Kā apnicis justies vainīgai par katru apēsto konfekti vai kūkas gabaliņu! Šķiet, ka ar katru dienu palieku arvien lielāka un lielāka… Vai atpazīsti sevi? Šajā nedēļā BNN žurnāliste Gunta Kūla sarunājas ar mammu, fitnesa treneri un grāmatu autori Baibu Svjatsku, kura savu sirdi, vēlmi palīdzēt un daudzu gadu gaitā gūtās zināšanas ietērpusi grāmatā Dzīve ar garšu.
Vecais labais stāsts par liekajiem kilogramiem. Nav noslēpums, ka liela daļa sieviešu domā, ka tieši tā ir tā problēma, kas neļauj justies laimīgai, nenāk īstais vīrietis, darbā neiet tā, kā gribētos utt., taču viss nav tik vienkārši. Lieko kilogramu likvidēšana nebūs laimes atslēga. Baiba tam ir spilgts piemērs.
Baiba jau trīs gadus ir mājās, audzinot divas meitiņas, taču darbi uz vietas nestāv. Šajā laikā viņa ir izstrādājusi programmu, kas palīdz tikt vaļā no liekajiem kilogramiem, viņa raksta arī blogu, sporto kopā ar meitām, ir izstrādājusi divus veselīgā dzīvesveida plānotājus un sarakstījusi grāmatu Dzīve ar garšu. «Uz papīra salikās kopā mana doma, vīzija par to, kā uzlabot sieviešu fizisko un mentālo veselību, izrietot no manas pašas un manu klientu pieredzes.»
Kādam, uzlūkojot Baibas augumu, varētu šķist, ko gan jaunu un vērtīgu par to, kā cīnīties ar liekajiem kilogramiem, var iemācīt sieviete, kura ne vien izskatās kā modele ar divām mazām meitenēm uz rokām, viņa ir arī laimīgi precējusies un strādā pie saviem projektiem, taču tā nav bijis vienmēr…
«Man šķiet, ka esmu izgājusi cauri visam, par ko sievietes pārdzīvo. Esmu apsmieta par riepiņu uz vēdera, jaunībā man bija iesauka Bumbulene, vīrieši ar mani nevēlējās veidot attiecības, bet tikai izklaidēties, es sevi spīdzinot, biju iedzīvojusies reproduktīvās veselības problēmās. Tas viss bija, tāpēc esmu šeit un vēlos palīdzēt!»
«Es gan neuzskatu, ka esmu bijusi resna, lai gan man ir tendence uz apaļīgumu, jo visas manas ģimenes sievietes ir apaļīgas. Man arī vienmēr ir bijušas problēmas ar ēšanu. Esmu sevi mocījusi vājprātīgi, pat spīdzinājusi ar dažnedažādām diētām. Un te mēs nonākam pie tā, ka cilvēks bez zināšanām ķeras klāt drastiskām diētām, lai notievētu, kā rezultātā pabojā vai sabojā pavisam gan fizisko, gan mentālo veselību. Cilvēki tiecas pēc rezultāta, bet nepadomā, vai tas normāli un veselīgi maz ir iespējams.»
«Līdz aptuveni 25 gadu vecumam es liku sev diagnozi ortoreksija (apsēstība ar veselīgu uzturu).»
Baiba jau kopš bērnības, apēdot sātīgu maltīti, skrēja apkārt mājai, domādama, ka tādā veidā tiks vaļā no uzņemtajām kalorijām. Kā izrādās, liela daļa sieviešu, kuras apmeklē sporta zāli, domā tieši tā, taču tas absolūti nav pareizi.
Kad Baiba uzsāka patstāvīgu dzīvi Rīgā, visu nedēļu viņa «turējās», ēdot veselīgi, taču brīvdienās, aizbraucot uz dzimtajām mājām Kuldīgā, «norāvās». «Es katru pirmdienu braucu uz Rīgu ar to piebāzto sajūtu. Es tā dzīvoju gadiem. Es vien pāris gadus esmu nonākusi punktā, ka es vairs nekad nesēžu uz diētas. Un tas ir tas, ko es vēlos iemācīt citām sievietēm.»
Bumbulene
Atceroties bērnību, Baiba pastāsta, ka viņai bija iesauka – Bumbulene. «Es tiešām nebiju resna, es biju varbūt pufīgāka, un paskatoties ar šodienas skatu uz sevi kādreiz, tiešām problēmu nebija, bet šīs iesaukas dēļ un dažnedažādu izteikumu un komentāru dēļ man sākās pat tāda kā apmātība ar veselīgu uzturu.»
«Šāda iesauka paliek kā zīmogs uz visu mūžu ne jau citiem, bet tev pašam.» Vēl runājot par piedzīvoto, Baiba atceras: «Man bija tādi džinsi, kuri laikam bija nedaudz par šauru un mazliet pāri karājās riepiņa, un kāda masiere man toreiz teica: «Tev jāuzmanās, citādi paliksi resna.» Pieaudzis, turklāt svešs cilvēks bērnam pasaka kaut ko tādu, kas atkal vien griežas pa galvu. Es brīnos, ka tolaik nesaslimu ar bulīmiju vai anoreksiju.»
Grāmatas pievienotā vērtība
Baibas lielais lolojums, viņas sirds un labākās domas, gadu gaitā gūtā sava un klientu pieredze nu ir ielikta vākos. Tā ir grāmata Dzīve ar garšu. Baiba grāmatas formātu nav izvēlējusies netīši, paņemt rokās grāmatu nozīmē pabūt ar sevi, kā arī viena no grāmatas pievienotās vērtības ir iespēja praktiski darboties.
Autore teic: «Es ļoti daudz lasu literatūru, protams, arī par veselīgu dzīvesveidu, bet es tiešām neesmu redzējusi nevienā grāmatā tādu salikumu, kādu šajā grāmatā esmu izveidojusi es.»
Ar ko tā atšķiras no citām šāda veida grāmatām? «Vispirms jau gribu teikt, ka tā veidota ļoti vienkāršā valodā, kas būtu saprotama visiem. Gudru grāmatu ir ļoti daudz, taču tās vairāk paredzētas treneriem, bet tādas, ko varētu patērēt sabiedrība par šo tematu, manuprāt, ir maz.»
Vēl Baiba min, ka, lasot grāmatu, tiek uzrunāta katra lasītāja. Tā ir saruna pašai lasītājai ar sevi, un tiek meklēti cēloņi, kāpēc ir tā, kā ir.
Grāmatā ir ne vien izzinoša, bet arī gudra, tajā ir arī QR kods, ko noskenējot savā viedtālrunī (ar kameras palīdzību vai izmantojot aplikāciju, kas paredzēta QR koda nolasīšanai) lasītāja tiks pie digitālas programmas – ar treneres mīļākajām maltīšu receptēm, uztura plāniem, videotreniņiem un treneres atbalsta.
«Katra lasītāja varēs man uzdot jautājumu, un es uz to atbildēšu. Šī vairs nav tikai grāmata, kurā kaut ko gudri pamāca, bet arī es būšu blakus, ja kaut kas nebūs skaidrs.»
Jautājot, cik ilgi Baiba grāmatu rakstīja, viņa noteic, ka nav konkrēts laiks, jo šī ideja tapusi sieviešu dēļ, kuras aizvien sevi spīdzina un noniecina.
Kad notievēšu, būšu laimīga
Jā, liela daļa sieviešu domā, ka lielākā problēma ir liekie kilogrami, bet tā nebūt nav. «Man ir neskaitāmi pieredzes piemēri, kad sievietes iegūst šķietami ideālo augumu, bet nav laimīgas. Es varu apgalvot, ka sieviete ar 80 un vairāk kilogramiem var būt seksapīla, sievišķīga, pārliecināta, veiksmīga, laimīga, un var būt sieviete ar 50 kilogramiem, kura ir nepašpārliecināta, nelaimīga, jūtoties slikti par katru lieko milimetru uz sava vēdera, un tā lielākā problēma ir pašpārliecinātība, kas jāsāk trenēt tajā ķermenī, kāds ir šobrīd.»
«Pirms es iepazinos ar savu vīru, es ilgus gadus biju viena, vienmēr noņemoties ar savām mūžīgajām diētām, pārlieku lielo stresu par katru uzņemto kilogramu.»
«Mani arī tirdīja jautājums – nu kāpēc nenāk mans īstais vīrietis, kāpēc ar mani grib tikai izklaidēties, kāpēc neviens negrib mani iemīlēt?»
«Es kaut kādā brīdī pati sev uzdevu jautājumu – vai es vispār attiecībām esmu gatava?! Izrādījās, ka nē, es ne no kā negribēju atteikties, man toreiz nebija laika vīrietim, man patika būt trenežieru zālē no rīta līdz vēlam vakaram. Tajā brīdī tas mani darīja laimīgu, un vīrietis man atnāca tikai tajā brīdī, kad es tam biju gatava, tāpēc, mīļās dāmas, kuras šobrīd ir vienas, uzdodiet šo jautājumu arī sev!»
«Es ar savu vīru iepazinos ļoti smagā dzīves periodā, kad zaudēju mammu. Tad izmainījās visa mana vērtību sistēma, arī par laiku, bet šis ir tikai mans stāsts, un jums katrai ir un būs jūsu stāsts,» stāsta Baiba.
Lielākā vēlēšanās – lai meitām būtu labas attiecības ar ēdienu
Baibas lielākā vēlēšanās ir, lai meitām būtu labas attiecības ne vien ar cilvēkiem, bet arī ar ēdienu, lai viņām nebūtu jāatstrādā apēstais trenažieru zālē un lai nebūtu «jāsēž» uz kārtējās diētas. Būt sev pirmajā vietā – tā ir mācība, ko Baiba vēlas nodot meitām un ikvienai sievietei caur grāmatu Dzīve ar garšu.
Atceroties pieaugušo nepārdomātos komentārus un aizrādījumus, Baiba uzsver, ka mammām jābūt ļoti uzmanīgām, izsakot kritiku bērniem par izskatu. «Ja arī bērnam ir nosliece uz apaļīgumu, mēs nedrīkstam tiešā veidā viņiem to teikt. Tas bērnu var sagraut. Un ļoti svarīgi ir pašām mammām izkopt savus ēšanas paradumus, bērni tomēr ir spogulis. Tu nevari pati ēst šokolādi, bērnam nedot un reizē vēl teikt, ka tev tāpat labāk neēst.»
Grāmatas vēstījums ir tieši par to, vispirms mums jāsāk katrai pašai ar sevi un tālāk tas jānodod bērniem.
Kā Baiba sevi iemīlēja?
Runājām arī par to, ka reizēm šķiet, ka sevis iemīlēšana ir kā tāds astotais pasaules brīnums, ko nevar izstāstīt, nav viena recepte visiem. Kā ir ar Baibu? «Es augu ļoti mīlošā, bet ļoti nabadzīgā ģimenē. Mamma atdeva pēdējo mums, bērniem, un es atceros, ka mammai bija ļoti noplīsis naudas maks, kas bija kalpojis jau gadu gadiem. Es aizgāju uz vietējo lauku veikaliņu, naudas maku paņēmu «uz parāda», un ar pārdevēju sarunāju, ka naudiņu atnesīšu vēlāk. Bet es kā bērns aizmirsu, un vēlāk pašai mammai nācās naudiņu par maku atdot. Bet es to stāstu tamdēļ, ka sievietes bieži vien neko sen neatļaujas, jo vienmēr ir svarīgākas lietas: bērni, pienākumi, rēķini. Šis aspekts man ļoti nāca līdzi šūpulī, un tieši tas pats ir ar laiku sev, ko neatļaujamies.»
«Arī man ir divi mazi bērni, vīram jāstrādā un pašai tas laiks ir jāsameklē. Bija pat brīdis, kad man laika dušā nebija ieiet, un draudzene man reiz teica, ka neviens man laiku neiedos, man tas ir jāpieprasa. Es zinu, ka tas ir grūti, bet šis ir stāsts par mūsu kā sievietes, kā mammas labsajūtu. Es apsēdos un sapratu, ka arī man ir vajadzības, lai es nepaliktu īgna un nekāda. Sievietei ir jārunā, nevis stūrī jāsēž un jāraud. Skarbi, bet tā nu tas ir. Pie sevis mīlēšanas es vēl strādāju, ar kaut ko vajag sākt. Varbūt daudz nemaz nevajag, varbūt tā ir rīta duša, vienmēr tīri mati vai došanās pie manikīra meistara vienu reizi mēnesī.»
Pilnu interviju ar Baibu lasiet portālā Rītakafija.lv.
