Antonovs – Latvija: kā cilvēki tiek mesti zem riteņiem

Latvijas plašsaziņas līdzekļi pārpilni ar žurnālistu, analītiķu, ekspertu un tamlīdzīgu speciālistu komentāriem par Vladimira Antonova kontrolētajām bankām Lietuvā un Latvijā. Kā likums, secinājumi tiek izdarīti ņemot par pamatu informāciju no malas. BNN publicē interviju ar cilvēku, kurš STRĀDĀJIS vienā no Antonova projektiem. Šis cilvēks ir Jānis Jurkāns. Un viņa pārdomas ir ne tikai par bēdīgo notikumu ar Krājbanku.

Antonova rotaļlieta

Jūs esat viens no nedaudzajiem mūsu valstī, kam bijušas darījumu attiecības ar Vladimiru Antonovu, taču ne saistībā ar viņa grandiozajiem projektiem. Kā tas bija?

Es biju valdes priekšsēdētājs AS News Media Group, kurā ietilpst arī laikraksts Telegraf, kad uzzināju, ka AS uzradies jauns īpašnieks. Sākumā viņa vārds tika slēpts, ne tā ka ļoti nekaunīgi, bet neveikli gan. Vēlāk tikos ar Antonovu.

Jums ir tik liela pieredze saskarsmē ar cilvēkiem, ka pirmais iespaids jau pavēsta par daudz ko. Kāds jums likās Antonovs?

Arī pieredzējis cilvēks var kļūdīties. Antonovs bija visnotaļ pārliecinošs. Man likās, ka saziņas  veids, stāja un situācijas novērtējums pilnībā atbilda viņa ranga cilvēkiem lielajā biznesā. Pirmais iespaids bija labs, es noticēju tam, ko viņš teica. Vēl jo vairāk tāpēc, ka virs viņa nopietnajiem Eiropas projektiem tolaik nekādi mākoņi savilkušies vēl nebija. Jūs taču piekritīsiet, tam, ka cilvēkam, kas par sevi atstāj blēža iespaidu, strādāt solīdā starptautiskā līmenī būtu apgrūtinoši. Un tobrīd viņa darījumiem Rietumos rādījās laba perspektīva.

Taču šobrīd patiesā Telegraf saimnieka vārds oficiāli nav paziņots, vai ne?

Kurš gan oficiāli paziņo par to, ka, piemēram, šodien ir piektdiena? Ja ir kaut kāda dzīves pieredze, tad vairākas lietas var noprast, nevis gaidīt, ka par tām būs publikācija Latvijas Vēstnesī.  Man bija skaidrs kā rokās ir Telegraf un arī tiekoties Antonovs to neslēpa, stāstīja kādu viņš redz produktu, ko viņš no tā sagaida, ko sagaida no News Media Group padomes.

Un ko Antonovs gribēja un sagaidīja?

Gribēja modernu, mūsdienīgu, civilizēti demokrātisku produktu. Taču tas neizdevās.

Kāpēc?

Tāpēc, ka avīzi sāka vadīt ļaudis, kas tajā lietā neko nesaprata. Un šodien, kā man šķiet, šis produkts maz kam interesē. Izrādījās, ka Telegraf ir rotaļlieta.

Bet arī rotaļlieta kādam taču ir vajadzīga?

Bet, lūk, to es līdz šim brīdim nezinu. Varbūt, lai sniegtu «īpašo redzējumu» uz to, kas notika ar bankām Lietuvā un Latvijā. Vai varbūt, lai popularizētu kaut kādus savus lielos projektus.

Sistēma «Skaļrunis»

Taču šādas rotaļlietas maksā naudu. Vai gan cilvēki, kas nodarbojas ar nopietno biznesu nopietni naudu neskaita?

Reizēm, lai liela nauda labāk skaitītos, tiek tērēti salīdzinoši maza nauda, lai lielās naudas skaitīšanai radītu pozitīvu fonu. Ne jau Antonovs izdomāja fona radīšanu, lai piedotu priecīgākas krāsas savai darbībai. Latvijā pietiek atcerēties Lembergu un Neatkarīgo rīta avīzi. Sistēma «Skaļrunis».

Par skaļruni viss skaidrs, bet nav skaidrs par aktīvu ar vārdu Telegrāfs. Šā brīža mediju tirgū vienīgais normālais mediju produkts ir tāds, kurš nav atkarīgs no biznesa. Un ne jau mazo naudu Antonovs ir ielicis šajā NEbiznesā ar efektivitāti 0,0. Nepiekrītat?

Prakse parādījusi, ka rotaļlieta ir, bet naudas tai nepietiek; avīzes darbiniekiem algas sāka izmaksāt neregulāri, bija reizes kad neizmaksāja visu. Tajā pat laikā notika bieža un neloģiska darbinieku maiņa avīzes vadībā. Tas man lika saprast, ka visa lielā ideja par pašu, pašu labāko avīzi Latvijā, kurai ir sava radiostacija un žurnāli – tas viss ir tikai vārdi. Patiesībā situācija aizvien pasliktinājās

Un ko izdarīja valdes priekšsēdētājs Jānis Jurkāns?

Nosūtīju Antonovam vēstuli, kurā izklāstīju problēmu, pamatoju kāpēc nepiekrītu tam, kā slauka jaunā slota, un paziņoju par savu aiziešanu no amata.

Kāda bija Antonova reakcija?

Lūdza nesteigties, sagaidīt viņa ierašanos Rīgā, lai apspriestu situāciju un manus priekšlikumus, Atsūtīja pie manis uz tikšanos Oļegu Suhorukovu, Krājbankas uzraudzības padomes locekli, faktiski savu personīgo pārstāvi. Analizējot sarunu ar Suhorukovu, sapratu, ka Antonova attieksme pret viņam piederošo mediju ir vēsa, no tā izriet, ka nekas nemainīsies. Es aizgāju.

Par investora Antonova vēlamo un reālo darbību. Ja vēlies izveidot labu produktu, tu piesaisti profesionāļus, kas tirgū tiek dārgi vērtēti? Ne tā?

Telegraf vis notika pilnīgi otrādi. Kad mani iepazīstināja ar cilvēkiem, kuriem jāvada kolektīvs, es izteicu jaunajiem īpašniekiem viedokli, ka, manuprāt, tas nestrādās. Un man izrādījās taisnība: nolīgto darbinieku atbrīvoja, bet pieņēma cilvēku no ārzemēm, atrada Igaunijā Nikolaju Meinertu. Viņš ir ļoti labs publicists, bet vadīt procesu – tā ir mazliet cita profesija. Es biju ticies ar viņu, pirms viņš sāka strādāt Rīgā. Ar projekta grandiozitāti un aplombu viss bija kārtībā, tomēr Antonovs zināja manu viedokli, ka Nikolajs ir labs cilvēks, taču viņa vietā jābūt citam. Pirms doties atpakaļ Meinerts pusgadu nomocījās.

Tāds tādu atrod

Vai tad bijušo „News Media Group” valdes priekšsēdētāju bijusī darba vieta nemaz neinteresē?

Kāpēc ne! Šad tad pārskatu avīzi. Taču vienīgais, ko izlasu, ir sporta sadaļa. Visu pārējo – garām! Zinu, ka tur notiek darbinieku nemitīga cīņa par jau samazinātās algas savlaicīgu izmaksu.

Kādas bija jūsu izjūtas pēc tam, kad kādu laiku bijāt strādājis Antonova komandā?

Tā, it kā būtu pagrabā. It kā tīrs, bet mitruma sajūta, tāda sajūta, ka ostu pēc pelējuma. Saprotiet, aiz sarunām nav svaiga gaisa. Tie nav tie cilvēki. Tajā laikā par viņu blēdībām es neko nevarēju teikt, bet kaut kādas nebūšanas attiecībā uz Telegraf darbiniekiem es manīju. Protams, var teikt, ka atskatoties uz pagātni es esmu gudrs, bet notikušais ar Snoras un Krājbanku mani nepārsteidz. Kā mēdz teikt latvieši – tāds tādu atrod.

Ko Jūs ar to domājat?

To, ka gadījumā ar Antonovu, viņa labā strādājošie top-menedžeri bija viņam līdzīgi. Piemēram, Maestro zvans šobrīd jau arestētajam Krājbankas prezidentam Priedītim. Viņš taču apgalvoja Raimondam Paulam, ka uztraukumam nav pamata, problēmu nav, var gulēt mierīgi. Un pēc pāris dienām – krahs. Un Raimonds palika pie sasistas siles. Tas liecina par to, ka kārtīgs cilvēks, nedarītu to, ko izdarīja Priedītis, un, otrkārt, tie, kas viņu pieņēma darbā, droši vien zināja, ka viņš būs noderīgs šajā pagraba atmosfērā, ka viņš ir tas, kas īstajā laikā izdarīs to, ko viņam liks.

To pašu var attiecināt arī uz Telegraf?

Pastāstīšu jums par rezultātu. Manu paziņu lokā inteliģenti cilvēki šo avīzi vairs nelasa.

Kad tas sākās? Pēc incidenta, kad tika padzīts galvenais redaktors Aleksandrs Krasņitskis pēc raksta par skolēnu, kas uzdevis necienīgu jautājumu par Rīgas mēru Nilu Ušakovu?

Krasņitskis izrādījās nepiemērots pagraba klimatam. Tāpēc nederēja jaunajai pārvaldes komandai.

Tādā gadījumā, kā tad ar Meinertu? No sākuma derēja, pēc tam nē?

Menierts – kārtējā kļūda izvēloties kadrus, ja to dara tie Antonova cilvēki, kas nezina, kā izdot avīzi vai žurnālu, kas nenodarbojas ar šo lietu profesionāli. Viņu problēma ir viņu neprofesionalitāte, taču viņiem nekādu problēmu nerada pamest cilvēku zem riteņiem. Tas ir viegli! Nav svarīgi, ko mest – vai no Somijas, Igaunijas vai Latvijas. Tas ir tāds izturēšanās stils pret darbiniekiem, kas atkarīgi no tevis.

Tātad, mest zem riteņiem redakcijas darbiniekus un bankas klientus Antonovam ir viens un tas pats?

Kopējais iespaids ir tāds, ka Antonova komandai tas ir viegli. Protams, kontaktējoties ar komandu Telegraf laikos, man prātā nenāca, ka viņi ar Krājbanku izdarīs to, ko izdarīja. Un ne jau man vienam – ņemiet kaut vai Finanšu un kapitāla tirgus komisiju. Šeit es vairāk vainoju valsti, nekā tos, kas «uzmeta» bankas Lietuvā un Latvijā.

Kāpēc?

Turpinājumu intervijai ar Jāni Jurkānu BNN publicēs rīt.

Ref: 101.011.103.971