Šķipsniņa raganiskas, taču labsirdīgas dabas, vēl lielāka šķipsniņa mīlestības pret pasauli un dabu, liela sauja mīlestības pret savu vīru un dēlu, uz burvju mājiena uz skatuves jūsu uzmanībai – burvju māksliniece un Mystero saimniece Dace Pecolli. Sarunā ar Rīta kafiju Dace pastāstīs par savu dzīves skatuvi, par iepazīšanos ar lielo mīlestību Enriko, par darbu, par dēlu, par interesēm un vēl nepiepildīto sapni.
49 gadu vecumā Dace ir pateicīga par katru savu dzīves dienu un arī šajā sarunā mēģinās nodot ikvienam lasītājam savu dzīvesstāstu, kas ir ļoti spilgts un aizraujošs. Viņa ir tieša, godīga, atvērta, skaļa un ar neikdienišķām interesēm, taču, ja runājam par katra cilvēka dzīves aicinājumu un tā meklējumiem, Dace to ir atradusi. «Mana misija dzīvei ir iedvesmot cilvēkus. Nav jau svarīgi, kā iedvesmot – vai caur jautriem stāstiem, smaidu, enerģētiku, smilšu zīmējumiem, burvju trikiem, vai ko citu,» par savu aicinājumu teic Dace.
«Taču lielākais mākslinieces aicinājums ir būt par mūzu savam vīram.» Viņa sarunas laikā tik bieži piemin savu vīru – neuzspēlēti, taču ļoti mīļi slavējot. «Mans vīrs ir tik gudrs un apdāvināts, ka, lai pasaule no viņa dabūtu daudz labumu, man viņam ir jāpalīdz.»
Dace un Enriko ir viens vesels. Nedaudz jāiepazīstina arī ar pašu Enriko – viņš ir Boloņas universitātes doktors, lielmeistars iluzionistu jomā, režisors, teātra un vēstures speciālists. Ļoti zinošs arī mūzikas, dejas un kino vēsturē.
«Mūsu spēks ir mūsu savienībā. Mēs katrs atsevišķi esam spēcīgi un neatkarīgi, bet, saliekot mūs abus kopā, mums ir īpaši spēcīga jauda, jo viens otru papildinām. Man šķiet, ka mūsu kopīgā darbošanās, tas, ko mēs sniedzam sabiedrībai, padara šo pasauli skaistāku.»
Kā Dace satika Enriko?
Jāsaka – liktenis. Dace pastāstīs, kā iepazinās ar savu vīru jeb kā nonāca uz dzīves takas, kas veda gan uz laimīgu laulību, gan veiksmīgu biznesu iluzionisma pasaulē, kur abi kopā sasnieguši tik daudz!
Man bija 20 un astīte gadi, precīzi vairs neatceros, bet es nopirku dzīvokli, un tā nebūtu es, ja nepārsteigtu savus draugus dzīvokļa atklāšanas ballītē. Izdomāju – pārsteigšu viņus ar burvju šovu!
Dace stāsta, ka viņai bijis dialogs pašai ar sevi, «Dace, vai tu māki kaut vienu triku?», «Nē, un ko tagad?», «Ko tagad, ko tagad, jāsāk mācīties!» Dace idejas smēlusies no armēņu burvju mākslinieka grāmatas, pēc kuras arī radīja savu pirmo programmu plašākai publikai. Viņa pārsteidza toreiz visus arī ar sevis modelēto burves tērpu. «Man bija melnas spalvas, burvju apmetnis. Visiem tā patika mans šovs, ka sāka mani aicināt uz citiem maziem pasākumiem, tad jau sekoja karnevāli, citi publiski pasākumi, ka vienā brīdī tas bija kļuvis kā mans peļņas avots.»
Toreiz Dace turpinājusi arī organizēt nometnes, kuru programmā iekļāva arī šo to no cirka mākslas, līdz pienāca liktenīgs pagrieziens. «Man ieteica aizbraukt uz Vāciju pamācīties teātra pedagoģijas centrā, tika piedāvāts kurss – cirks kā instruments sociālajā darbā. Tur es arī ar Enriko iepazinos.»
Kad mīlestība runā savā valodā
«Mums nebija nevienas kopīgas sarunvalodas. Viņš runāja tikai itāļu valodā, angļu valodu tolaik vēl neprata. Bet mīlestība laikam runā savā valodā, tā mēs viens otrā ieskatījāmies. Vienīgais, ko viņš semināra laikā Vācijā bija iemācījies, bija «non stop» jebšu, ka tas nekad nebeigsies.
Dace, atceroties jaukās atmiņas par skaisto iepazīšanos stāstu, vēl atklāj, ka līdz galam tomēr nenoticēja, ka mīlas stāsts turpināsies. Taču, re – 25 gadi laimīgas kopdzīves.
Enriko mēneša laikā bija iemācījies angļu valodu, mācoties dienu un nakti. «Viņš mani uzaicināja strādāt uz Itāliju savā teātra kompānijā. Vēl atceros, ka savā darbā pateicu, ka man uz mēnesi ir jāaizbrauc ļoti nopietnu iemeslu dēļ, par Enriko nevienam neteicu, tomēr arī nemeloju, jo es braucu strādāt.»
«Janvārī Itālijā ir svētki par godu Zvaigznes dienai. Šajā laikā Itālijā bērniem dāvanas nes ne tikai Ziemassvētku vecītis, bet arī labsirdīga ragana Befana. Man bija jāpārģērbjas par šo raganu, jāskraida pa ielām, jāaptur mašīnas un pa logu jāber iekšā konfektes,» Dace smejas, stāstot par savu ļoti nopietno darba piedāvājumu.
Kad nu jau abi kļuva nešķirami, kādu laiku braukājot viens pie otra, abi kopīgi pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi Latvijā. «Par bāzes vietu izvēlējāmies Latviju, jo Latvijai bija daudz bonusu. Latvija deviņdesmitajos bija kā tikko uzarta zeme, jebkuru labu sēklu, kuru sēji, tā patiešām izdīga un auga. Mēs tik sējām un tik auga, un mēs bijām tik aizrāvušies, ka ļoti ātri sākām skriet pa karjeras kāpnēm. Tā sniega bumba vēlās arvien lielāka un lielāka gan pieredzes, gan izrāžu izmēru ziņā.»
Latvija kā bāzes vieta izvēlēta arī tāpēc, ka šeit ir ļoti spēcinoša daba, lieliski mākslinieki, un Latvijā ir ļoti prasīga, ar augstu latiņu publika – visas pirmizrādes notiek vispirms Latvijā. «Ja izrāde labi izies Latvijā, tad tas ir garants, ka citur pasaulē tas aizies uz urrā!»
Mēs esam pasaules pilsoņi, jo pēdējos piecus gadus mēs 95% braucam tikai pa pasauli dažādās turnejās. Amerika, Ķīna, Taivāna, Alžīrija, Arābu valstis un vēl, un vēl. Dace min, ka Eiropa gan ir mazāk ceļots, jo Eiropā nav tik lielu telpu lielformāta izrādēm. Mēs pārvietojamies ar 15 tonnām rekvizītu. Komanda uz šo brīdi bijusi 79 dažādās pasaules valstīs.
Mākslinieki ir apbalvoti ar vairākām starptautiski nozīmīgām balvām, taču vienu no tām pasniedza lielākā burvju asociācija, kura 2018.gadā Dacei un Enriko pasniedza diženo Merlin award kā labākā izrāde ģimeņu auditorijai. Jāpiezīmē, ka burvju pasaulē tas ir tas pats, kas kino pasaulē prestižā balva Oskars. Šo balvu ir saņēmis arī slavenais iluzionists Deivids Koperfīlds.
Par to, kā Pecolli pāris tomēr nepārcēlās uz dzīvi Itālijā un citiem piedzīvojumiem lasiet pilnu interviju portālā rītakafija.lv.
