Tas ir milzīgs izaicinājums mūsdienu globālajā pasaulē saglabāt nacionālo identitāti, un pašapziņu tai pat laikā esot laikmetīgiem. Tas ir izaicinājums spēt šo apvienot. Mani biedē tendence, ka dažkārt par kultūras centru kļūst lielveikals, nevis bibliotēka, koncertzāle vai kultūras nams, intervijā BNN pauž Latvijas kultūras ministra amata kandidāts Nauris Puntulis.
«Negribētu, ka mēs kultūru tikai patērējam»
«Laikā, kad aizvien vairāk tiek lietots apzīmējums patērētājsabiedrība, pēc iespējas retāk gribētu šo attiecināt uz kultūras norisēm,» pauž politiķis. Viņš uzsver, ka arī akustiskās koncertzāles nepieciešamība Rīgā ir: pirmkārt, lai mūsu izcilajiem mūziķiem būtu vieta, kur radīt mākslu un tikai otrkārt, lai mums būtu iespēja baudīt kvalitatīvu mākslu.
«Lai arī pats nu jau 25 gadus esmu LNOB solists, ļoti labi apzinos, cik liela nozīme mūsu nācijas pastāvēšanā ir tieši amatiermākslai, kurā vistiešāk izpaužas nācijas radošais gars. Tādēļ bieži citēju grupas Pērkons Zaļās dziesmas rindu: «Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī še dzīvosim.»»
«Kamēr mums kā nācijai būs iekšējā nepieciešamība radīt, kamēr būsim radoši, nevis vienkārši patērētāji, tik ilgi arī kā nācija pastāvēsim.»
«Strādājot Rīgas domē, novērtēju, ka aizvien no jauna tiek dibināti kori un deju kolektīvi. Tas notiek tik aktīvi, ka pašvaldībai rodas grūtības visiem sniegt noteikumos paredzēto finansiālo atbalstu.» Puntulis skaidro – pēc tam, kad šādi no jauna dibināti kolektīvi likumā noteiktā kārtībā trīs gadus ir darbojušies, piedalījušies skatēs, izpildījuši noteiktos kritērijus un guvuši rezultātus, tie var pretendēt uz pašvaldības finansējumu, tomēr visiem līdzekļu nepietiek, jo atkal un atkal tiek dibināti jauni kolektīvi.
Turpinot runāt par radošumu kā būtisku nācijas iezīmi, Puntulis atzīmē, ka ļoti svarīga ir masveidība ne vien amatiermākslā, bet arī kultūrizglītībā. «Lai mēs varētu papildināt pasaulē mūsu izcilo mākslinieku klāstu un radītu labvēlīgu vidi kultūras attīstībai, mums nepieciešams saglabāt plašu kultūrizglītības sistēmu. Piemēram, pirms 40 gadiem Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā mācījās divi puiši, lai pēcāk strādātu par tautas namu vadītājiem un vadītu amatiermākslas kolektīvus. Pašlaik viens no viņiem ir kļuvis par Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāju – tas ir Egīls Siliņš. Un otrs šobrīd sēž jūsu priekšā kā kultūras ministra kandidāts. Amatiermāksla nereti ir tā vide, kur meklējams profesionālas mākslas sākums.»
«Kultūras ministrijai jābūt līdzsvaroti atbildīgai par visu jomu kopumā – sākot no mūzikas skolas līdz LNOB»
«Mēs, latvieši, savu valsti esam dibinājuši kā kultūras nācija. Mūsu mērķis ir norādīts satversmes preambulas pirmajā teikumā – lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. – Un mans uzdevums ir pie tā strādāt. Patiesībā tas ir iemesls, kādēļ esmu iesaistījies politiskajā darbībā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka mums ikvienam jārūpējas, lai latvieši kā nācija pastāvētu cauri gadu simtiem, un arī man – neatkarīgi no tā, vai dziedu uz skatuves, esmu domes deputāts, vai ministrs,» uzsver Puntulis.
Savukārt runājot par Kultūras ministrijas funkciju kopumā, Puntulis pauž, ka ministrijai jābūt līdzsvaroti atbildīgai par visu kultūras jomu, sākot no kultūras namiem, bibliotēkām, muzejiem, mūzikas un mākslas skolām, teātriem, līdz pat izcilībai – operu un baletu, simfonisko orķestri un jauno koncertzāli. Viņš uzsver, ka ministrijai jāspēj sajust likumsakarības, kas no kā pārtop un kā tas viss ir savstarpēji saistīts, un kā nonākt pie labākā rezultāta. «Es domāju, tas ir kultūras ministra galvenais uzdevums.»
Viņš arī atzīmē, ka politiķiem vajadzētu vairāk ieklausīties citam citā. «Es tiešām domāju, ka, esot kultūras ministra postenī, viena no manām iezīmēm, būs vēlme un spēja ieklausīties citos, tai pat laikā – prasme stingri aizstāvēt savas pozīcijas.»
Finansējums, ko var ņemt ar plašu vēzienu
Pārejot uz tematu par Kultūras ministrijas finanšu lietojumu, topošais ministrs pauž, ka, strādājot Rīgas domes Izglītības un kultūras komitejā, viņš novērojis:
«Par valsts vai pašvaldības naudu diemžēl joprojām ir tendence uzskatīt – «tā nav mūsējā, to var droši ņemt ar lielu vēzienu».»
Viņš stāsta, ka privātie producenti, kuri riskē ar pašu kapitālu, bieži vien pret pasākumiem izturas krietni atbildīgāk, nekā to dara valsts vai pašvaldība. Puntulis atzīmē, ka viņš vēlētos rūpīgāk izvērtēt finanšu apjomu, ko ministrija piešķir konkrētu kultūras pasākumu organizēšanai.
Šai tēmai pievērst papildu uzmanību mani mudina tas, ka Rīgas domē, vairākus gadus strādājot kultūras projektu vērtēšanas komisijā, nereti ir vērojama tendence uzskatīt, ka pašvaldība ir vieta, kur viegli var paņemt naudu par produktu, kas nemaz to nemaksā. Proti, pret valsts vai pašvaldības naudu var izturēties vieglprātīgāk. Manuprāt, tā nevar rīkoties, ir jābūt lielākam godaprātam gan no finanšu pieprasītāju, gan piešķīrēju puses,» pauž politiķis.
Tāpat topošais kultūras ministrs plāno pievērst lielāku uzmanību valsts dotācijām, ar ko tiek nodrošināts kultūras saturs reģionos – vai vienmēr izmaksas attiecībā pret saturu un rezultātu ir adekvātas. «Protams, [kultūras daudzumu] ir ļoti grūti izmērīt, taču es vēlos pārliecināties, vai tur iespējami kādi uzlabojumi.»
Noteikti jāstrādā pie Kultūras centru likuma pilnveides
Iezīmējot vēl kādus darāmos darbus Kultūras ministrijā, Puntulis runā par Kultūras centru likuma virzību, kuru noteikti vēlas pasteidzināt.
«Jautājums par Kultūras centru likumu vairākas reizes ticis aktualizēts un atkal aizmirsts. Brīdī, kad es Kultūras ministrijā sāku strādāt padomnieka amatā, tas bija atkal nolikts malā, bet man izdevās to aktualizēt.» Toreiz aina bijusi tāda, ka puse kultūras centros strādājošo uzskatījusi, ka šis likums ir vajadzīgs, bet puse šaubījusies par tā nepieciešamību. «Es joprojām pievienojos tiem, kuri uzskata, ka šis likums ir nepieciešams.»
Puntulis skaidro, ka šis likums definē, kas ir kultūras centrs un kas ir tā uzdevumi.
«Daudzviet kultūras centros strādā cilvēki, kuriem ir ļoti attāla saistība ar kultūras procesiem, vienkārši tādēļ, ka nav citu.»
«Bieži vien cilvēki kultūras jomā strādājošie, kuriem nav attiecīgas izglītības, bet ir milzīgs entuziasms, paveic ievērojamas lietas. Likuma ietvaros šiem cilvēkiem būtu jau konkrētas iespējas uzlabot savu kvalifikāciju un profesionāli attīstīties,» stāsta politiķis. «Protams, es nemēģinu teikt, ka tā ir panaceja un šis likums visu atrisinās. Apzinos, tas nav vienkārši, tomēr joprojām uzskatu, ka likums ir vajadzīgs.»
Jāatzīmē, ka pagājušajā gadā Saeimā Kultūras centru likums tika skatīts pirmajā lasījumā un šobrīd tas atkal ir pie Kultūras ministrijas, lai tajā tiktu veiktas dažādas korekcijas, uzlabojumi.
