Māmiņu algu palielināšana būtu krietni par maz, lai uzlabotu Latvijas demogrāfijas stāvokli. Ir nepieciešamas nodokļu atlaides, brīvpusdienas visās skolās, bezmaksas izglītība, transporta atvieglojumi un citi faktori, lai bērns vairs netiktu uzskatīts par greznību, kuru var atļauties tikai turīgākie iedzīvotāji, intervijā LNT raidījumam 900 sekundes norāda demogrāfs Ilmārs Mežs.
Viņš piekrīt, ka bezdarba līmenis Latvijā ir ievērojams, un tas būtu jāsamazina. Vienlaikus, ja bezdarba līmenis ir šie 11 – 12%, kā Latvijai, ir jākoncentrējās uz pārējiem 90%, jo vienmēr būs cilvēki, kas nevēlēsies vai nespēs ieiet darba tirgū.
Tāpat viņš izteic kritiku valsts prezidentam Andrim Bērziņam par norādi, ka Igaunijas piemērs demogrāfijas rādītāju veicināšanā esot vien īslaicīgs. «Lai Dievs dod Latvijai īslaicīgu desmit gadu dzimstības pieaugumu kā Igaunijai,» teic Mežs. Viņš atzīmē, ka kaimiņvalstī, piemēram, par trīs reizēm pieaudzis māmiņu skaits ar augstāko izglītību, piebilstot, ka Igaunija nebūvē dārgus tiltus, lai varētu «ar džipu ātrāk kur nokļūt». Mežs uzskata, ka pietiktu ar 5% no Dinevidu tilta izmaksām, lai demogrāfijā panāktu ievērojamus uzlabojumus.
«Ir jāzina valsts mērķi. Vai tie ir pastāvēt un izmirt vai tomēr domāt tālāk par trijām paaudzēm,» tā demogrāfs.
Viņš atkārtoti uzsver, ka māmiņu algas ir tikai viens no jautājumiem. Ir jādomā par patiešām bezmaksas izglītību skolās, kas paredz bezmaksas grāmatas un darba burtnīcas. Turklāt māmiņu algas beidzas pēc gada, varbūt drīzumā pēc pusotra, tikmēr bērnu dārzu rindās stāv nevis tūkstošiem, bet desmit tūrkstošiem bērnu, un vecāki nespēj atsākt strādāt.
Attiecībā uz demogrāfijas veicināšanu, katram latvietim pietiktu ar «standarta» diviem bērniem, «bet mums ir viens un ar to ceļš tiek bruģēts uz elli”, norāda Mežs. Pēc piecdesmit gadiem viņš prognozē Latvijā milzīgu imigrāciju, jo «laba vieta tukša nestāv», bet cilvēku trūks visās nozarēs.
Rezumējot, demogrāfs uzsver, ka Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kas visvairāk ietaupa uz savām jaunajām ģimenēm, no iekšzemes kopprodukta (IKP) tām novirzot tik 1%, kamēr Eiropā tie ir vidēji 2%. Šeit, pēc viņa domām, ir jāizprot prioritātes, jo neloliedzami «vienalga, kurā pirkstā kodīs, visi sāp».
Ref: 103.000.103.530