Viedoklis: Politiskais cinisms un izsvilptais demogrāfijas eksperts. Tirgošanās ar SIF padomes vadītāja krēslu

Olšūnu sāga, skandalēšanās par bāru nosaukumiem, brāļa paaugstinājuma izlūgšanās – Imants Parādnieks (VL-TB/LNNK) ir cilvēks ar «interesantām» idejām. Politiķis, kurš ar saviem izgājieniem nereti izsauc izbrīnu (atcerēsimies astes nogriešanu), pēc kļūšanas par Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) padomnieku nu iecerējis sēsties Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) padomes priekšsēdētāja krēslā.

SIF padomes priekšsēdētājs algu nesaņem, taču lemšana par to, kā tiek dalīta nauda sabiedrības saliedēšanai, arī nav maza vara.

Zināms, ka Parādnieks ir kompromisa figūra. Kad notika ministriju sadale starp koalīcijas partijām, matemātika Kariņam nespēlēja par labu – kā lai vienlīdzīgi sadala 14 krēslus piecām partijām? Tā tapa ideja Parādniekam un nacionāļiem par godu radīt demogrāfijas ministra amatu. Pēdējā Saeimā neievēlētais demogrāfijas eksperts, kuram ģimenes vērtības ir tik dārgas, ka viņam pat ir vairākas ģimenes, jau sen cierējis uz demogrāfijas ministra amatu, tomēr arī šoreiz tas viņam aizgāja gar degunu. Varbūt ar ministra padomnieka amatu demogrāfijas jautājumos būs gana?

Acīmredzot nē, jo tagad viņš sataisījies kļūt par SIF padomes priekšsēdētāju un dalīt naudu projektiem, kas veicina sabiedrības integrāciju.

Atmetot birokrātisko valodu, integrācija nozīmē dažādu grupu savešanu kopā. Vai tā būtu valsts un sabiedrība, vai dažādas etniskās un sabiedrības grupas, teiksim, trūcīgie un bagātie, latvieši un krievvalodīgie. Vārdu sakot, gādāšana par vienlīdzīgiem spēles noteikumiem un to, ka iedzīvotāji cits ar citu ik pa laikam parunā.

Vai tiešām VL-TB/LNNK «jājamzirdziņš» ir etniskās spriedzes vājināšana?

Caurspīdības un efektivitātes aizstāvis

Parādnieks iecerējis padarīt SIF darbību efektīvāku un caurspīdīgāku. Tomēr ir vairāki piemēri, kas liecina, ka Parādnieks šīs vērtības nevar nodrošināt savā partijā.

Te var pieminēt Rīgas domes deputāti Baibu Broku, kura pēc nesenā korupcijas skandāla Latvijas Universitātes (LU) Rakstu mājas iepirkumā gan apturējusi darbību partijā. Lai arī atstādināta no ienesīgā amata universitātē, Brokai drīz vien izbrīvēta vieta LU ar tikpat neskaidriem pienākumiem un, iespējams, ne mazāk prāvu atalgojumu.

Tāpat jāatgādina, ka VL-TB/LNNK tā arī nav spējusi atbrīvoties no maksātnespējas administratoru partijas slavas.

Parādnieks ir partijas valdes loceklis un priekšsēdētāja vietnieks. Atliek vaicāt, ko viņš darījis šajā laikā, kamēr notika Brokas skandāls un kamēr viņa partija ieguva maksātnespējas administratoru aizstāvju slavu?

Interesanti, vai Parādnieks, gatavojoties sabiedrības saliedēšanai, pamāca savus partijas biedrus, ka pret minoritātēm jāizturas ar cieņu un pirms mikroblogā Twitter rakstīt kaut ko par kebabu cepējiem un bēgļiem ir mazliet jāpadomā?

Darījums ar krēslu

Nav jau arī tā, ka Parādnieks būtu pirmais «izcilais sabiedrības saliedētājs», kuram partijas līderi izkārtojuši «siltu stūrīti». Iepriekš SIF padomi vadīja Jelgavas pilsētas mēra Andris Rāviņš (ZZS). Viņu ar sociālo integrāciju varētu sasaistīt tikai tā, ka viņš nesen kļuvis par pensionāru, bet citādāk – šķiet, viņš par sabiedrības saliedēšanu skaļi neizsakās.

Iespējams, ja nebūtu ieviesti grozījumi Sabiedrības integrācijas fonda likumā, kas paredz, ka fondā vairs nav pārstāvēti plānošanas reģiona pārstāvji, Rāviņš tur nosēdētu arī vēl kādu desmitgadi. Piemēram, Jelgavas domi viņš vada jau 18 gadus.

Tas, ko var novērot SIF padomes priekšsēdētāja izraudzīšanās procesā, izskatās pēc politiskā cinisma. Varbūt kādam vajag balsojumu, un tā cena ir krēsls ar ietekmi. Rezultātā amats, iespējams, tiks nevis nozares profesionālim ar redzējumu par sabiedrības integrācijas veicināšanu Latvijā un patiesu interesi par šo jomu, bet gan vēlētāju izbrāķētam demogrāfijas ekspertam.