Vai Rīgas mērs Ušakovs pārvērtīs Latviju pulvera mucā?

Tiesības uz eksistenci ir versijai, ka bezjēdzīgo, ar krievu valodas statusu saistīto politisko cīņu galvenais mērķis ir VISU Saeimas partiju vēlme novērst Latvijas iedzīvotāju uzmanību no vitāli svarīgām problēmām. Līdzās jautājumam par valsts iedzīvotāju vairākuma izdzīvošanu, pie šādām problēmām jāattiecina arī rūpes par dzīvības aizsardzību laikā, kad valsts iegulda līdzekļus projektos, kas samazina drošības līmeni. Minēto tēmu iztirzā BNN Latgales reģiona korespondents.

Kad 10 ir vairāk nekā 540

Spriediet paši… 2011.gada 26.jūlijā Rīgas domes valdošā koalīcija 8 minūtēs pieņēma lēmumu Nr.3518 «Par paredzētās darbības – minerālmēslu pārkraušanas un īslaicīgas uzglabāšanas termināļa izveides Kundziņsalā – akceptēšanu». Vienkārši sakot, mēra Nila Ušakova vadītā galvaspilsētas pašvaldība atbalstīja koncerna Uralhim termināļa būvniecību ostā. Šo lēmumu varētu apsveikt, ja vien nepastāvētu kāda nianse: no Krievijas caur Latgales reģionu uz Rīgas ostu ik gadu transportēs 1 050 000 tonnu visu veidu amonija salpetri, bet Rīgas noliktavās uzglabāsies līdz 90 000 tonnu šā ķīmiskā produkta. Un tikai no pasaulīgām lietām pilnīgi norobežojies, mūks var nezināt, ka amonija salpetris ir apveltīts ar milzīgu detonācijas spēju. Amonija nitrāts ir galvenais komponents, kuru teroristi izmanto, lai izgatavotu spridzekļus. Pēdējie piemēri – Anderss Breiviks (Anders Breivik), kurš uzspridzināja valdības ēku kompleksu Oslo centrā, un nesen Lielbritānijas galvaspilsētā apcietinātie četri teroristi, kas grasījās uzlaist gaisā Londonas Fondu biržu, Londonas mēra rezidenci un ASV vēstniecību. Atgādināsim, ka divi vilcienu sastāvi, kas katru dienu pārvadās amonija salpetri pa 300 kilometru garu neapsargātu dzelzceļa līniju no Krievijas robežas līdz Rīgas ostai uz Ušakova kungam dārgo Uralhim termināli, kuru cieši ieskāvuši – sašķidrinātās gāzes terminālis, divi naftas termināļi un terminālis, kurā tiek pārkrautas ķīmiskās vielas, – ir «saldais ēdiens» tiem, kas gribēs atriebties amerikāņiem par viņu Afganistānā dislocētā karaspēka apgādi caur Latviju.

2011.gada septembrī Latvijā tika izveidota iniciatīvas grupa, kas mēģināja vest pie prāta galvaspilsētas vadību: lai notiek, būvējiet termināli, bet neizvietojiet miljoniem tonnu amonija salpetra – aizstājiet to ar citu kravu klāstu, nepārvērtiet valsti par pulvera mucu. Pēc piketa pie Saeimas nama iniciatīvas grupa piedāvāja BNN Baltijas redakcijas vadītājam Grigorijam Zubarevam noorganizēt publisku diskusiju ar mēru Ušakovu televīzijas kanālā TV-5. Rīgas galva no atklātām debatēm izvairījās, pāradresējot vēstuli – uzaicinājumu Rīgas brīvostas pārvaldes pārstāvei Gunai Smilgai, it kā viņa, bet nevis mērs būtu «izdabūjis» caur Rīgas domi lēmumu, kas apdraud visu valsti. Rezultāta tika saņemts vien formāls atbildes raksts.

Nils Ušakovs izliekas nemanām, ka iebildumus ceļ vairs ne tikai galvaspilsētā, bet arī Ventspilī, Rēzeknē un Daugavpilī. Šajās pilsētās ir izveidotas komitejas pret Latvijas teritorijas izmantošanu amonija salpetra pārvadāšanai un uzglabāšanai. Grozi kā gribi, bet pārvadājumu loģistikai nav alternatīvas – vienīgi caur Daugavpils vai Rēzeknes šķirotavas stacijām, bet gadījumā, ja Rīga būs slēgta amonija salpetrim, simtiem tūkstoši tonnu potenciālā spridzekļa var tikt novirzīti uz Ventspili. Ventspilniekiem, īpaši pēc nāvīgi bīstamā akrilnitrila noplūdes Ventamonjaks terminālī, tāda «dāvana» no Uralhim nav vajadzīga.

Rīgā un Daugavpilī, pilsētās, kas tiek pakļautas vislielākajam riskam, uzsākta parakstu vākšana. Aktīvisti pieprasa skaidrību – vai kāda no oficiālajām institūcijām var garantēt amonija salpetra pārvadājumu drošību visā ceļa posmā pa Latvijas teritoriju. 15.novembrī, kad jau pie Rīgas domes notika atkārtots pikets, Daugavpilī un galvaspilsētā vien bija savākti 540 protestējošo paraksti. Pievērsiet uzmanību, ka Uralhim «gadsimta būves» sabiedriskajā apspriešanā, kas noteikta normatīvajos aktos, piedalījās vien 10 (!) vietējie iedzīvotāji, jo paziņojums par sabiedrisko apspriešanu tika nopublicēts tikai laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze. Kurš gan nezina, ka šīs avīzes neatkarības līmeni nosaka Ventspils mēra kabinetā! Savākto parakstu pirmā daļa piketa laikā tika iesniegta Rīgas mēram Nilam Ušakovam. Bet nesen no Rīgas galvas pienāca atbilde, pārblīvēta ar kazuistiku un birokrātisku atrakstīšanos.

Ušakova Damokla zobens

Atbildes vēstulē Ušakovs «precizē», ka atbilstoši slēdzienam Vides pārraudzības valsts birojā, Krievijas Uralhim terminālis nav bīstams. Tiesa pilsētas galva delikāti noklusē interesantu detaļu: objekta drošības ekspertīzi veica nevis norādītā valsts struktūra, bet Lembergam pietuvināta Ventspils firma. Turklāt pirms dažiem gadiem šīs pašas firmas eksperti rekomendēja neveikt amonija salpetra pārkraušanu Ventspilī, balstoties uz ekoloģiskiem apsvērumiem un pietiekamu drošības garantiju trūkumu. Ušakova kungs, atbildot uz piketētāju iesniegumu ir spiests atzīt amonija salpetra potenciālo bīstamību, tomēr turpmākā rindkopa viņa vēstulē ir tā vērta, lai tiktu citēta: «Riska novērtējums veikts ar kvalitatīvām un kvantitatīvām riska novērtēšanas metodēm – noteikta iespējamo avāriju attīstība, aprēķinātas atsevišķu notikumu varbūtību skaitliskās vērtības, un kur iespējams modelēta avāriju seku izplatība. Avāriju seku izplatības modelēšanai izmantotas licenzētas datorprogrammas».

Rodas loģisks jautājums: kur ieteikt mēra kungam iebāzt viņa riska novērtēšanas metodes, kā arī «atsevišķu notikumu varbūtību skaitliskās vērtības» kopā ar licenzētajām datorprogrammām, pēc dzelzceļa avārijas Daugavpils novadā? Sagrauta dzelzceļa pamatne, no sliedēm noskrējušas 17 cisternas, turklāt piecas no tām līdz malām pilnas ar mazutu un tehnisko šķīdinātāju. Cilvēki, saelpojušies indīgos tvaikus, nonāca slimnīcā, bet katastrofas seku likvidēšanai tika izsaukti speciālisti no Baltkrievijas. Kā šī avārija atsauksies uz ekoloģiju, patlaban nezina neviens. Vai tad nebija vajadzīgo ekspertu slēdzieni par ķīmisko šķīdinātāju pārvadāšanas drošību?

Bet tagad iedomājieties, ja tie būtu 17 vagoni ar amonija salpetri – vairāk par 1000 tonnām. Breivikam, lai uzlaistu gaisā Oslo centru, bija vajadzīga ar 2,5 tonnām amonija nitrāta piekrauta automašīna. Nav jāpaskaidro, kas notiktu ar Rīgu, nemaz jau nerunājot par Daugavpili, ja visa šī «bagātība» detonētu? Latvijas dzelzceļa prezidents Uģis Magonis intervijā Latvijas radio atzina: «Diemžēl nevar izslēgt, ka līdzīgas dzelzceļa avārijas notiks arī turpmāk»… Un kur mums gaidīt šo TURPMĀK? Varbūt Rīgas domei tas nerūp, bet Latgales iedzīvotāji tomēr nevēlas, lai viņu dzīvības būtu atkarīgas no lēmuma, kas pieņemts Uralhim un Rīgas ostas patieso saimnieku labā.

Tādēļ joprojām aktualitāti saglabā jautājumi, uz kuriem Nils Ušakovs baidās atbildēt. Viņš atsūtīja BNN vēstuli, atsakoties no diskusijas ar Grigoriju Zubarevu tiešraidē. Iemesls piemeklēts itin nopietns: ļoti saspringts darba grafiks. Protams, priekšvēlēšanu periods ir beidzies, bet līdz nākamajām vēlēšanām vēl laika gana. Lūk, tad gan varēs pastāstīt, kā Rīgas mērs «aizstāv» galvaspilsētas iedzīvotāju intereses. Bet pašreiz tērgāt par to, ka tieši Ušakova paraksts «rotā» lēmuma pārvērst viņam uzticēto pilsētu par potenciālu sprāgstvielu noliktavu, kaut kā nav vaļas.

Lai atsvaidzinātu Rīgas domes priekšsēdētāja atmiņu, atgādinām viņam jautājumus, uz kuriem tomēr nāksies atbildēt:

1. Kam ir un kam nav izdevīgi, lai Rīga būtu pārpildīta ar amonija nitrātu?

2. Cik pārskatāms ir slāpekļa mēslojuma termināļa būvniecības projekts un cik korekti ir norisinājušās visas nepieciešamās procedūras attiecībā uz šo projektu?

3. Cik lielā mērā atbilst patiesībai Rīgas domes apgalvojumi par amonija nitrāta pārkraušanas un uzglabāšanas nozīmīgumu pilsētas un valsts budžetam?

4. Kāpēc Francijas pilsēta Dieppe noraidīja Krievijas holdinga Uralhim termināļa būvi Lamanša krastā, bet Rīga tam atdeva Daugavas krastu?

5. Cik maksā drošība un kas sagaida Rīgu un tās iedzīvotājus terorakta gadījumā vai detonējot 90 000 tonnu amonija nitrāta?

6. Kāds kaitējums Rīgai un tās iedzīvotājiem tiks nodarīts, ja sprādziens tomēr notiks?

Ref: 015.010.103.682