Nākotnē digitālais eiro nemazinās privātā sektora lomu maksājumu pakalpojumu sniegšanā, bet centrālā banka arī nākotnē nekļūs par privātpersonu un uzņēmumu pamata norēķinu kontu vai digitālo maciņu turētāju, ceturtdienas, 18.augusta, konferencē Nauda Latvijā no neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām sacīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.
Viņš uzsvēra, ka Latvijas iestāšanās eirozonā bija gan ekonomiski, gan politiski motivēta. Runājot par ekonomiskajiem apsvērumiem, Kazāks norādīja, ka eirozona bija lielākais Latvijas tirdzniecības partneris, dalība eirozonā sniedza iespēju palielināt tirdzniecības apjomus un piesaistīt investīcijas, samazināt procentu maksājumus un pielikt punktu baumām par devalvāciju.
Visbeidzot, fiksēts valūtas kurss un eiro plašais lietojums Latvijā jau ilgi pirms pārejas no lata uz eiro bija padarījis neatkarīgu monetāro politiku neiespējamu. Eirozonā pieņemtie lēmumi tieši ietekmēja Latviju. Kazāks pauda, ka šādā situācijā daudz labāk ir piedalīties šo lēmumu veidošanā un pieņemšanā. Ne mazāk svarīgi par ekonomiskajiem bija arī politiskie apsvērumi – dalība eirozonā vēl ciešāk nostiprināja Latviju Eiropas Savienības valstu kodolā.
Runājot par ieguvumiem no eiro, Kazāks salīdzināja 2008.–2009.gada finanšu krīzi un neseno Covid-19 pandēmiju.
Ja pirmajā gadījumā Latvijai nebija iespējas aizņemties finanšu tirgos, tad Covid-19 pandēmijā Latvijas valdība spēja aizņemties par ļoti zemām likmēm finanšu tirgū un sniegt atbalstu uzņēmējiem un mājsaimniecībām. Savu lomu šeit nospēlēja arī kopš iepriekšējās krīzes visā Eiropā veiktās reformas, tostarp finanšu sistēmas sakārtošanā, taču tikpat būtiska bija arī Latvijas dalība eirozonā.
«Tas gan nedrīkst radīt ilūziju, ka valdības aizņemšanās ir nebeidzamas brīvpusdienas. Negatīvo procentu likmju laikmets ir beidzies, jo to nosaka ļoti augstais inflācijas līmenis, un fiskālā disciplīna joprojām ir svarīga. Dalība eirozonā sniedz papildus iespējas, bet to gudra izmantošana ir mūsu pašu rokās,» uzsvēra Kazāks.
Centrālās bankas vadītājs norādīja, ka šodienas naudas sistēmai pamatā ir divas sastāvdaļas. Pirmkārt, tā ir centrālās bankas nauda – skaidrā nauda apgrozībā un komercbanku kontu atlikumi centrālajā bankā. Otrkārt, tā ir privātā jeb komercbanku radītā nauda – depozīti un kontu atlikumi, un banku maksājumu risinājumi publiskā un privātā sektora klientiem.
Arvien aktuālāki kļūst arī nebanku maksājumu pakalpojumu sniedzēju piedāvātie risinājumi.
Centrālās bankas un privāto finanšu sektora dalībnieku uzturētās maksājumu sistēmas nodrošina savstarpējos norēķinus, tostarp iespējo efektīvu privātās naudas konvertāciju centrālās bankas emitētajā naudā un otrādi. Kazāks sacīja, ka centrālā banka pilda ļoti svarīgu lomu kā pēdējās instances aizdevējs – situācijās, kad privātās naudas apjoms sarūk, tā var radīt jaunu centrālās bankas naudu, emitējot to pret ķīlu. Svarīgs ir arī apdrošināšanas elements – valdības garantijas depozītiem līdz noteiktam apjomam vienam klientam. Tādējādi tiek uzturēta uzticība naudas sistēmai kopumā.
Naudas sistēma, kurā centrālā banka nodrošina «mugurkaulu», bet privātais sektors efektīvus risinājumus gala lietotājiem, ir kopumā diezgan veiksmīgi kalpojusi jau ilgu laiku, taču šobrīd tā sastopas ar virkni izaicinājumu, akcentēja Kazāks.
Pirmais izaicinājums ir ģeopolitiskie riski, skaidroja Kazāks. Lielvaru un reģionālu varu sāncensība un cīņa par kādreizējo ietekmes sfēru atjaunošanu vai jaunu ietekmes sfēru radīšanu ietekmē arī naudas sistēmu. Liegums izmantot kādu konkrētu valūtu norēķiniem vai tieši otrādi, prasība izmantot norēķiniem tikai vienu konkrētu valūtu tiek izmantoti kā ekonomiskās cīņas instrumenti.
Kazāks uzsvēra, ka pat banku atslēgšana no informācijas apmaiņas sistēmas par norēķiniem var būt efektīvs sankciju instruments, kā gadījumā ar Krievijas komercbanku atslēgšanu no SWIFT.
«Šādā situācijā visdrošāk var justies tie, kas pilnībā paši kontrolē savu naudas sistēmu. Vēl jo vairāk, ja mūsu naudas sistēmu izmanto citi, varam šo atkarību izmantot kā ietekmes sviru. Savukārt, ja kādu būtisku naudas sistēmas sastāvdaļu esam nodevuši ārpakalpojumā citiem, tas, viennozīmīgi, ir risks,» teica Kazāks.
Viņš norādīja, ka eiro ir otra plašāk izmantotā valūta pasaulē ar plašu lietojumu arī ārpus eirozonas, un tas dod zināmas priekšrocības.
Otrais izaicinājums ir digitalizācija un tehnoloģiju attīstība, kas iet roku rokā ar sabiedrības paradumu maiņu. Kazāks uzsvēra, ka tās ir gan iespējas, gan riski. Skaidras naudas maksājumu īpatsvars turpina samazināties, Latvijā šī gada sākumā tikai aptuveni ceturto daļu maksājumu veica skaidrā naudā. Kazāks pauda, ka skaidrai naudai arī pārskatāmā nākotnē būs sava loma, piemēram, nacionālās drošības un privātuma apsvērumu dēļ, tomēr tās lietojuma tālāka samazināšanās vienlaikus nozīmētu arī to, ka naudas sistēmas gala lietotājiem samazinātos tieša pieeja centrālās bankas naudai.
Papildu izaicinājumus rada lielo Big Tech uzņēmumu iesaistīšanās norēķinu biznesā, norādīja Kazāks. Šādiem risinājumiem ir stiprās puses, piemēram, tie var nodrošināt lētus starptautiskos norēķinus un uzlabot finanšu pakalpojumu pieejamību. Taču vienlaikus tiem nav tiešas pieejas centrālajai bankai kā pēdējās instances aizdevējam un valdības depozītu garantijām, kas var radīt sistēmiskus finanšu stabilitātes riskus.
Kazāks pieminēja arī arī kriptoaktīvu lomu, norādot, ka kriptoaktīvi nespēj pilnvērtīgi pildīt naudas lomu. Naudai pamatā ir trīs funkcijas. Pirmkārt, tā ir uzskaites vienība. Otrkārt, vērtības mērs jeb vērtības saglabāšanas rīks. Treškārt, tā ir norēķinu līdzeklis.
Kriptoaktīvi patlaban īsti nepilda nevienu no trim naudas funkcijām.
Kriptoaktīvu cenas joprojām tiek norādītas centrālo banku emitētās valūtās, kas arī kalpo par tā saucamo nominālo enkuru jeb uzskaites vienību, skaidroja Kazāks. Neatbilstību vērtības saglabāšanas kritērijam vislabāk raksturo mēģinājumi radīt tā dēvētos stabilos kriptoaktīvus jeb stablecoins. Kriptoaktīvu vērtība ir tik ļoti svārstīga, ka vienīgais veids kā nodrošināt tās stabilitāti ir piesaiste kādai no centrālo banku emitētajām valūtām.
Kazāks prognozēja, ka hibrīda naudas sistēma ar centrālo banku naudu un privāto naudu, un iespēju brīvi vienu apmainīt pret otru saglabāsies arī turpmāk. Kazāks uzsvēra, ka centrālo banku nauda ir efektīvākais nominālais enkurs jeb uzskaites vienības nodrošinātājs. Tāpat arī turpmāk svarīga būs centrālo banku kā pēdējās instances aizdevēja loma krīzes brīžos. Vienlaikus skaidras naudas loma turpinās pakāpeniski samazināties un ar laiku to aizstās centrālo banku digitālā nauda.
Eiropas Centrālā banka plāno pabeigt digitālā eiro projekta izpētes otro posmu nākamā gada rudenī, informēja Kazāks, norādot, ka līdz ar to šobrīd ir pāragri spriest par visiem iespējamajiem digitālā eiro raksturlielumiem. To noteikšanā svarīga ir privātā sektora maksājumu pakalpojumu sniedzēju un sabiedrības iesaiste.
Praktisku digitālā eiro ieviešanu varētu redzēt aptuveni pēc diviem gadiem, sacīja Kazāks.
Viņš gan prognozēja, ka digitālais eiro nemazinās privātā sektora lomu maksājumu pakalpojumu sniegšanā. Viņaprāt, centrālā banka arī nākotnē nekļūs par privātpersonu un uzņēmumu pamata norēķinu kontu vai digitālo maciņu turētāju, tai vienkārši nav šādas kompetences. Kazāks uzsvēra, ka gala klientu apkalpošanā salīdzinošā priekšrocība ir privātajam sektoram. Vienlaikus digitālais eiro varētu demokratizēt pieeju centrālās bankas naudai, dodot iespēju arī nebanku maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ar zināmiem nosacījumiem nepastarpināti turēt digitālos eiro centrālajā bankā.
Kazāks prognozēja, ka digitālā nauda nākotnē noteikti ies roku rokā ar jauniem, inovatīviem risinājumiem maksājumu jomā. Viena no nākotnes naudas iezīmēm varētu būt programmējamība.
Piemēram, vecāku dotā digitālā nauda bērniem viņu ikdienas tēriņiem varētu būt ieprogrammēta tā, ka to varēs izmantot tikai konkrētiem mērķiem, piemēram, pusdienu iegādei.
Līdzīgi varētu būt ar valsts atbalsta maksājumiem – tie varētu būt ar konkrētu mērķi un pat konkrētu lietošanas beigu termiņu, pēc kura iestāšanās neizlietotais atbalsta apjoms vairs nebūtu izmantojams. Kazāks uzsvēra, ka šāda programmējamība arī būtiski samazinātu dažādu pārbaužu nepieciešamību pēc naudas izlietošanas, attiecīgi samazinot ar to saistītās izmaksas.