«Mums ilsgtoši ir izstrādājies bezatbildības mehānisms,» tā trešdien, 20.novembrī, Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta Panorāma, runājot par mediķu algu jautājumu, teicis Valsts prezidents Egils Levits.
Viņš nesniedza skaidru atbildi par to, vai piekritīs mediķu pārstāvju aicinājumam otrreizējai caurlūkošanai Saeimā iesniegt 2020.gada valsts budžetu, tomēr prezidents pauda neapmierinātību ar to, kā tiek pieņemti likumi, proti, neparedzot, kur to īstenošanai tiks ņemts finansējums.
«Tā ir nepieņemama prakse, jo tiek doti solījumi kurus vēlāk nepilda,»
situāciju raksturoja Levits un norādīja, ka, piemēram, budžeta likumā ir jānorāda ne tikai izdevumi, bet arī finansējuma avots. Prezidents solīja aicināt mainīt šo praksi.
Levits atgādināja, ka šādu likumu pieņemšanas stilu neiesāka šī valdība, tomēr tā to turpināja. Tomēr prezidents nesaskata jēgu šīs Saeimas atlaišanai. Pat ja šobrīd notiekošā parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu arī novedīs pie jaunām vēlēšanām, partijas tomēr ir tās pašas.
Labklājības atslēga – solidaritāte
Atskatoties uz savu 18.novembra runu, Levits uzsvēra, ka šobrīd Latvijā pietrūkst solidaritātes. Tā pastāv, tomēr tās nav gana.
«Lai valsts varētu attīstīties, lai katrs varētu dzīvot labāk, mums jābūt vairāk solidāriem – gan likumdošanā, gan individuālā dzīvē. Solidaritāte ir atslēgas vārds mūsu labklājībai,» skaidroja prezidents.
Lasiet arī: Mediķi piesaka vēl vienu protestu, prasot Saeimas un Viņķeles atkāpšanos
Viņš norādīja, ka pašlaik Latvijā ir ļoti nevienlīdzīga sabiedrība. Ir normāli, ka visiem nav vienāda dzīves līmeņa, tomēr ir jāpalīdz tiem, kuriem dzīvē nav tik ļoti paveicies. Lai to veicinātu Levits aicina pievērst lielāku uzmanību sociālajai sistēmai, kas varētu palīdzēt nevienlīdzības mazināšanā.
«Solidaritāte nav tikai ņemšana. Solidaritāte ir došana un ņemšana,» uzsvēra Levits, skaidrojot, ka došanas aspekts solidaritātē nozīmētu, piemēram, gatavību maksāt lielākus nodokļus, lai pēc tam tos izdalītu kopējam labumam.
Prezidents uzsvēra, ka, ja Latvija vēlas vairāk līdzināties Ziemeļvalstīm, tai jākļūst solidārākai.
Zemākos līmeņos, bezatbildība rodas no tā, ka ierēdņi atbildību neuzņemas individuāli, bet “kolektīvi”. Padomju mantojums.