trompeti!» redzējumu par Nacionālās koncertzāles pienesumu Latvijas kultūras dzīvē skaidro Puntulis.

«Esmu gandarīts, ka tik daudzi bērni mācās mūzikas skolās, jo, kā vienmēr esmu apgalvojis, ka ir jāaudzina ne tikai nākamais simfoniskā orķestra mūziķis, bet arī nākamais klausītājs.»

Tāpat viņš uzsver, ka «noteikti nevēlētos, ka jaunā koncertzāle tiktu uztverta par kaut ko ļoti ekskluzīvu, elitāru». «Būtu muļķīgi domāt, ka koncertzāle tiktu celta tikai viena orķestra un dažu ekskluzīvu gadījumu dēļ, kad uz Latviju atbrauc pasaules klases diriģenti, un tad Rīgas turīgākie ļaudis varētu to baudīt.»

«Es redzu to, ka šī jaunā koncertzāle tiek būvēta tieši tiem cilvēkiem, kuri tiek izaudzināti mūzikas skolās.»

Viņš turpina: «Kāds no tiem skolēniem sēdēs pie pirmās pults, kāds sēdēs klausītāju rindās un spēs to saprast un novērtēt.»

Lielā cīņa – lielāks budžets Kultūras ministrijai

Jāatzīmē, ka Nacionālā koncertzāle nav vienīgā prioritāte, ko, esot ministra amatā, Puntulis ir apņēmies īstenot. Viņš arī piekrīt pašreizējās kultūras ministres prioritātei – celt algas kultūras jomā: «Mana pirmā lielā cīņa būs par lielāku budžetu Kultūras ministrijai. Es zinu konkrētu skaitli, cik naudas ir vajadzīgs, lai šo algas līmeni paceltu līdz vidējam atalgojumam sabiedriskajā sektorā. Un es iešu un cīnīšos par to. Esmu pārliecināts, ka tas izdosies, citādi droši vien nemaz nesāktu, ja man nebūtu pārliecības, ka to var izdarīt.» Puntulis gan pagaidām neatklāj skaitli, kas viņam padomā iecerētā algu paaugstinājuma panākšanai.

Kā norāda Kultūras ministra amata kandidāts, tas būs sarežģīts uzdevums, tādēļ viņš ļoti cer uz partijas atbalstu. «Ja reiz esmu piekritis izaicinājumam – būt par kultūras ministru –, tad, domāju, arī partijai ir svarīgi palīdzēt man darbā pie nākamā gada budžeta.»

Algu apmērs – spekulācija ar sirds darbu

«Visiem vajag [algas paaugstinājumu]. Visbiežāk bešā paliek mediķi, tad skolotāji un tad kultūras darbinieki. Mēs savu valsti esam radījuši un veidojuši kā kultūras nācija. Kādēļ gan mirklī, kad runājam par atalgojumu, tas tiek piemirsts? Tiek uzskatīts, ka «nav jau tik svarīgi, gan jau viņi kaut kā izdzīvos». Un liela daļa, kādēļ tas tā ir, – šis kultūras darbs joprojām balstās vairāk uz entuziasmu. Tā nedrīkstētu būt,» ir pārliecināts Puntulis.

«Kultūras darbs – tas ir sirds darbs. Un ar to gadiem ilgi tiek spekulēts, kad runa ir par atalgojumu, jo cilvēks, kura sirds aicinājums ir būt uz skatuves, būs ar mieru to darīt, arī tad, ja viņam maksās maz.»

«Ja tavs sirds aicinājums ir būt par ārstu, tu būsi ārsts arī tad, ja maksās maz. Tieši tāpat ir ar pedagogiem un kultūras darbiniekiem. Savukārt, ja tu dari kādu darbu, kas nav tik cieši saistīts ar sirds aicinājumu, svarīgākā motivācija ir alga. Tu nekad nedarīsi darbu, kas tev nav sirdij ļoti tuvs, ja par to nesaņemsi adekvātu atalgojumu. Savukārt kultūras jomā ir tāda neliela spekulācija: viņš jau vienalga grib dziedāt vai viņš vienalga grib būt aktieris. Kur tad viņš liksies? Viņš to tik ļoti grib, un viņš būs arī ar mieru par niecīgu atalgojumu to darīt. Te arī atklājas, kādēļ sabiedriskā sektorā atalgojuma līmenis visu laiku tiek paaugstināts, bet atalgojums kultūras darbiniekiem netiek tam līdzi,» norāda Latvijas kultūras ministra amata kandidāts.