Tauta «šūmējas», politiķi izsaka viedokļus, politologi rauc pieres. Un viss tikai tāpēc, ka politisko partiju apvienības Saskaņas Centrs (SC) priekšsēdētājs, kurš pēc tam, kad bija devis zvērestu, par to, ka Latvijas vienīgā valsts valoda ir latviešu, parakstījās par krievu valodu kā otro valsts valodu. Kāpēc Rīgas mēram tas bija vajadzīgs? Un kāpēc tieši tagad?
Dejas ar valodu
Noliksim malā politisko demagoģiju par Ušakova demaršu, kas dzirdama gan pa labi, gan pa kreisi, gan centrā. Politika – tā ir tāda «štelle», kurā likumdevējiem, izpildvaras pārstāvjiem un partiju vadītājiem ir vienalga, no kurienes skan mūzika – dzimtsarakstu birojā vai kapličā, galvenais – nodejot savu deju. Nu un, lai dejo. Taču «Tūdaliņ, tagadiņ» Ušakova izpildījumā atšķiras no politiskajiem kankāniem, hopakiem un sarabandām.
Šeit NETIEK APSKATĪTA tēma par krievu valodas kā otrās valsts, oficiālas vai svešvalodas nepieciešamību Latvijā. Runa ir par politiskajām dejām.
Ja Rīgas mērs ir tas zirgs, kas velk Saskaņas Centra vezumu, tad ņemsim vērā, ka bez galvas var būt jātnieks, zirgs bez tās nu nekādi nevar. Tāpēc atmetīsim domu, ka SC un tās priekšsēdētājs nezina ko dara. Kā vēl zina!
Tie, kas nekad nevienam nepiedod, nav visai prātīgi. Tie, kas piedod, bet neaizmirst – gudri. Kuri ir tie, kas piedod un aizmirst? Naivie. Tieši viņiem domāta SC izvēlētā taktika. Viņi – naivie, jau aizmirsuši par trīs vaļiem, uz kā balstījās vispirms Tautas saskaņas partijas ideoloģija, kuru pēc tam pārņēma SC: mēs noliedzam padomju okupāciju, mēs esam par krievu valodu, mēs esam par pilsonību visiem. Vai tiešām neatcerējāties? Ja atcerējāties, tad jāatceras arī SC Saeimas deputātu balsojumu PAR stingrākām sankcijām krievu valodas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā, Ušakova padomju okupācijas atzīšanu un SC vadoņu uzlikto tabu tēmai par pilsonību visiem.
Šis pagrieziens par 180 grādiem skaidrojams tikai ar vienu – pārliecināt reālo varu, ka mēs – «saskaņieši» esam šai valdībai tik ļoti pietuvināti, ka ir pats īstākais laiks ar varu padalīties.
Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK politiski pareizi izturēja pārbaudi – sāka referendumu par apmācību visās skolās latviešu valodā. SC šo pārbaudījumu neizturēja: parunāja mazliet un paslēpās, atstājot kaujas lauku citiem gribētājiem. Gribētāji atradās – kreisi-liberālā Osipova partija un vienīgais Latvijā profesionālais revolucionārs Vladimirs Lindermanis. Viņi izsludināja parakstu vākšanu referendumam par krievu valodu, kā otro valsts valodu. SC Saeimas frakcijas līderis Jānis Urbanovičs kautrīgi paziņoja, un Ušakovs neiebilda, ka viņu politiskā apvienība šajā projektā nepiedalās; perspektīvas iekļūt valdībā tobrīd bija augstas.
Osipovs un Lindermanis savāca parakstus, bet valdības koalīciju veidojošajām partijām bija daudz pragmatiskāka pieeja reālajai politikai – iztikt Ministru kabinetā bez Urbanoviča – Ušakova jeb U2, kā viņus ironiski mēdz dēvēt ciniķi: ja jūs vienā mirklī savas ideoloģijas trīs vaļus pārvēršat par akvārija zivtiņām, kur ir garantija, ka jūs valdības akvāriju neuzliksiet uz uguns, lai pagatavotu zivju zupu?
Brīnumu izsaucāt?
Un tā, dalības augstākajā izpildvarā nav, atteikšanās no iepriekš vārdos paustās principiālās pozīcijas nevienu nepiesaistīja, SC atbalstītāju vidū notiek svārstīšanās, aizvien skaļāk skan saucieni, ka šīs politiskās apvienības «karaļi» ir kaili. Bija vajadzīgs brīnums. Un, kā pareizi atzīmējis fantastiskais krievu filozofs eksistenciālists Nikolajs Berdjajevs, – brīnuma gaidīšana ir viena no krievu tautas vājībām. Labam brīnumam jābūt labi sagatavotam, taču lai tas notiktu, nepieciešams iemesls.
Par iemeslu varēja kļūt jebkas; sākot ar baumām par Ušakova pavadīto laiku Holandē pirms neveiksmīgā maratona, atspēkošanas, beidzot ar VL-TB/LNNK ministru atteikšanos balsot valdības sēdēs par līdzekļu piešķiršanai Lindermaņa un Osipova sagatavotajam referendumam. Ja Ušakovs mierīgi pacieta nacionālā bloka ideoloģisko pēctecību līdz brīdim, kamēr SC tika aizvērtas durvis uz valdību, tad tagad, kā izrādījās, viņa pacietībai bija pienācis gals – uz blakussliedēm stāvošais vilciens sapurinājās un atkal nostājās uz tām pašām aizskartā un pazemotā Latvijas krievu patriota (kurš bija zvērējis pie Satversmes par latviešu valodu, kā vienīgo valsts valodu) sliedēm. Tagad nākas dzirdēt, ka Ušakovs ir vienīgais politiķis ar stipru pārliecību, kurš neizturēja pēdējo VL-TB/LNNK spļāvienu sejā. Atslēgas vārds ir «pēdējo», it kā U2 un visa SC spice arī līdz Ušakova demaršam sēdētu spļāvienos līdz kaklam, bet reaģētu uz tiem tā, it kā tiem piemistu psihiska īpatnība – mazohisms.
Tad kāpēc tieši šobrīd izskanēja komanda «Apkārt griezties!»? Paies referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, Puškina valoda netiks pielīdzināta Raiņa valodai. Bet ne jau tas ir svarīgs politiķiem, bet gan pašu svars, kas tiks svērts nu jau pavisam tuvajās pašvaldību vēlēšanās. Un Ušakova svars, līdz brīdim, kad viņš parakstījās referendumā, krita tieši proporcionāli Lindermaņa un Osipova svara pieaugumam. Tieši viņi lielākas krievvalodīgo vēlētāju daļas acīs kļūtu par aizstāvjiem-uzvarētājiem, neatkarīgi no tā vai Centrālā vēlēšanu komisija saņems vai nesaņems 157 tūkstošus referendumā savāktos parakstus. Un aizstāvju oreols būtu ar viņiem līdz pašvaldību vēlēšanām. Bet elektorāts projekta «Dzimtā valoda» organizatoriem un SC ir praktiski viens un tas pats.
Politiskā loģika aizvedusi SC līderus pie secinājuma: ja nevarēji iegūt visu, saglabā vismaz to, kas ir. Mūsu gadījumā – varu vietās, īpaši Rīgā, kur finanšu plūsma ir nesalīdzināmi lielāka nekā citur. Ja cena par to ir dejošana cita kāzu svinībās – jo sliktāk svinībām. Bet to, ka SC funkcionāri gatavi dejot pat uz zārkiem apstiprina viņu balsojums 10.Saeimā: Iemītniekus no bankrotējušo namīpašnieku īpašumiem – jāpadzen!
Ušakovs – vislabākais līdzeklis
Iespējams, ka viens no pirmajiem, kas nespēja pieņemt «saskaņiešu» divas sejas ir Eiroparlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis. Viņš sniedza BNN atbildi uz sekojošu jautājumu: Kāpēc lielākā daļa krievu sabiedrības «uzsprāga» tieši pēc Ušakova «drosmīgā» soļa?
«Kā valsts uzzināja, ka Ušakovs parakstījies referendumā? To atraka visuresošie žurnālisti? Paparaci izsekoja līdz parakstu vākšanas vietai un lūrēja pār plecu? Nē, šo informāciju mērķtiecīgi izplatīja pats Ušakovs. Urbanovičam ir «īpašas» attiecības ar 70-80% krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu. Vajadzīgajā brīdī tiek nospiesta podziņa un informatīvai sprādziens, kam seko informācijas triecienvilnis. Šis vilnis cilvēku bez politiskās pieredzes uztverē pārvērš politisko cinismu politiskajā drošsirdībā. Un, ja bez pūlēm var pārliecināt cilvēkus, ka labākais līdzeklis tualetes tīrīšanai ir «Domestoss», tad iepazīstināt ar Ušakovu, kā labāko līdzekli pret netaisnībām, nav grūti. Šķiet, ka Fridriha Lielā darbos es lasīju, ka labāk būt laimīgam maldos, kā nelaimīgam ar patiesību. Mūsu gadījums,» tā Mirskis.
Un laimīgie atkal no jauna gatavi lūgties par nožēlas pilno grēcinieku. Ļoti iederīgi šeit tautasdziesmas vārdi: «Tūdaliņ, tagadiņ – pastalnieki danco», la-la-la, la-la-la, pastalās mēs dejojam. Un aģitatoru skaļie uzsaukumi ēterā un internetā pilnīgi atbilst piedziedājumam «Tu, tu un tu, kāpēc nedanco?»
Bet patiesībā tauta un vēlētāji nav nekas vairāk kā sega, ko politiķi velk katrs uz savu pusi. Ušakovs ir tikai viens no viņiem. Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir tikai fakts. Savā paziņojumā par atgriešanos pie SC aizmirstajām ideoloģiskajām vērtībām Ušakovs acīm redzami ir uzrakstījis ko lieku: «Šī brīža parakstu vākšana TIKAI ĻOTI NOSACĪTI (izcēlums mūsu – BNN) saistīts ar krievu valodas statusu.» Jūs saprotat? To, ko desmitiem tūkstoši cilvēku dara ļoti konkrēti, Saskaņas Centra priekšsēdētājam ir nosacīti. Tas ir izskaidrojams; vara ir vajadzīga konkrēta nevis ēteriska. Un Rīgas galva ar krievu valodas paziņošanu par «visu mūsu valodu», faktiski ir uzsācis priekšvēlēšanu kampaņu 2013. gada pašvaldību vēlēšanām. Un ne jau gadījuma pēc, tieši pēc tam, kad Ušakovā pamodās lielkrievu patriotisms, Rīgas vicemērs Andris Ameriks sāka neatlaidīgi pilināt krievvalodīgo smadzenēs, ka partija, kura vēl neeksistē, cīnīsies par Rīgu kopā ar Ušakova partiju.
Tā parakstu vākšanas par referendumu zemā aktivitāte nav jāskaidro ar to, ka krievi ir slinki un nav ieinteresēti, bet gan ar vienkāršu patiesību: tauta klusē nevis tāpēc, ka nav ko sacīt, bet tāpēc, ka nacionālās pašapziņas paaugstināšanā klusēt ir gudrāk, kā teikt skaļās runas par pēdējiem spļāvieniem.
Ref: 101.011.103.187