BNN RUNĀ | Vergturība, paradīze, racionalitāte – kā lūkojamies uz izskanējušo par notikumiem Bruknā?

Andrejs Mediņš cilvēkiem palīdz vai viņus izmanto? Bruknā Kalna svētību kopienā ir droša vide vai ne pārāk? Kā izvērtēt sūdzības no cilvēkiem, kuri nav izgājuši rehabilitācijas programmu? Pēc skaļā paziņojuma, ka biedrība Kalna svētību kopiena pārkāpj bērnu tiesības, sabiedrībā radušies vairāki jautājumi, kurus mēģina risināt gan ar dzīvesstāstiem, kas tiek dalīti sociālajos medijos, gan ar ekspertu viedokļiem. Arī BNN žurnāliste Elizabete Mežule nolēma aprunāties ar Dāvidu Sīli, kurš pats izgājis rehabilitācijas programmu Zviedrijā un tagad vada resocializācijas centru Lediņi cietumniekiem, ar psiholoģijas doktori klīniskajā psiholoģijā Gunu Geikinu un narkoloģi ar 38 gadu pieredzi medicīnā Ināru Vārpu.

Rehabilitācijas centra izbijušiem cietumniekiem vadītājs Dāvids Sīlis vērtē, ka priestera Mediņa metodes ir atbilstošas tam, ar kādiem cilvēkiem viņš strādā, savukārt Ināra Vārpa pauž stingru nostāju, ka Bruknā būtu nepieciešama arī mediķu klātbūtne. Psiholoģe Guna Geikina uzsver, ka Latvijā ir daudz problēmjauniešu un viņus nav kur likt, tādēļ būtu jādomā, kā to atrisināt, nevis jāmeklē vainīgie. Viena situācija, daudz iemeslu, trīs pamatojumi – lasiet BNN apkopojumā.

Dāvids Sīlis: Tu gribi beigt dzert, taču vienkārši nav spēka

Sīlis stāsta, ka pašam bija problēmas ar atkarībām – alkoholu, narkotikām. «Vajadzētu apstāties  un sākt kaut ko domāt, bet tu vienkārši nespēj. Tu gribi beigt dzert, saglabāt ģimeni, darbu, taču vienkārši nav spēka.» Tādēļ ar radinieku palīdzību viņš nonācis rehabilitācijas centrā Zviedrijā, kas piederēja baznīcai.

Viņš arī atklāj, ka viņa ārstēšanos nosedza ar ziedojumiem, taču tieši tas esot licis pret procesu attiekties daudz nopietnāk. Viņš pavadīja 430 dienu rehabilitācijas centrā un, atceroties šo pieredzi, par to laiku saka: «Kad pats atrodies tai procesā, ir smagi. Nav neviena, kurš tai brīdī ir laimīgs, apgalvojot, ka viss ir forši.»

Sīlis stāsta savus vērojumus, ka pārsvarā visi aiziet prom uz emocijām – kaut kas tur nepatīk. «Ja brīdī, kad es vēl nebiju pabeidzis programmu, man uzdotu jautājumu par to, kā tur klājas, noteikti atbilde būtu – viss slikti, un nekas nav kārtībā. Kad pabeidz programmu, esi mājās, paiet pusgads, gads, tad sāc saprast mērķi, kāpēc to neļāva, bet to ļāva. Mērķi, ko es arī sasniedzu.»

Pēc atgriešanās mājās no rehabilitācijas Sīlis sakārtojis attiecības gan ar ģimeni, gan visām bijušajām darbavietām un ar draudzi sācis kalpot kā brīvprātīgais cietumos. «Tas arī kaut kā nolika tālāko dzīves ceļu. Es redzēju, kā notiek izmaiņas pie cilvēkiem centrā, kuriem bija alkohola, narkotiku, azartspēļu, pornogrāfijas atkarības.» Piedzīvotais devis sapni par sava centra izveidi.

Pēc kāda laika viņš ieraudzījis, ka viena niša, kur ir trūkums, kur neviens nevēlas ņemties, ir cilvēki, kas iznākuši no cietuma. Bieži esot tā, ka cilvēks cietumā kļuvis par kristieti un pēc ieslodzījuma vēlas un saprot, ka dzīvē viss ir jāmaina. «Bet tad ir kaut kāds posms pēc atbrīvošanās, kad nav kur dzīvot, nav ko ēst, nav kur strādāt – nekā nav.»

Kā stāsta Sīlis, tas pārejas posms varētu būt trīs mēneši līdz gadam, un bieži vien šajā posmā viņi iekrīt vecajos valgos, jo kaut kā jau vajag sagādāt, piemēram, ēdienu.

Tad nu vasarā pirms pieciem gadiem sapnis par sava centra izveidi pietuvojies īstenībai, kad izdevās nopirkt vecu lauku māju, kur tobrīd viss bija nolaists. «Pa pieciem gadiem mēs tur esam izdarījuši daudz un pārsvarā lielāko daļu – līdzīgi kā pie Mediņa kunga – darām paši savām rokām. Meistarus aicina tur, kur ir atbildīgāki darbi – apkures sistēma, elektrība.»

Lediņu vadītājs arī pauž, ka Mediņa metodes ir atbilstošas tam, ar kādiem cilvēkiem viņš strādā. Atsaucoties uz savu pieredzi darbā ar izbijušajiem cietumniekiem, viņš stāsta, ka ir mēģinājis, centies būt draudzīgās un labās attiecībās ar tiem cilvēkiem. «Lielākoties, kad tu esi tāds draudzīgāks, atklātāks, tad dabū riktīgu pendeli pa pakaļu, jo viņš, iznākot no cietuma, kur nosēdējis 15 gadus, pēc mēneša saka: «Kāpēc tev ir mašīna un man nav? Kāpēc tev ir māja un man nav? Tātad tu esi man parādā.» Protams, viņiem tās sociālistiskās idejas ir ļoti tuvas.»

Jāatzīmē, ka cieņa vienmēr paliek, taču bez stingrības nav iespējams vadīt izbijušo cietumnieku atgriešanos normālā dzīvē, iekļaujot viņus sabiedrībā, darba dzīvē.

Resocializācijas centra vadītājs stāsta, ka ikdiena Lediņos ir vairāk pietuvināta reālajai dzīvei. «Puiši strādā no sešām līdz astoņām stundām dienā. Ir arī nodarbības. Nu, nav nekur dzīvē tā, ka cilvēks tagad astoņos ies uz darbu un tur pasaka – es tagad aiziešu divas stundas paklausīšos lekciju, tad nākšu un strādāšu tālāk. Tas ir pēc darba. No rīta un vakarā mums ir svētbrīdis, bet tas ir brīvprātīgi.»

«Vēl tāda lieta kā ēst gatavošana. Cietumā ir pavārs, kas taisa ēst, pienes klāt, taču dzīvē tā nav. Reizēm uz Lediņiem atnāk no mūža ieslodzījuma un prasa – kā?? kur tad pavārs???» Viņš stāsta, ka brokastīs paši vāra putru – auzas vai mannā. «Cietumā tās putras ne vienmēr taisa garšīgas, bet te ir piens, ievārījumi. Ja tu esi uztaisījis negaršīgu putru, tad vienīgais, kurš vainīgs, esi tu pats. Man nav striktu noteikumu, vai šodien ēdīsim makaronus vai griķus, tas man dziļi vienaldzīgi, taču lielākā daļu pārtikas, ko pērku, ir tāda, kas jāgatavo.»

«Mēs cīnāmies ar to, ka ar baltmaizi, desu un kečupu viss tiek atrisināts.»

Viņš arī piebilst, ka «viena no ārstēšanās pamatlietām ir tā, ka cilvēks ir kaut kādā rāmī, režīmā, struktūrā, tāpēc – nekādus maiņu darbus».

Sīlis arī atzīmē, ka no tiem, kas izgājuši programmu Lediņos līdz galam, nezina nevienu, kas būtu teicis, ka tā ir slikta.

Runājot par sūdzībām par Bruknu, Sīlis pauž, ka viņu ļoti interesē sūdzību konteksts un kas tie par cilvēkiem, kas ir sūdzējušies. «Ne jau vārds, uzvārds, seja, bet mazliet par to bērnu. Ja tas ir «bērns», kas ir jau pāris reižu sodīts, ar kriminālu noslieci, un tā viņam ir pēdējā iespēja, vai viņš izmainīsies vai aizies uz cietumu.»

«Cik es Mediņa kungu pazīstu, viņš ir adekvāts. Viņš uztaisīts par tādu mošķi, kurš moka bērnus,» pauž Sīlis. Viņš gan arī norāda, ka ne jau visas Mediņa metodes ir pilnīgi pareizas, taču kopumā tā ir cerīga vieta pusaudžiem ar uzvedības problēmām. «Divpadsmitgadīgs puišelis tēvu nosauc par pi*arasu, vēl niknumā mēbeles mētā. Es 100% esmu pārliecināts, ka pēc 5–10 gadiem viņš meklēs palīdzību pie manis,» saka cietumnieku resocializācijas centra vadītājs.

«Viņš cietumā kādu nosauks par pi*arasu, tur vairs nepalīdzēs neviens – ne Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, ne citi. Visa dzīve būs apgriezusies kājām gaisā, jo viņš vienkārši nesaprot, ko var un ko nevar runāt. Cietumā to iemāca. Tur daudzas lietas iemāca, taču ar pavisam citām metodēm. Tad tas jaunietis atcerēsies Mediņu kā eņģeli, kurš varēja viņam palīdzēt.»

Sīlis arī piekrīt izskanējušai idejai, lai ir kāds, kurš notiekošo Bruknā uzrauga no valsts, kāds bērnu psihoterapeits. «Uztaisiet paši jēdzīgāku programmu, tad visi brauks skatīties un mācīties, kas un kā jādara.»

Ināra Vārpa: Ir vajadzīga ārsta diagnoze, un visiem neder vienāda ārstēšana

Savukārt narkoloģe Ināra Vārpa pauž vērojumus, ka sabiedrība šobrīd ļoti dalās viedokļos par priesterim Mediņam izteiktajiem pārmetumiem saistībā ar dzīvi Bruknas muižā. «Tas cilvēks [Mediņš] no glābēja ir pārvērties par nabaga upuri, kuram visi brūk virsū un kurš aizstāvas. Viņā daudzi redz varmāku, kurš reizēm tā arī uzvedas. Tikmēr sabiedrība nesaprot, kā pret to izturēties. Tā vietā, lai mēģinātu skatīties uz to racionāli, ir vai nu idealizācija, ka viss ir jauki, skaisti, vai arī devalvācija, ka tas ir briesmīgi, šausmīgi un tā ir verdzība.»

Viņa pauž, ka būtu racionāli jāizvērtē, kas ir pareizi un kas nav – kam jāmainās.

Narkoloģe norāda: «Ja cilvēkam nav medicīniskās izglītības, viņš par to neko nezina, bet laba, cilvēciska griba, tad tas ir brīnišķīgi! Tu vari cilvēkam palīdzēt būt līdzās. Bet vai tu drīksti uzņemties tādu lielu atbildību viņus ārstēt, atveseļot? Tas ir ļoti strīdīgs jautājums.»

Viņa uzsver, ka vajadzīga diagnoze un ka visiem neder vienāda ārstēšana. «Nevar kartupeļus, bietes, desas – visu samest vienā katlā, tad maisām, kas nu tagad sanāks.» Proti, vienam der, piemēram, balss pacelšana, citam – nē. Viņa vērtē, ka Bruknā trūkst individuālas pieejas, uzsverot, ka tur būtu nepieciešams kāds, kurš pieskata, kā norit dzīve tur.

Vārpa arī pauž, ka saprot vecākus, kuri nolemj aizsūtīt bērnus uz Bruknu. «Taču šī iestāde ir nepieskatīta. Ja bērns ir slims, bet tur nav speciālistu, par kādu sociālo integrāciju mēs vispār varam runāt?»

Daktere arī norāda uz empātijas nepieciešamību, strādājot ar šādiem cilvēkiem. «Ja tu gribi, lai tas jaunietis nelamājas, tad sāc ar to, ka tu pats nelamājies. Es bieži vien tur neredzu empātiju. Līdzjūtība – vai tev ir žēl to bērnu? Vai tev ir žēl to vecāku?»

Narkoloģe arī vērš uzmanību uz līdzcilvēku atbildību pirms jaunietis kļūst par problēmjaunieti: «Tas jau nenotiek vienā dienā. Cilvēks tāds nepiedzimst. Viņš, pirmkārt, ir ģimenē, kur apkārt ir citi cilvēki. Pēc tam viņš nonāk bērnudārzā, kur ir bērnudārza audzinātāja, kas redz bērnu un to ģimeni. Vēlāk viņš nonāk skolā, kur viņu redz klases audzinātāja. Tas nozīmē, ka tas cilvēks ir bijis acu priekšā. Un tad «pēkšņi» viņš ir mežonis, ko tagad nav kur likt, un tagad mēs viņu stūķēsim Bruknā. Tā būs tā svētā vieta, kur viņu tagad pārtaisīs. Es ironizēju. Taču tā problēma attīstās visu acu priekšā.»

Daktere arī negatīvi vērtē to, ka pusaudži un pieaugušie tiek likti kopā. Jānorāda, ka pašlaik gan Mediņš ir pārtraucis pusaudžu uzņemšanu Bruknā.

Runājot par alternatīvām iespējām, kur sūtīt jauniešus ar uzvedības problēmām, Vārpa teic, ka reiz sistēma bija sakārtota, taču to sagrāva. «Šie shēmotāji ņēma varu un shēmo šurpu turpu atpakaļ. Protams, es nevaru teikt, ka tas darīts apzināti, bet es nedomāju, ka viņi ir tik lieli muļķi, ka nesaprot, ko dara. Sistēmiski mums bija detoksikācija, trīs mēneši barakās, tad bija Minesotas programma, rehabilitācija. No iestādēm bija Rindzele, bērniem bija Saulrīti – komūna Straupē.»

«Tas bija, taču to visu sagrāva. Jautājums – kā vārdā? Varbūt tāpēc, lai vadītu šo haosu, bardaku, kamēr cilvēki cīnās savā starpā un dzeras nost, un plosās, tikmēr var shēmot un naudas pārdalīt?» retoriski vaicā narkoloģe, paužot atbalstu idejai, ka būtu vispirms jāsakārto sistēma, nevis ik pa laikam jāpaaicina uz skolu kāds speciālists novadīt lekciju.

Guna Geikina: Jāmeklē veidi, kā palīdzēt, nevis jālinčo

Geikina par izteiktajām sūdzībām par bērnu tiesību pārkāpumiem Bruknā pauž, ka tās ir jāizvērtē ļoti uzmanīgi, taču sūdzības nedrīkst ignorēt. Tāpat viņa norāda, ka pusaudzim ir jāsajūt, ka rīcībai ir sekas, taču tā nav sišana, pēršana vai kas tamlīdzīgs, drīzāk, piemēram, telefona lietošanas vai kādas citas izklaides ierobežojums.

«Ja to vietu uztver kā ģimeni, kas saskaras ar kaut kādām problēmām, tad lai cilvēki piedāvā palīdzību, lai izvērtētu ar konsultācijām, atbalstu. Jo valsts šobrīd nepiedāvā nekādu atbalstu. Kopējais redzējums būtu tāds, ka es sāktu nevis ar to pašu pusaudzi, bet ar visu sistēmu – ģimeni, skolu, ekonomiku un tā tālāk,» pauž psiholoģe Geikina.

Viņa arī saka: «Tīri cilvēciski šķiet — mēs skrienam sodīt tos, kuri mēģina kaut ko darīt. Cik daudzi ir atvērti tiem, kuriem nav kur iet? Mēs skrienam sodīt pirms iedziļināmies problēmā. Tagad jāmeklē risinājumi, kā palīdzēt, kā organizēt atbalstu, jo tā ir – mums ir ļoti daudz problēmjauniešu. Ko ar viņiem iesākt? Piesaistīt speciālistus. Vairāk iesaistīties ar darīšanu un palīdzēšanu, nevis linčošanu un vainīgo meklēšanu, jo tas nav risinājums.»

«Jāliek galvas kopā un jādomā, ko varam darīt, nevis jātērē enerģija uz «pēršanu».»

Runājot par noteikumiem, psiholoģe Geikina atzīmē, ka viena no mīlestības formām ir arī robežas un disciplīna. «Kad vecāki bērnam uzliek robežas, tas pusaudzim liek domāt, ka viņš ir svarīgs un ka viņu mīl. Vecāki, kuri ļauj visu darīt, iedod to efektu, ka viņš nevienam nav īsti vajadzīgs. Piemēram, «man tur ļāva naktī ballēties». Tā pirmā doma varbūt ir – o, man visu atļauj, otrā – maniem vecākiem īstenībā ir vienalga.»

Piebilstot par noteikumiem, disciplīnu, viņa norāda, ka tas palīdz sakārtot galvu. «Ja runa ir par pieaugušiem cilvēkiem, kuriem ir atkarības problēmas, viņiem tiek sakārtoti dienas plāni, ko un kā viņš darīs. Arī depresijas slimniekiem viens no ārstēšanas pamatprincipiem ir dienas plāna sastādīšana, lai neiekrīt negatīvo domu virpuļos. Turklāt psihoterapeits te ļoti labi darbojas.»

Savukārt, vērtējot to, cik daudz bērnam, pusaudzim jāliek strādāt, psiholoģe norāda, ka viņai nepatīk termins «darba terapija». «Vai to saukt par darba terapiju? Es domāju, ka nē, tā ir aktivitāte. Ko mēs saucam par darbu – sakārtot savu istabu, saklāt gultu, uztaisīt brokastis, iztīrīt zobus. Tas ir darbs vai tā ir dzīve?» Viņa gan arī uzsver, ka 12 stundu darbadiena nav pieļaujama.

Galu galā, jāsecina, ka problēma ir sistēmas nesakārtotībā, jo šobrīd ir tikai atsevišķi cilvēki, kuri kaut ko dara, kaut ko māca, taču kopējā redzējuma tam, kā risināt samilzušo problēmu, nav. Arī Saeimas Cilvēktiesību komiteja paudusi secinājumu, ka valstī ir jāsakārto pusaudžu ar uzvedības problēmām ārstēšana. Vai tik piedāvāts konkrēts risinājums? Vai taps kāds likums? Redzēsim.