Pašpasludinātais taisnības cīnītājs Lato Lapsa un polittehnologs Jurģis Liepnieks pilnā sparā apgalvo, ka kratīšanas pie viņiem notikušas safabricētu kriminālprocesu ietvaros un abi ir tīri kā bāreņa asara. Ja ticēt Lapsam (bet varbūt saskaņā ar viņa paša ieviesto žanru būtu jāraksta Apsam?), viņu tādējādi cenšas apkarot neviens cits kā valsts prezidents Egils Levits, kurš esot trakoti pārbijies no Indriķa Latvieša jaunā romāna Nāve publicēšanas. Savukārt Liepnieku vajājot ļaunā VID Nodokļu un muitas policija, kura kratīšanā meklējusi jau sen VIDam iesniegtus līgumus. Šajā brīdī, līdzīgi Staņislavskim, gribas iesaukties «Neticu!».
Vai tiešām Valsts prezidentam (!) nav citu rūpju, kā apkarot Lapsu? Turklāt iesaistīt šajā pasākumā policiju, kratīšanu, aizturēšanu, datora izņemšanu un parakstīšanos par ar kriminālprocesu saistītās informācijas neizpaušanu? Vai tiešām Nodokļu un muitas policijai nav cita darba, kā Liepnieka mājā un darbavietā ar suņiem (kā raksta pats Liepnieks) meklēt kaut kādus līgumus? Bet varbūt abi kungi ir iestiguši krietni lielākos mēslos, un viņu skaļi izkliegtais sašutums ir tikai savdabīgs dūmu aizsegs sabiedriskās domas novirzīšanai sev vēlamajā virzienā? Ne vienam, ne otram prasmju un pieredzes cilvēku prātu čakarēšanā netrūkst.
Paraksts par informācijas neizpaušanu šajā gadījumā ir elegants instruments, kurš ļauj izvirzīt tautas apspriešanai teorijas, kurām, ļoti iespējams, ar realitāti nav ne mazākā sakara, bet kuras ļauj runāt par «apkaunojošiem safabricējumiem».
Lato Lapsa sevi pozicionē kā bezkompromisa cīnītāju pret «sliktajiem», patiesības nesēju masās un skarbo žurnālistu, kurš nebaidās paust patiesību, lai cik augsti varas plaukti varētu tikt aizskarti. Tikai, ja uzšķiram Vikipēdijā lapu Lato Lapsa, redzam ierakstu: «Lato Lapsa ir sabiedrisko attiecību uzņēmumu P.R.A.E. un AD Omnia vadītājs un privātdetektīvs detektīvu birojā Outsourcing Business Intelligence Consulting UAB. Vairāku grāmatu autors par Latvijā ietekmīgiem cilvēkiem un pasaules ģeogrāfiju.» Nekādas kļūdas te nav, runa tik tiešām ir par to pašu principiālo Lapsu, kurš citus tik labprāt mīl sist pie kauna staba. Tikai pa muti lielākoties dabū Lapsas klientu oponenti.
Jo turīgam, labi maksātspējīgam klientam PR jomā (jo īpaši melnā, netīrā PR) vienmēr ir taisnība. Ja, teiksim, Anniņa saka, ka Pēterītis jāpataisa par cūku un par to labi samaksā, tad Pēterītis arī taps noliets dubļiem no galvas līdz kājām un viņa reputācija sabradāta pat tad, ja patiesībā viņš ir balts kā jērs. Neticat? Velti. Pirms dažiem gadiem tika nopludināta Lapsas e-sarakste un dati par viņa darījumiem ar maksājumu kartēm. Varētu jau sist dūri galdā un skaļi kliegt – nu kā gan drīkst publiskot citu e-pastos rakstīto, taču arī pašam Lapsam šāds paņēmiens labi iet pie sirds. Protams, kad jāgrauj reputācija citiem… Taču dakteris ir dabūjis sava paša zāles, un atklājas nesmukas lietas.
Piemēram, kāds Artūrs vēl 2013.gada februārī raksta Pietiek komandai, ka «lielākie Latvijas būvnieki, attīstītāji un ārvalstu investori pēdējā mēneša laikā aktīvi lobē iespēju vēl vairāk ierobežot cilvēku tiesības apstrīdēt būvatļauju», Lapsa šo vēstuli pārsūta PRAE, sabiedrisko attiecību kantoris nolemj par to painformēt Homburgu (Homburg Group grupas uzņēmums Latvijā izraudzījās arhitektus, projektētājus un būvniekus lielveikala Maxima celtniecībai Zolitūdē), un beigu beigās tiek nolemts «neņemt šo dabas draugu pārāk nopietni». Minētajā sarakstē figurē arī šādas teikums (to neraksta L.L.): «Vispār to vajadzētu izstāstīt Aivaram, ka šāds klejo apkārt un gan jau arī Saeimā līdz ceturtdienai nonāks –> lai just in case [visādam gadījumam] painformē savus Dombrovskus u.c., kas šis par putnu, kas tik vēlīgi norāda uz kļūdām un maldināšanu.» Nu nepatika Pietiek komandai Artūra rakstiņš, nenopublicēja, bet kādēļ gan jātaisa cilvēkam, kurš uzticējās gaismas nesējam Lapsam, ziepes?
Runā, ka tieši caur minēto sabiedrisko attiecību kantori bagātīgi plūdusi «melnā PR» naudiņa, kura aploksnītē tikusi izmaksāta arī melno kampaņu autoram, un kurš pēc tam ar bankomāta starpniecību to iemaksājis savā bankas kontā. Kādā globālajā tīmeklī atrodamā pētījumā, kura autors diemžēl vēlējies palikt nezināms, visiem zināmā atmaskotāja darbība raksturota šādi: «Lapsa kā pērkams rupors Latvijas informatīvajā telpā pazīstams jau vairāk nekā 15 gadus un viņa mute šo gadu gaitā ir tikusi, tā teikt, «izmantota» veselas amatpersonu un uzņēmēju plejādes nomelnošanai, kas par spīti arvien dzeltenākām satura nokrāsām tiek nemainīgi saukta par «atmaskošanu».» Ja kādam ir vēlme, minēto materiālu, kurā cita starpā arī atklāts, kā rodas «lasītāju» komentāri pie Pietiek rakstiem un visnotaļ interesanti sarakstes fragmenti, internetā var viegli atrast. Un vēl – ja reiz Lapsa neko nedara bez ievērojama naudas žūkšņa saņemšanas, tad interesanti, kas viņam pasūtījis kampaņu pret Valsts prezidentu Egilu Levitu?
Arī kādreizējais Andra Šķēles uzticamais polittehnologs, vēlāk nedraugs Jurģis Liepnieks iebraucis dziļās ziepēs. Un te nav runa tikai par dažiem VID atdotiem un sazin kur noklīdušiem līgumiem. No publiski izskanējušās informācijas zināms, ka VID Nodokļu un muitas policijas lietvedībā esošais, visticamāk, ar Liepnieka rosību saistītais kriminālprocess, pagājušajā gadā sākts saistībā ar fizisku un juridisku personu savstarpējiem aizdomīgiem darījumiem, lai, iespējams, izvairītos no nodokļu nomaksas un legalizētu noziedzīgi iegūtus naudas līdzekļus.
Pie abiem šiem nodarījumiem minēts, ka tie bijuši «lielā apmērā», bet tādi vīri kā Liepnieks jau ar sīkumiem neķēpājas. Starp citu, tauta runā, ka «melnais PR» ir ne vien Lapsas, bet arī Liepnieka iecienīts rūpals. Vai varētu būt tā, ka mēslu čupu pasūtītāji kungiem maksājuši skaidrā naudā tādos apmēros, ka tās legalizēšana pievērsusi finanšu policijas uzmanību? Šāds pieņēmums, trūkstot precīzai informācijai, ne ar ko nav sliktāks par citiem.