Aizgājušās nedēļas svarīgākie notikumi bija saistīti ar referendumu par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Nesaki ne «Jā», ne «Nē»
Intrigu notikumu dabiskajā gaitā – vēlēšanu iecirkņi, balsošana, vairākums par to, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda –negaidīti ienesa 30 Saeimas deputāti no Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK, partijas Vienotība un ZZS. Viņi Satversmē atraduši kodolu, kam ir saistība ar Latvijas valstiskuma būtību. Viņuprāt, referendums par valsts valodas jautājumu šo kodolu izjauks un var pieņemt, ka līdz ar to valstiskumam būs pienācis gals.
Un, lai gan šie tautas priekšstāvji uzņēmušies smago atbildību pārstāvēt visu tautu, kam, saskaņā ar to pašu Satversmi, pieder visa vara šajā valstī, tie, kas parakstījuši iesniegumu Satversmes tiesai, nebija papūlējušies zinātniski pamatot, kur beidzas kodols un kur sākas telpa, kas atrodas ārpus kodola, Satversmes tiesa pieņēma iesniegumu izskatīšanai. Bet tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris paziņoja, ka notikt var viss.
Malā nepalika arī Krievija. Tās ārlietu ministrs preses konferencē uzsvēra, ka krievu valodas kļūšana par otro valsts valodu Latvijā ļaus triumfēt taisnībai un atzīmēja, ka jāciena krievvalodīgo tiesības domāt dzimtajā valodā un sarunāties tajā ar saviem bērniem. Saprotams ir tas, kāpēc Krievijas ārlietu resora vadītājs neiekļāva savā runā faktu, ka Latvijas vēlētāju vairākums, kuru pārstāv latvieši nacionālā bloka organizētajā referendumā par to, lai mācības skolās notiktu TIKAI latviešu valodā, nobalsoja PRET to, tādējādi piefiksējot krievvalodīgo tiesības Latvijā, par kurām tik ļoti cepas Krievijas politiķis. Protams, Latvijas ĀM ārvalstu kolēģa pārmetumus noraidīja, ieturēti paskaidrojot, ka nav pieklājīgi iejaukties citas valsts iekšējās lietās.
Atšķirībā no Lavrova kunga, jaunā referenduma iniciators, Latvijā vienīgais profesionālais revolucionārs Vladimirs Lindermans, savu pozīciju darījis zināmu bez diplomātiskā smalkuma: referenduma atcelšana – noziegums pret Pamatlikumu, kurā paredzēta tautas nobalsošana bez jebkādiem ierobežojumiem tematikā. Un, ja Satversmes tiesa aizliegs referendumu, par ko nobalsojuši 180 000 vēlētāju, tauta tiks izvesta ielās. Taču pagaidām Lindermana kungs savus draudus ir atlicis un visu savu nevaldāmo enerģiju virzīs uz to, lai saņemtu no valsts vienu latu. Tieslietu ministrijai nepatika, ka Rīgas Centra rajona tiesa atsauca Lindermanam izvirzīto apsūdzību par sprāgstvielu nelikumīgu glabāšanu, kūdīšanu valsts apvērsuma veikšanai un uzbrukuma valsts prezidentam gatavošanā, un apstiprināja nacionālboļševika prasību saņemt viena lata kompensāciju par viņa dvēseles pārdzīvojumiem. Gaidis Bērziņš, Dombrovska valdības “nacionālmeņševiks”, šobrīd Latvijas tieslietu pārvaldītājs, izdeva rīkojumu tiesas lēmumu pārsūdzēt. Politiskā cenā par šādu principialitāti – viens lats.
Nedēļas pēdējā dienā Satversmes tiesa pieņēma lēmumu, kuru cilvēki, kuriem absolūti nepiemīt humora izjūta, varētu saukt par Sālamana lēmumu: referendums notiks, taču vēlāk tas var tikt atzīts par nederīgu. Ja Saeimas deputāti pieņems likumu par tabu tēmām referendumos, tad ierobežojumu kritēriji kļūs ne tikai par iemeslu anekdotēm, bet arī radīs diskusijas par pilnīgi nevajadzīgiem jautājumiem. Piemēram: «Vai Latvijas neatkarību var uzskatīt par leģitīmu, ja tā saņemta no apvērsumu veikušo boļševiku rokām, kuru komunistiskais režīms tiek uzskatīts par noziedzīgu?» Vai arī tādu: «Vai var saukt valsts augstākās amatpersonas pie administratīvās atbildības, ja Barikāžu piemiņas pasākumā Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas mašīna iebuktējusi Latvijas valsts prezidenta Bērziņa automašīnu?»
Uz politiskās rosības par referendumu fona klusi un nemanāmi paslīdējusi ziņa, ka cīņa par krievu valodu, ko krievu rakstnieks klasiķis Ivans Turgeņevs nodēvējis par „varenu, spēcīgu, patiesu un brīvu”, iznesta starptautiskā līmenī.
Mokoši mirstošās partijas Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā Eiroparlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas aizgādībā Eiropas partija Eiropas brīvā alianse uzsāk kampaņu par ES oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, lai arī Krievijas nav ES locekle un negrasās par tādu kļūt.
Taču veiksmei nepieciešams mazumiņš. Iesākumam savākt šīs idejas atbalstam vienu miljonu parakstu septiņās ES valstīs (izvēlētas, saprotams, – Latvija, Lietuva, Igaunija, kur ir daudz etnisko krievu, kā arī Lielbritānija, Īrija, Vācija, Francija, Spānija un Holande, kurp labākas, vai drīzāk mierīgākas, dzīves meklējumos patvērumu meklēt devušies simtiem tūkstošu imigrantu no Krievijas un citām bijušajām PSRS republikām). Visticamāk, ka paraksti tiks savākti un tad nav zināms, cik gadu paies, līdz tiks izmainīts attiecīgais pants Eiropas līgumā par valodām.
Šīs akcijas politiskais efekts katrā ziņā tiks pamanīts, bet praksē tas nozīmēs to, ka Latvijas deputāti ES varēs saņemt dokumentus krievu valodā, bet ES iedzīvotāji varēs nosūtīt dokumentus Eiroparlamentam un Eiropas Komisijai krievu valodā. Ak, jā, vēl šajās institūcijās radīsies papildus darba vietas, jo dokumentu vagonus taču vajadzēs iztulkot no krievu valodas un uz krievu valodu.
Prezidentu katrs sadzird kā grib
Aizvadītajā nedēļā Latvijas prezidents Andris Bērziņš aicināja politiķus uz sadarbību. Parlamentārās partijas šo aicinājumu, kas neuzliek nekādus pienākums, uztvēra pietiekoši oriģināli. Ja ZZS frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa apgalvojumu, ka viņa apvienība jau šajā gadā būs parlamentā, var uzskatīt kā parastu opozicionāru mantru (neskaitāmi ir tamlīdzīgi nepiepildītie solījumi no Saskaņas Centra– SC), tad nākamais „zaļzemnieku” solis izskatās pēc ņirgāšanās par valsts vadītāja sapņiem.
Viņi paziņoja, ka ir gatavi atbalstīt valdības virzīto likumprojektu paketi par Eiropas Savienības finansiālo stabilizāciju, ja apmaiņā pretī iegūs divus ministru amatus. Patiesībā tas bija tikai izlūkgājiens: ZZS, kuru diriģē apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, acīm redzamu iemeslu dēļ var atņemt TIKAI tās ministrijas, kas atrodas Zatlera reformu partijas (ZRP) rokās.
Lai arī likumprojektu apstiprināšanai nepieciešamas divas trešdaļas Saeimas deputātu balsu, bet pie SC valdība ar paklanīšanos neiet, premjers Valdis Dombrovskis nevarēja atļauties būt politiski vājš. Viņa paziņojums, ka nacionālas nozīmes jautājumos tirgošanās ir nevietā, tika atbalstīts ar visnotaļ spēcīgiem argumentiem: nebalsosiet – nevajag, bet, ja ZZS nebalsos par to, lai Latvijas finanšu politiku noteiktu Briselē, jūsu vēlētāji – zemnieki nesaņems tiešos maksājumus.
Īstajā laikā nāca klajā socioloģiskās aptaujas, ko veikusi TNS Latvia un telekompānija LNT, dati. To, ka ZZS varētu atgriezties valdībā pozitīvi un ļoti pozitīvi novērtējuši tikai 34% respondentu. Lemberga situāciju neuzlaboja ne vien tas, ka viņa komanda tērē vājprātīgas summas, lai melnu padarītu par baltu, bet arī latviešu vēlētājam glaimojošais ZZS priekšlikums ierakstīt Satversmē, ka visi mēģinājumi piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas statusu, rada draudus Latvijai.
Kā jau bija gaidāms, ZRP bija nepieciešams palikt uz pašas būvētajām sliedēm: «Nedrīkst dot ne mazāko cerību, ka oligarhu laiki var atgriezties,» paziņoja partijas «lokomotīve» Valdis Zatlers. VL-TB/LNNK šajā gadījumā vēlreiz nodemonstrēja, ka brīdī, kad nacionālajam blokam jādemonstrē sava politiskā elastība, tas arī notiek: koalīcijas paplašināšanās ir iespējama, bet tas notiks tad, kad tam būs nobriedusi partija Vienotība.
Uzmanību pievērš fakts, ka pirmais prezidenta Andra Bērziņa aicinājumam: «Dzīvosim draudzīgi!» atsaucās SC Saeimas frakcijas līderis Jānis Urbanovičs. Pie tam tik savdabīgi, ka nav šaubu –galvenais latvietis – krievu aizstāvis lieliski apguvis tādu sporta veidu kā šūpošanās politiskajās šūpolēs. Viņš piedāvāja nacionālajam blokam uzsākt miera sarunas, lai izbeigtu: „visus kariņus, lielos un maziņos.” Visnotaļ loģiski: ja esi „saskaņietis”, tad līdz galam. Taču Urbanoviča kungs tā arī neatklāja, kas būtu vienošanās pamatā un uz kādu kompromisu viņš grib piespiest nacionālistus. Jānis, kas vēl vakar apgalvoja, ka VAJAG balsot par krievu valodu kā otru valsts valodu, šodien izsaka priekšlikumu, lai latviešu valoda paliek par vienīgo valsts valodu UZ VISIEM LAIKIEM. Un samērā kategoriski paziņoja, ka VIŅA vēlētāji atbalsta šādas šūpoles, lai arī nav nekādas statistikas par vēlētāju atbalstu SC līdera jaunajai pieejai nesamierināmajiem oponentiem.
Pikantāku situāciju padara fakts, ka tajā dienā, kad Urbanovičs uzstājās ar savu jauno «iniciatīvu», viņš no tiesībsargiem saņēma paziņojumu par to, ka viņam atteikta pieeja valsts noslēpumam. Ar to politiķis ir ne tikai izstumts no Saeimas Nacionālās drošības komisijas, bet var pārvilkt arī treknu krustu savām ambīcijām ieņemt cik necik nozīmīgu amatu valsts varas un pārvaldes vadošajās iestādēs.
Tā aizritējusi trešā politiskās dzīves nedēļa. Jaunajā nedēļā būs atkal jaunas ziņas.
Ref: 101.000.102.724