Lins Jegelevičs (Linas Jegelevičius) speciāli BNN
Vien nedaudzi no Palangas viesiem, kuri skaistajā Lietuvas piejūras kūrortpilsētā pastaigājas, ieelpojot priežu smaržu, zina, ka simtgade, ko pilsētā atzīmēs marta beigās, ir saistīta ar Latvijas atteikšanos no šīs Baltijas jūras piekrastes teritorijas, uz kuru tolaik pretendēja abas jaunās kaimiņvalstis.
«Strīdu starp abām valstīm radīja abu 1918.gada neatkarības deklarāciju atšķirīgais saturs. 1918.gada Lietuvas Neatkarības proklamēšanas akta parakstītāji aizmirsa pievienot dokumentam pielikumu, kur būtu norādīts, kādas ir valsts robežas parakstīšanas brīdī. Tikmēr latvieši to izdarīja, norādot, ka Palanga un Sventāja [apdzīvota vieta Palangas tuvumā] ietilpst Latvijā, tādēļ strīda ābols bija acīmredzams,» sarunā ar ziņu portālu BNN sacīja lietuviešu vēsturnieks Vigants Vareiks (Vygantas Vareikis), kurš sarakstījis monogrāfijas «Palangas vēsture».
Lasiet arī: Igaunijas Covid-19 potēšanas pasi plāno izstrādāt līdz aprīļa beigām
Lai atrisinātu strīdu, 1920.gada novembrī toreizējās Latvijas un Lietuvas valdības pieaicināja britu dabaszinātņu profesoru Džeimsu Jangu Simsonu (James Young Simpson), kurš Skotijā bija Edinburgas Jaunās koledžas un Glāzgovas Trīsvienības koledžas profesors, lai viņš uzņemtos priekšsēdētāja pienākumus Šķīrējtiesas komisijai, kuras uzdevums bija izšķirt strīdu par teritoriju piederību. Pēc viņam iesniegto dokumentu izskatīšanas un atgriešanās Edinburgā 1921.gada maijā Simsons sagatavoja ziņojumu ar saviem secinājumiem, piedaloties Karaliskajai Skotijas ģeogrāfijas biedrībai, kur viņš aktīvi darbojās.
Balsojums par Palangas nākotni Šķīrējtiesas komisijā bija patiesi satraucošs notikums. Izšķirošā balss piederēja Simsonam un akadēmiķis paziņoja, ka Palangai būtu jāietilpst Lietuvā. Pilsēta atradās Latvijas kontrolē no Pirmā pasaules kara līdz 1921.gada 30.martam, kad Latvijas karaspēks atdeva kūrortpilsētu Lietuvas karavīriem.
Vai Palangas atdošana Lietuvai mazliet neizklausās pēc nejaušas, bet vēsturiskas veiksmes?
«Nu es varbūt šādi to nesauktu, bet es esmu drošs, ka tikai nedaudzi zina, ka Simsons 1920.gadā ieteica aptaujāt Palangas iedzīvotājus, lai pavaicātu viņiem pašiem, vai viņi redz savu nākotni Latvijā vai Lietuvā. Abas valstis noraidīja šo priekšlikumu un izlēma atrisināt jautājumu savā starpā. Ja aptauja būtu veikta, rezultāti un Palangas liktenis varēja būt citāds,» stāstīja Vareiks.
Vēsturnieks sacīja, ka tolaik attiecības starp trim Baltijas valstīm bija saspringtas. Vairāki citi vēsturnieki ne tikai tam piekrīt, bet arī min «jaunākā brāļa sindromu», kam arī bija nozīme Palangas pārejā pie Lietuvas.
1919.gadā, kad šķita pašsaprotami, ka trim jaunajām valstīm, kuras atdalījās no Krievijas – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai – ir cieši jāsadarbojas, jaunajām valstīm bija vajadzīgas drošas robežas un sabiedrotie. Vienlaikus tomēr katrai no jaunajām valstīm bija savas šaurās, pragmatiskās intereses, kas radīja nopietnas plaisas sākotnējā vienotībā.
1920.gadā attiecībās starp Latviju un Lietuvu lielākais klupšanas akmens bija jautājums par Latvijas nostāju konfliktā starp Lietuvu un Poliju. Latvijas lēmumu sarežģīja vairāk apsvērumi, no kuriem vissvarīgākais bija Brīvības cīņas: Latvija, kuras armija ar Polijas armijas palīdzību 1920.gada janvārī atvairīja Sarkano armiju un atbrīvoja Latgali, nevarēja pēkšņi uzgriezt muguru savam sabiedrotajam.
Citas ieinteresētās valstis nekavējās izmantot šo nenoteiktību Latvijas pozīcijā, un viens šāds piemērs bija Vācijas radio izplatīta informācija par Latvijas-Polijas slepenu vienošanos it kā par Lietuvas sadalīšanu. Šajā situācijā, kad 1920.gada sākumā tika paziņots par Polijas-Padomju Krievijas miera sarunu pārcelšanu uz Rīgu, Lietuva pieņēma radikālu lēmumu un sāka Latvijas pilsoņu masveida izraidīšanu no Lietuvas. Reaģējot uz to, Latvija brīdināja Lietuvu par iespējamiem pretējiem soļiem.
Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Krēsliņš, kurš par šiem notikumiem rakstījis savā monogrāfijā, skaidrojis, ka tā bijusi Latvija, kura spērusi pirmos soļus un parādījusi lielāku rosību, lai uzlabotu attiecības ar Lietuvu.
«Tam skaidrojums meklējams vairākos apstākļos. Attiecību sākumā, 1919. un 1920.gadā, Latvijas izvēli vismaz daļēji tuvināties Lietuvai ir skaidrojama vēlmi pēc vienas draudzības, kad citās attiecībās iet sliktāk: Latviju atgrūda igauņu pašapmierinātība un viņu atsevišķās miera sarunas ar Padomju Krieviju,» pētījumā skaidrojis Krēsliņš.
«Vēlāk, 1920.gada pirmajā pusē mēs varam atrast aizstāvja vai vecākā brāļa sindromu Latvijas pozīcijā. Tomēr Latvijas izvēlē bija arī kaut kas iracionāls, ko nevar izskaidrot ar pragmatiskiem apsvērumiem. Šī iracionalitāte – apziņa par kopējām etniskām un vēsturiskām saknēm – bija atslēga, kas ļauj izskaidrot Latvijas pieeju Lietuvai 1920.gados,» tā vēsturnieks.
1921.gada 30.martā, pēc trim diskusijās par Palangu pavadītiem gadiem Latvijas karaspēks izgāja no pilsētas un ienāca Lietuvas karaspēks.
«Mēs plānojām lielus svētkus, lai atzīmētu 100.gadadienu, taču mūsu plānus pilnībā izjauca koronavīrusa pandēmija. Galu galā, visi svētku pasākumi būs virtuālajā vidē. 30.martā pulksten 9.00 mēs tiešraidē pārraidīsim milzīga izmēra Palangas karoga pacelšanu. Lauvas tiesa svinību notiks vasarā, kad, cerams, būs atcelti ceļošanas ierobežojumi. Uz pasākumiem mēs plānojam aicināt arī Latvijas amatpersonas,» portālu BNN informēja Palangas pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītājs Roberts Trautmans (Robertas Trautmanas.
Palangas mērs Šarūns Vaitkus (Šarūnas Vaitkus) sarunā ar BNN apliecināja, ka skotu profesora Simsona lēmums bijis patiesi vēsturisks. «Lai viņu godinātu, viņa vārdā tiks nosaukta viena no Palangas ielām. Kad būs pabeigta tās rekonstrukcija, mēs Simsona ielā izveidosim māksliniecisku memoriālu,» par ieceri stāstīja pilsētas mērs. «Es tiešām nevaru iedomāties Lietuvu bez Palangas. Zaudējot to, Lietuva būtu zaudējusi daudz vairāk: plašāku piekļuvi Baltijas jūrai, sniegbaltu pludmali, priežu mežus, mantojumu un, pats galvenais, cilvēkus, no kuriem vairums bija lietuvieši un kuri šeit bija dzīvojuši gadsimtiem ilgi,» uzsvēra Šarūns Vaitkus.
Saskaņā ar mēra teikto 2011.gadā, kad tika veikta pēdējā Lietuvas tautas skaitīšana, Palangā dzīvoja 152 latviešu izcelsmes iedzīvotāji.