Latvijas augstākajai izglītībai viens no mērķiem ir ar kādu no augstskolām iekļūt starp 500 labākajām pasaules universitātēm. Šim sapnim līdzi seko arī aicinājumi palielināt finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei. Kā savienot lielus mērķus ar mūžīgo taupības režīmu?
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) atrotījusi piedurknes, lai ķertos pie augstākās izglītības nozares sakārtošanas. Vērienīgos darbus ievada ministrijas organizēts diskusiju cikls par to, kā uzlabot augstāko izglītību un zinātni. Pēc tam valdībā tiks prezentēti priekšlikumi reformām. Pašlaik ministrija BNN gan nespēja nosaukt konkrētus priekšlikumus, ko gribētu pārrunāt ar augstākās izglītības nozari.
Tikmēr BNN uzklausīja Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA rektori Irinu Senņikovu un Vidzemes Augstskolas (ViA) rektoru Gati Krūmiņu par to, ko nepieciešams mainīt un kādas idejas vērts apsvērt, uzlabojot augstāko izglītību.
Karstais rektora jautājums
Runas par pārmaiņām augstākajā izglītībā pēdējos mēnešus gājušas līdztekus tracim ap Indriķi Muižnieku un Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām. Krūmiņš abus jautājumus aicina nejaukt kopā, tomēr nedz viņš, nedz Senņikova nenoliedz, ka notikumi LU bijuši visnotaļ haotiski.
Senņikova šajā jautājumā uzsver – jāvadās pēc likuma. Viņasprāt, var diskutēt par izmaiņām likumos, pārvaldības modeli, tomēr nevajag mēģināt esošajā likumdošanā meklēt veidus, kā neapstiprināt rektoru. Viņa ir pārliecināta, ka Muižniekam tomēr ir tiesības turpināt darbu un IZM rīcībā ir instrumenti, lai sastrādātos ar augstskolu vadītājiem.
Krūmiņu notikumi LU mudinājuši pārliecināties, vai ViA Senāta lēmumi ir likumīgi. Viņš atzīst, ka pats vēl nav nodefinējis, kādas pārmaiņas vēlētos redzēt rektora ievēlēšanas kārtībā. Tomēr rektors diskusijām piedāvā vairākas idejas – piemēram, rektora izvēlē ņemt vērā ne vien zinātnieka, bet arī vadītāja spējas.
Krūmiņš atzīmē, ka rektora darbā ir svarīgi redzēt «lielo bildi» ne tikai zinātnē un augstākajā izglītībā, bet arī aspektos, kur augstskolas darbā parādās uzņēmējdarbības principi – partneru un finansējuma piesaiste. Ierasti Latvijā uz rektora amatu virza izcilākos zinātniekus no pašas augstskolas vidus. Viņš piebilst, ka izcils zinātniskais darbs uzreiz nenozīmē arī izcilu darbu vadīšanā. Kā piemēru ViA rektors norāda Vācijā notiekošo – pašlaik tur augstskolu vadītāju izvēlē vairāk meklē tieši menedžera īpašības.
ViA pārstāvis rektora amatu salīdzina ar premjera vēlēšanām:
«Ministru prezidents nav tikai ievēlēts deputāts. Mēs vērtējam labāko iespējamo piedāvājumu. Līdzīgi mums ir jāatver «vārti» arī augstskolu vadītājiem, nevajag sašaurināt šo loku.»
Viņaprāt, jārosina diskusija arī par to, vai rektoram patiešām nepieciešams doktora grāds. Pēc Krūmiņa domām, šie ir faktori, kas sašaurina spējīgo cilvēku loku, no kura izvēlēties.
Bez naudas nekur
Senņikova norāda, ka augstskolu TOP 500 var sasniegt, finansējot augstāko izglītību un zinātni tāpat, kā to dara valstis, kuru augstskolas šajā topā atrodas.
«Lai būtu izciliem, jābūt arī izcilai zinātnei! Jābūt izciliem zinātniekiem! Izciliem profesoriem!» pārliecināta Senņikova.
Tikmēr Krūmiņš vērš uzmanību tam, ka jāmeklē risinājumi, kā nozari pārbaudīt efektīvi. Eiropas līmenī un starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm Latvijā ir viens no zemākajiem finansējumiem izglītībai, līdz ar to turienes risinājumi Latvijai nederēs.
Piemēram, 2019.gada budžetā augstākajai izglītībai tika atvēlēti 70 miljoni eiro, bet zinātnei 44,4 miljoni eiro.
Senņikova gan piebilst, ka naudas trūkuma dēļ Latvijā izglītību nevajag noniecināt:
«Tas, ko Latvijas izglītība spēj darīt ar esošo finansējumu, ir liels sasniegums.»
«Galvenais ir nerunāt, ka Latvijas izglītība ir slikta un Latvijā nevar iegūt labu izglītību,» pārliecināta Senņikova un uzsver – nav tā, ka Latvijas zinātnieki nav pazīstami.
«Ir jāskatās uz labām praksēm, kas ir labs katrā augstskolā, kā to var izcelt, kā uz to var kapitalizēt,» runājot par augstākās izglītības uzlabošanu, teic RISEBA rektore.
Veselīga konkurence vai līdzekļu koncentrēšana?
Bieži vien, runājot par augstskolu pārvaldību, tiek pieminēta neefektīva tirgus fragmentācija – līdzīgu programmu ieviešana dažādās augstskolās.
Senņikova norāda – ja privātā augstskolā divās dažādās fakultātēs ir divas ļoti līdzīgas studiju programmas, tas liecina par «dīvainu pieeju» no saimniecības viedokļa un lieku iekšējo konkurenci.
Situācija valsts kontekstā daudz neatšķiroties.
Ja resursu nav daudz, kāpēc, piemēram, mediķus mācīt gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan LU, retoriski vaicā Senņikova.
Tomēr ir arī otra puse – savstarpējā konkurence, kas neļauj programmām stagnēt. Līdz ar to šo jautājumu nevar vērtēt viennozīmīgi, secina RISEBA rektore.
Vienlaikus Senņikova uzsver, ka daudzus gadus ir runāts par reformām augstākajā izglītībā, valsts augstskolu apvienošanu. Viņa beidzot vēlētos redzēt skaidru plānu, kā šīs reformas tiks īstenotas un kādā laika rāmī. Nevajadzētu atkārtot RPIVA gadījumu, kad viss notika negaidīti, «pēkšņi paziņojot, ka augstskolu reorganizēs».
Vienus noteikumus visiem?
Senņikova ir pārliecināta, ka reformējot augstskolu pārvaldību, jānodala valsts augstskolas no privātajām. Pašlaik tās atrodas vienādās pozīcijās – vienīgi privātās augstskolas nesaņem valsts naudu.
Piemēram, arī privātās augstskolas rektors amatu var ieņemt tikai piecus gadus un ne vairāk kā divus termiņus. Senņikova norāda, ka tas savā ziņā ierobežo privāto augstskolu investorus, jo nav pārliecības, kas notiks nākotnē. Ar jauna rektora ievēlēšanu var zust ietekme uz uzņēmumu.
Krūmiņš norāda, ka viņš ir pret reģionālo augstskolu nodalīšanu no pārējām, veidojot «īpašus likumus īpašai augstskolu grupai».
«Tas ir diezgan muļķīgi. Kam mums vajag viduvēju izglītību? Jāstrādā uz sistēmu kopumā,» saka Krūmiņš un uzsver, ka reģionālajām augstskolām jāstrādā tieši tāpat kā pārējām.
«Kāda starpība – Rīga vai reģions? Tas ir tāds provinciālisms, ka Rīga ir viens, bet reģions ir cits,»
saka ViA rektors un atzīmē, ka no pasaules labākajām universitātēm gandrīz neviena neatrodas galvaspilsētā. Piemēram, Bostona, kurā ir Hārvada un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (MIT) un kura nav sevišķi lielāka par Rīgu. Krūmiņš norāda, ka ViA starptautiskajiem partneriem ir vienalga, vai augstskola ir Rīgā vai reģionos.
Augstākā izglītība latvijā ir degradējusies.
Izglītība menedžmenta aplamība ir, ka neeksistē objektīvs ārējs studentu zināšanu audits. Docenta ieliktā atzīme ir patiesība pēdējā instancē. Kvalitātes kontrolē atslēgas vārdi ir: standarts un mērīšana. Latvijā katrai augstskolai ir savi īpaši standarti, bet atbilstības mērījumus veic pats docētājs. Kur vēl ir tā, ka maksātājs nepārbauda pērkamā produkta kvalitāti, bet pilnībā uzticas pārdevējam?
Atvainojos par kļūdām iepriekšējā komentārā.
Augstākās izglītības degradācijas tēma mani tiešām satrauc. Izglītības totālā degradācija ir Latvijas neveiksmju dziļākais cēlonis, ko būs grūti un varbūt pat neiespējami labot. Brīnos, ka esmu vienīgais, kurš gadiem ilgi runā par augstākās izglītības standartu un rezultātu mērīšanas neesamību Latvijā. Nepieciešams studentu zināšanu objektīvs (bez korupcijas) profesionāls audits. Tas atsegs skaudro patiesību.
Žēl, ka esmu vienīgais, kas reaģējis uz šo nozīmīgo rakstu. Gribētu iesaistīt sarunā Irinu Senņikovu un Gati Krūmiņu. Nevis nauda ir svarīga, bet valstiska disciplīna! Ko jūs teiktu, ja es ar savu draugu – Leipcigas profesoru aizbrauktu pie jums un pārbaudītu, kādas ir jūsu pēdējo kursu studentu zināšanas matemātikā, ekonometrijā, mikroekonomikā?
Mēs no 3 bērniem neviens nestrdājam to ko mācījāmies nav arī bērnu.
Sveika, Lāsma!
Zīmīgi, ka Tavam rakstam nav komentāru. Latvijas politikāņi nevēlas iedziļināties Latvijas augstākās izglītības dramatiskajā realitātē. Lūdzu, uzaicini mani! Sagatavosim rakstu, kurā būs minētas ļoti konkrētas lietas un personas. Tad gan amorālie politikāņi un dažāda veida administrātori-feodāļi kļūs tramīgi.