Latvijas lietišķais laikraksts Bizness&Baltija (B&B) šā gada Nr.61 veselu lappusi velta intervijai ar Uralhim ģenerāldirektoru Dmitriju Koņajevu. Virsraksts pievilcīgs – «Uralhim nebaidās no uzbrukumiem». Dabiski, ka ieinteresējos: kas un kāpēc uzbrūk holdingam, kurš amonija salpetra ražošanā atrodas pirmajā vietā Krievijā un otrajā – pasaulē? Un kādēļ gan pretsparu «uzbrucējiem» dod tik augsta ranga Uralhim vadītājs? Ar šiem jautājumiem mēģinājis tikt skaidrībā neatkarīgais žurnālists Grigorijs Zubarevs.
Par jautājuma vēsturi
Sāku šo «mēģinājumu» pagājušā gada septembrī, kad ieinteresējos, kādu apsvērumu urdīta Rīgas dome pēc 370 (!) sekunžu debatēm deva signālu minerālmēslu termināļa Riga Fertilizer Terminal (RFT) būvniecībai galvaspilsētas ostā. Saistībā ar pašu termināli neredzu nekādas problēmas – lai būvē, taču samulsināja kas cits: no 2 miljonu tonnu gada apgrozījuma vairāk nekā puse atvēlēta paaugstinātas bīstamības kravai – amonija salpetrim. Starp 9 bīstamākajiem kravu veidiem amonija salpetris Starptautiskā bīstamo kravu kodeksa klasifikācijā ieņem godpilno 5.vietu, izkonkurējot tādus savus «kolēģus», kā toksiskās un infekciozās vielas, kā arī radioaktīvos materiālus.
Faktiski sprādzienbīstams amonija salpetris jeb amonija nitrāts paliek pie 300 grādu temperatūras, taču ķīmijas fakultāšu studenti no mācību grāmatām var izglītoties, ka amonija salpetra sadalīšanās reakcija, kas izsauc sprādzienu notiek arī pie 230 grādiem, ja tas satur kaut vai 0,3% hlora jonu. Salpetra pašaizdegšanās savienojumā ar citām vielām, kuras neminēšu, var tikt aktivizētam pat ar … ūdeni (īpaši ziņkārīgie var atrast recepti internetā).
Šo īpašību dēļ amonija salpetris ir iecienīts komponents sprāgstvielu izgatavotājiem: naftenītā tas veido – 94,1%, permonā – 94%, amonītā – 79%, detonītā – 78%, amonālā – 60%. Nelietis Breiviks, uzrāva gaisā valdības ēku kvartālu Oslo, uzspridzinot 2,5 tonnas amonija nitrāta. Atgādināšu: Rīgas dome deva zaļo gaismu, lai no Latvijā robežas uz tās galvaspilsētu ik gadu kursētu 1 050 000 tonnas amonija salpetra vai apmēram pa vilciena sastāvam dienā. Piedevām galvaspilsētas pašvaldība atļāva vienlaicīgi uzglabāt RFT noliktavās 90 000 tonnas salpetra. Lai kā necentos, tomēr nekādi nevarēju atrast nevienu ostu pasaulē, kur atļautu uzglabāt kaut vai 10 000 tonnas potenciālā spridzekļa. Būšu pateicīgs, ja kāds nosauks tādu ostu.
Papildināsim vēl, ka vietu, kurā tiks būvēts amonija salpetra terminālis-noliktava, cieši ieskauj sašķidrinātās gāzes terminālis, divi naftas termināļi un terminālis, kurā tiek pārkrautas ķīmiskās vielas. No krāniem, kas strādā šajos termināļos ir labi pārredzams Rīgas centrs. Bet 300 kilometru garais ceļa posms no Krievijas robežas caur visai Latgalei uz galvaspilsētu praktiski netiek apsargāts. Turklāt mēs dikti priecājamies, ka pa analoģisku maršrutu amerikāņi apgādā savu karaspēku Afganistānā. Lūk, arīdzan ASV Transporta virspavēlniecības (USTRANCOM) pārstāvji, tiekoties ar mūsu satiksmes ministru Aivi Roni, kurš bija tur iegriezies, uzsvēra, ka Latvija kļūst viņiem arvien nozīmīgāka, jo pieaug Ziemeļu piegāžu tīkla (Northern Distribution Network, NDN) kravu plūsmas, kas iet caur Rīgas ostu. Protams, Ronis pateicās amerikāņiem par sniegto iespēju mūsu ostām un dzelzceļam piepelnīties.
Neieslīgšu komentāros, kā Osamas bin Ladena līdzgaitnieki un piekritēji var «pateikties» Latvijai par tās atbalstu Amerikai – pietiek atcerēties teroraktus visā pasaulē.
Par kādiem uzbrukumiem runā Uralhim ģenerāldirektors
Pirmoreiz diskusijas par potenciālo bīstamību, ko Latvijai un Rīgai rada miljoniem tonnas amonija salpetra, izraisījās 2011.gada 1.septembrī. Toreiz BNN sāka publicēt žurnālistu pētījumu «Kā galvaspilsētas iedzīvotāji kļūst par naudasmaisu ķīlniekiem».
Tēmu turpināja publikācijas «Kā rokās nonākusi Rīgas osta – oligarhu?», «Amonija salpetris – drauds visai Latvijai». Rīgā un Latgalē izveidojās iniciatīvas grupas, kas organizēja protesta piketus pie Saeimas un Rīgas domes, kā arī iesniedza galvaspilsētas mēram Ušakovam sešsimt cilvēku parakstītu petīciju pret termināļa būvniecību.
Pēdējais «uzbrukums» Uralhim rada piepildījumu 6.februārī ar materiālu «Vai Rīgas mērs Ušakovs pārvērtīs Latviju pulvera mucā?».
Rezultātā turpmāko divarpus mēnešu laikā Latvijas masu informācijas līdzekļos pret projektu Riga Fertilizer Terminal netika raidīta NEVIENA svaiga kritiska bulta. Vajag tā sagadīties, ka tieši šajā pilnīga bezvēja periodā Uralhim ģenerāldirektors D.Koņajevs uzskatīja par nepieciešamu izdarīt prettriecienu «agresoriem». Pareizi vien dara: ne es, ne mani domubiedri, pārsvarā, neatkarīgie žurnālisti, neslēpjam, ka žurnālistikas izmeklēšana turpinās. Mēs esam gatavi publicēt turpinājumu. Sāksim ar šo materiālu, kurā es sniedzu izskaidrojumus Koņajeva kunga tēzēm, kas tika izklāstītas avīzē B&B.
Mūsmājās par vienu ofšoriņu vairāk
D.Koņajevs: «Izvietot tirdzniecības namu (URALCHEM Trading) tieši Latvijā bija ērti pēc loģistikas principiem. Šeit ir robeža ar Krieviju, skolas ar krievu valodas apmācību (Uralhimа darbinieku bērni var tajās mācīties)».
Uralhim īpašnieks Dmitrijs Mazepins (pēc žurnāla Forbes datiem 2012.gadā ar 1,7 miljardu ASV dolāru kapitālu atrodas 56 bagātāko Krievijas cilvēku skaitā un 764 vietā pasaulē) laikam pieder to nedaudzo uzņēmēju kastai, kas var vienā mierā uzspļaut V.Putina «rekomendācijai», pārorientēt kravu plūsmu no Baltijas uz Krievijas ostām. Piedevām Mazepins ne tikai atrodas uz brīvām kājām, bet arī notur sēdes kopā ar Krievijas Valsts domes priekšsēdētāju Sergeju Nariškinu Viskrievijas Peldēšanas federācijas Augstākajā novērotāju padomē, un ja vien Kirovas apgabala vēlētāji būtu piekrituši redzēt Uralhim saimnieku par vietējās likumdošanas sapulces deputātu, Mazepins kļūtu par Krievijas parlamenta augšpalātas –Federācijas Padomes locekli.
Lai arī līdzās Sanktpēterburgai esošā Ustjlugas osta, kuru Koņajevs intervijā B&B pats uzskata par perspektīvu, sasniegs 180 miljonu tonnu kravu apgrozījumu tikai pēc dažiem gadiem (visu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ostu gada kopējais apgrozījums veido apmēram 150 miljonu tonnu), Uralhim tomēr pārkrauj nozīmīgu daļu savas produkcijas tēvzemes ostās, tajā skaitā arī ziemeļu galvaspilsētā.
Neskatoties uz to, pagājušā gada maijā pēc oficiālās Uralhim informācijas, uzņēmuma neto parādi veidoja 1,18 miljardus ASV dolāru, bet neatkarīgi avoti min summu, kas pārsniedz 2 miljardus. Avīze RBC daily raksta, ka šādā situācijā Uralhim pilnīgi loģiski ir censties atbrīvoties no kreditoru un valsts presinga. Pārbaudīta shēma: izvest biznesu turp, kur valsts iejaukšanās ekonomikā ir krietni mazāka nekā dzimtenē.
Simprocentīgā Uralhim «meitiņa» URALCHEM Trading ir iekārtojusies Rīgā. Šī firma kontrolē mātes kompānijas mēslojuma eksporta piegādes. Krievijas masu informācijas līdzekļi norāda, ka tie ir vienīgie Uralhim ienākumi. Toties Rīgā ir radīts holdinga peļņas centrs. Elegants biznesa algoritms: lai peļņa aug Latvijā, bet parādi un kavētie maksājumi paliek Krievijā.
Tomēr, lai notiek, noticēsim Koņajeva kungam vārdiem, ka ofšoriņš URALCHEM Trading izveidoja štāba mītni mūsu galvaspilsētā tikai tāpēc, ka loģistikā dzīt vilcienu sastāvus ar amonija salpetri 300 kilometrus pār Krievijas robežai ir izdevīgāk, nekā uz Viborgu Ļeņingradas apgabalā, un pasniegšanas kvalitāte Rīgas skolās ir nesalīdzināmi progresīvāka nekā Sanktpēterburgā.
Bet, skat, Koņajevs intervijā B&B ne saukts, ne gaidīts pats atsedz patieso cēloni, kādēļ Uralhim nostiprinās Latvijā.
Piedāvājumi, no kuriem, kā izrādās, var atteikties
D.Koņajevs: «Rīgā mums izteica sevišķi interesantu piedāvājumu».
Par to, kas, kad, kā un kādēļ izteica iepriekšminēto piedāvājumu, mēs pastāstīsim turpmākā žurnālistu pētījumā. Bet pagaidām pievērsīsimies Uralhim piedāvājumiem. Pieminēšu tikai divus.
Cenšoties dzēst vai restrukturizēt kaut daļu no šaušalīgā parāda, Uralhim iecerēja izvietot Londonas Fondu biržā savās akcijas, iegrāmatojot pieteikumu sākotnējā publiskajā piedāvājumā – IPO (Initial Public Offering). Tomēr nopietni investori gaidīto interesi neizrādīja. Turklāt kompānija Shades of Cyprus, kādas Uralhim rūpnīcas mazākumakcionārs, vērsās Lielbritānijas Finanšu pakalpojumu pārvaldē ar prasību aizliegt Krievijas holdingam konkrētu vērtspapīru iekļaušana Londonas Fondu biržas oficiālajā sarakstā un to kotēšanu biržā. Galu galā Uralhim bija spiests paziņot par atteikšanos no izvietošanas IPO.
Otrs Uralhim priekšlikums, kas nerada atsaucību tika izteikts Lamanša šauruma pretējā pusē, tā krastā esošajā pilsētiņā Djepā. Tieši tur, bet nevis Rīgā sākotnēji plānoja būvēt minerālmēslu pārkraušanas termināli. Tiesa, nevis ar 2 miljonu tonnu apriti gadā, kā pie mums, bet gan tikai ar 240 tūkstošiem tonnu, un investēt projektā plānoja nevis 70 miljonus ASV dolāru, kā pie mums, bet tikai 14, 5 miljonus.
Djepā ir 25 reizēs mazāk iedzīvotāju nekā Rīgā, tomēr Francijas reģionālā tautsaimniecības pētījumu un apkārtējas vides aizsardzības direkcija gandrīz trīs gadus nedeva atļauju Krievijas amonija salpetra karalim projekta realizācijai (mūsu Vides pārraudzības valsts birojā Riga Fertilizer Terminal apetīte tika apmierināta bez aizķeršanās). Francijā Uralhim projektu apsprieda politiskās partijas, parlamenta deputāti Zaļās partijas senatoru Žana Desesāra (Jean Desessard) un Marī-Kristīnes Blandēnas (Marie-Christine Blandin) vadībā, pašvaldības deputāti, masu informācijas līdzekļi, Starptautiskās Sociāli ekonomiskās savienības aktīvisti (pie mums tā saucamajā sabiedriskajā apspriešanā piedalījās 29 cilvēki, no tiem 20 – činavnieki). Djepā iedzīvotāji izgāja manifestācijā ar vides aizsardzības lozungiem, no kuriem pats korektākais bija: «Pret Uralhim – par mūsu bērnu veselību!»
Pagājušā gada maijā Koņajevs intervijā avīzei «Kommersant» notikumus Djepā interpretē šādi: «Jautājums tur bija ne tik daudz par ekoloģiju, cik par projekta efektivitāti… Projektu Djepā var uzskatīt par ievingrināšanos», – tātad to, kas ar amonija salpetri neizdevās Francijā, var nostrādāt Latvijā.
Latvija jums nav nekāda Krievija vai kaut kāda tur Francija
D.Koņajevs: «Galveno daļa [RFT būvniecības dokumentācijas] ietvēra paketi, kas bija saistīta ar ekoloģiju, apstiprinot, ka projekts nenodara kaitējumu apkārtējai videi».
Jautājumiem, kā notika ekspertīze par RFT un produkcijas, ar kuru operēs terminālis, ietekmi uz apkārtējo vidi, kā tika ievērota projekta virzīšanas procedūra, mēs savā žurnālistikas pētījumā veltīsim speciālu sadaļu. Bet pagaidām turpināsim tēmu «Uralhim un apkārtējā vide», kas atrodas Krievijas ekoloģiju aprakstošo masu informācijas līdzekļu aktualitātes topa virsotnē.
Vadoties pēc Starptautiskās Sociāli ekoloģiskās savienības un Neatkarīgās Ekoloģisko reitingu aģentūras slēdziena Uralhim uzņēmums, kas atrodas Kirovas apgabalā, ir reģiona līderis apkārtējās vides piesārņošanā. Uz tā sirdsapziņas ir 44% piesārņojošo vielu, kas tiek iepludinātas Kamas upē. Voskresenskā un Kirovočepeckā notika masveida akcijas, kurās pilsētas iedzīvotāji protestēja pret to, ka Uralhim uzņēmumi piesārņo apkārtējo vidi. Voskresenskā Krievijas Dabas resursu un ekoloģijas ministrija septiņas reizes mēģināja veikt pārbaudi kombinātā «Voskresenskie Mineralnye udobrenija», kas pieder Rīgā topošā minerālmēslu termināļa līdzīpašniekam. Taču teritorijā netika ielaisti ne vien ministrijas eksperti, bet arī prokuratūras un ekoloģiskās milicijas pārstāvji. Saņēmusi šādu pretestību, Krievijas Dabas resursu un ekoloģijas ministrija vērsās tiesībsargājošās institūcijās ar prasību ierosināt krimināllietu.
Djepas gadījumā franču zaļie, kuri vērtēja minerālmēslu termināļa būvniecību, palūdza savus Krievijas kolēģus veikt ekoloģiskās situācijas analīzi pilsētās, kur ir izvietotas Uralhim ražotnes. Rezultātā francūži bija šokēti par visaptverošiem, rupjiem dabas aizsardzības likumdošanas pārkāpumiem, avārijām, piesārņojošo vielu noplūdēm un citām ārkārtas situācijām, kuras Uralhim slēpa ne tikai no sabiedrības, bet arī no valsts ekoloģiskās kontroles institūcijām. Uzstājoties sabiedriskajā apspriešanā, Francijas Zaļas partijas reģionālās padomes līdzpriekšsēdētāja Veronika Beregovoja (Veronique Beregovoy) sacīja (dati no moscow-post.ru): «Informācija par kompānijas darbību Krievijā norāda uz to, ka tā piesārņo apkārtēju vidi, nerūpējoties par savu reputāciju. Tāda uzvedība Francijā nav iespējama». Djepā iedzīvotāju protesta manifestācijā vīdēja arī šāds plakāts: «Darbvietas – ne par katru cenu!»
Uralhim interesēs Riga Fertilizer Terminal līdzīgs terminālis ir uzbūvēts Krievijas pilsētā Tuapsē, kura atrodas 30 kilometru attālumā no Sočiem. Tas tik spēcīgi indēja gaisu, ka pilsētnieki izveidoja kustību «Glābsim Tuapse!» Krasnodaras novada gubernators nespēja atrisināt problēmu, tādēļ Tuapses iedzīvotāji vērsās pēc palīdzības pie Krievijas prezidenta D.Medvedeva. Minerālmēslu pārkraušana un glabāšanu Tuapsē apturēja.
Jāpiemin, ka mūsu iniciatīvas grupa griezās pie kustības «Glābsim Tuapse!» vadītājiem ar ierosinājumu, izmantot viņu pieredzi Rīgā, taču saņēma atteikumu. Gluži loģiski: ja Uralhim uzbūvēs termināli Rīgā, tad Tuapse kļūs vieglāk elpot.
Attiecībā uz D.Koņajeva apgalvojumu, ka ražošana Rīgā būs absolūti ekoloģiski droša, atļaušos atsaukties uz Krievijas Federālā ekoloģiskās, tehnoloģiskās un atomenerģētikas uzraudzības dienesta vadītāju Nikolaju Kutjinu, kurš sniedza interviju radio Business FM. Viņš bez aplinkiem paziņoja, kas pieļauj korupciju shēmu jaunās ražotnes ekspertīzes norisē Uralhim piederošajā Kirovočepeckas ķīmiskajā kombinātā, tādēļ ir pieprasījis jaunas ekspertīzes veikšanu. Laikraksts «Vjatskij nabludatel» citē Kutjina kungu: «Novērtējot veiktās izmeklēšanas kvalitāti un materiālus, kurus saņēmām, mēs nonācām pie secinājuma, ka izmeklēšana ir veikta negodprātīgi».
2011.gada maijā Krievijas Federācijas Sabiedriskā palāta sarīkoja apaļā galda diskusiju: «Sabiedriskā ekoloģiskā kontrole kā Krievijas rūpniecības modernizācijas instruments». Referātā «Ekoloģija monopilsētā» tika norādīts, ka Kirovas apgabalā negatīvu iedarbību uz apkārtējo vidi rada galvenokārt Uralhim un GaloPolimer, uzņēmumi, kuriem ir viens saimnieks – Dmitrijs Mazepins
Patiesības labad pieminēsim, ka sabiedrības un masu informācijas līdzekļu spiediens ir devis savus augļus: Uralhim ir spiests arvien vairāk līdzekļu novirzīt ekoloģiskās drošības uzlabošanai. Tādēļ atkal noticēsim Koņajeva kunga godavārdam: lai Krievijā un Francijā uzskata, ka amonija salpetris un apkārtējas vides saglabāšana nav savienojami jēdzieni, bet pie mums šeit, Latvijā, viss būs debešķīgi.
Lai Minhauzens kļūst zaļš no skaudības!
D.Koņajevs: «Pēc projekta realizācijas [Riga Fertilizer Terminal] Rīgā tiks radītas 150 jaunas darbvietas».
Tā patiešām ir. Pat vairāk, Rīgas dome iepriecināja rīdziniekus un Latvijas iedzīvotājus, ka jaunais minerālmēslu terminālis ostā ne tikai radīs 150 jaunas darbvietas, bet arī – citēju – «Nekustamā īpašuma un zemes nodokļos pilsēta iegūs 30 tūkstošus latu gadā, kravas Rīgas budžetā ienesīs divus miljonus eiro (1,4 miljonus latu) gadā, bet Latvijas budžetā – 20 miljonus latu (28,5 miljonus eiro) gadā». Tādējādi mēs redzam, ka Rīgas dome sola termināļa uzbūvēšanas gadījumā nodrošināt valstij un tās galvaspilsētai papildus līdzekļus 21,43 miljonu latu apmērā. Iegaumēsim šo summu.
Bet pirms ļaušanās nevadāmai sajūsmai, piefiksēsim turpmāko:
– valsts un pilsētas budžets ir jāpapildina tiem, kas gūst peļņu, tas ir, Latvijas dzelzceļa (LDz) meitas uzņēmumiem, minerālmēslu terminālim RFT un Rīgas brīvostas pārvaldei (RBP). Uz pēdējo šajā sarakstā var attiecināt apzīmējumu – klīnisks gadījums. Šeit, tāpat kā Ventspils brīvostā, jūs nekur neatradīsiet, kādus nodokļus un cik lielā apmērā osta ieskaita valsts un pilsētas budžetā. Ņemot vērā, ka RBP sniegtie ostas pakalpojumi veido apmēram 1,2 eiro par tonnu, tad 2 miljonu tonnu Uralhim kravas ikgadēji ienesīs Loginova kunga «lauciņā» aptuveni 2,4 miljonus eiro, kas aiztecēs parastajiem mirstīgajiem nezināmos virzienos;
– peļņa un ienākums ir dažādas lietas. Ienākums – tas ir naudas līdzekļu kopums, kas ienāk uzņēmuma kontos, bet peļņa – tas, kas paliek pāri pēc tam, kad no ienākuma atskaita visus izdevumus, tajā skaitā visvisādus tēriņus: sākot no jaunas tehnikas iegādes – līdz nomaksātajiem nodokļiem, vai tas būtu nekustamā īpašuma vai sociālais nodoklis. Un tikai tad, kad visi šie maksājumi ir izdarīti, aprēķināms peļņas nodoklis;
– mūsu ačgārnajā ekonomikā uzņēmējs NAV IEINTERESĒTS uzrādīt peļņu, jo visi uzliktie nodokļi lāgiem «noēd» 50%. Tādēļ viltīgie biznesa badmiras ir izgudrojuši atliku likām instrumentus, kas ļauj reālo peļņu atpestīt no nodokļu aplikšanas, uz papīra uzrādot nullei tuvu ciparu;
– prakse liecina, ka termināļi praktiski nesasniedz 100% projektētās jaudas, labākajā gadījumā, jāsamierinās ar 75%, vai 1,5 miljoniem tonnu RFT variantā. Es nezinu gadījumus, kad 75% jaudas izdodas sasniegt termināļa darbības pirmajā gada, labi, ja tas sekmējas pēc kāda pusotra gada;
– Latvijā spēkā esošais likums «Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās» paredz līdz 80% atlaidi peļņas un nekustamā īpašuma nodokļiem. Un tikai galīgi traks uzņēmuma vadītājs atteiksies pretendēt uz maksimālām atlaidēm.
Bet tagad iztēlosimies ideālu ainu:
– RFT no pirmās darba dienas sasniedz savu maksimālo jaudu – 2 miljonus tonnu gadā, un nesamazina darba intensitāti 365 dienas gadā;
– LDz un RFT vadība labprātīgi atsakās no nodokļu atvieglojumiem un vēlās maksāt tos pilnībā;
– valsts akciju sabiedrība Latvijas dzelzceļš (LDz) nosaka Uralhim konkurences apstākļos itin pieņemamu tarifu par mēslojuma pārvadāšanu – 5 eiro tonnā un tādējādi nopelna 10 miljonus eiro gadā;
– RTF pārliecina Uralhim maksāt nesaprātīgi augstu cenu – 5 eiro par vienu apstrādātu tonnu un arī pelna 10 miljonus eiro gadā;
Piedevām sākotnēji pieņemam, ka pievienotās vērtības nodokli (PVN) nedz LDz, nedz RFT nemaksā, jo eksporta preces no šā nodokļa ir atbrīvotas. Pat vēl vairāk, nemaksājot šo nodokli, LDz un RFT no tā vēl arī pelna, jo valsts atdot kompānijām PVN, kas ir samaksāts trešās puses firmām sakarā ar pakalpojumiem, kas saņemti transportējot un pārkraujot Uralhim produkciju.
Pievienojam vēl vienu utopisku scenāriju: LDz un RFT strādā pasaulē paši labākie un nesavtīgākie menedžeri, kuri neiztērē ne santīma nopelnītās naudas savu uzņēmumu darbības nodrošināšanai – nedz darba algām, nedz infrastruktūras uzturēšanai, nedz degvielas iegādei, nedz remontiem, nedz kredītu apmaksai – nekam, un viss abu kompāniju kopējais ienākums – 20 miljoni eiro kļūst par tīru peļņu, no kuras atbilstoši likuma burtam 15% ieplūst valsts budžetā. No 20 miljoniem eiro 15% ir 3 miljoni eiro vai 2,1 miljons latu.
Protams, ja jau viss ienākums ir peļņa, tad vairāk nekādas izmaksas nevar būt. Citiem vārdiem, Rīgas dome, apsolot pilsētai un pasaulei 21,43 miljonu nodokļu pieplūdumu valsts kasei, pat fantasmagoriskākajos nosacījumos desmitkārtīgi «kļūdījās»! Ar ko vīzija atšķiras no realitātes, mēs zinām.
No vienas galējības otrā
Ņemsim otru galējību:
– RFT saimnieki ir paši dāsnākie darba devēji, un RFT strādā pats kvalificētākais personāls pasaulē, tādēļ viss kompānijas 10 miljonu eiro ienākums tiek izlietots darba algu samaksai. Un nekam citam;
– visi 150 cilvēki, kas pieņemti jaunajās darbavietās, ir deklarēti Rīgā, bet augstākā vadība ir atteikusies no deklarēšanās Jūrmalā, Baltezerā un pārējās «svētās» vietās, oficiāli kļūstot par galvaspilsētas iedzīvotājiem, kuras budžetā arī tiks pārskaitīts ienākuma nodoklis;
– visi 150 RFT darbinieki necieš no kaitēm, kas samazina ienākuma nodokļa likmi, un viņiem nav apgādājamo, kuru esamība paredz atlaides aprēķinot ienākuma nodokli;
– Swedbank demonstrē neredzētu devīguma akciju un uzskata terminālim izdoto 30 miljonu eiro kredītu par beznorēķina sponsoru palīdzību; bet RFT personīgās izmaksas – nulle.
Šādā gadījumā 10 miljoni eiro RFT ienākumu ar neprātīgas fantāzijas spēku pilnībā tiek iztērēti, lai izmaksātu darba algas 150 darbarūķiem – katram mazliet virs 3 000 latiem mēnesī. Tādējādi valsts sociālā nodokļa veidā saņem nedaudz mazāk par 2,5 miljoniem latu, bet pilsētas budžets ienākuma nodokļa veidā (atstājot sev 80%, bet 20% pārskaitot valsts budžetā) iegūst gandrīz 1,2 miljonus latu. Ak vai, pietrūkst neliela detaļa: pasakai ir jākļūst par īstenību. Vienīgi tad uzbursies summa, kas daudzmaz līdzināsies tai, ko rīdziniekiem apsolīja dzimtā pašvaldība.
Visbeidzot, pieņemsim maksimāli realitātei pietuvinātu situāciju:
– Uralhim un RFT, kā jau minēju, no pirmās dienas strādā uz goda, nodrošinot sev un Latvijas dzelzceļam maksimāli iespējamos ienākumus;
– 50% ienākumu tiek novirzīti saimnieciskiem izdevumiem, ka ir pilnīgi pieņemami, bet vidējā darba alga terminālī ir konkurētspējīga un veido 1000 latus mēnesī.
– ak, jā, kredīts – tā apkalpošanai aiziet vēl 25% ienākuma;
– atlikušie 25% ienākuma – peļņa.
Ko RFT var maksāt valstij un tās galvaspilsētai? Lūk, ko:
1. Ienākuma nodokli – 380 000 lati (pilsētai, kas 20% atdos valstij).
2. Sociālo nodokli – 630 000 lati (valstij).
3. Peļņas nodokli – 220 000 lati (valstij), ja Brīvā ekonomiskā zonā strādājošam terminālim saskaņā ar likumu ir piešķirta 50% peļņas nodokļa atlaide (bet iespējams pat 80% – tikai mēs par to nezinām).
4. Nekustamā īpašuma nodokli – noslēpums, kas noslēpts aiz septiņiem zieģeļiem. Nespējot pārbaudīt Rīgas domes skaitļus, ieskaitīsim tās nosauktos 30 000 latus (pilsētai).
5. Pārējie nodokļi ir absolūts nieks. Par dabas resursu nodokli labāk vispār klusēt – izsmies no panckām! Ņemsim kaut vai LDz cargo, Latvijas dzelzceļa mīļoto «meitiņu», kas par 2010.gadu nomaksāja šo nodokli veselu 700 latu apmērā. Bet mūsu gadījumā, kurš gan ņemsies reāli izvērtēt vairāk nekā miljons tonnu amonija salpetra pārvadāšanas un pārkraušanas riskus?
Rezultātā: 410 000 lati – pilsētai un 850 000 lati – valstij. Kopsummā – 1,26 miljoni latu. Bet solīti, kā jūs atceraties, tika 21,43 miljoni latu. Lūk, sanāk, ka pieņemot puslīdz reālus apstākļus, Rīgas domes mutes bajāri, pareģojot gaišas nākotnes iestāšanos Latvijā un Rīgā pēc Uralhim ienākšanas ostā «kļūdījās» jau pat 17 reizes.
Kāds gan šajā gadījumā būs Latvijas dzelzceļa ieguldījums LDz cargo personā? 2010.gadā (par 2011.gadu vēl datu nav), nodrošinot pārvadājumus mazliet virs 49 miljoniem tonnu un saņemot ienākumus 200 miljonu latu apmērā, LDz vadošā «meitiņa» ieskaitīja valsts budžetā peļņas nodokli 75 620 (septiņdesmit pieci tūkstoši seši simti divdesmit!!!) latu apmērā. Nezinu, kā jūs, bet es neloloju ilūzijas, ka no LDz cargo var sagaidīt pēkšņu nodokļu birumu, kas piepildīs budžetu ar kaudzi.
Pat, ja pieļaujam, ka valsts holdings LDz ieskaitīs budžetā tikpat lielu nodokļu summu, kā RFT – 1,26 miljonus latu, tad šīs kompānijas, kas apkalpo Uralhim intereses, nodrošinot ārprātīga daudzuma amonija salpetra tranzītu caur mūsu valsti, samaksās nodokļos apmēram 2,52 miljonus latus gadā. Turklāt ar nosacījumu, ka terminālis no pirmās dienas strādās ar 100% projektēto jaudu un mūžam saglabās tādu darba ritmu.
Rīgas dome apgalvo, ka no RFT termināļa darba valsts un galvaspilsētas budžets ikgadēji papildināsies par 21,43 miljoniem latu. Es pārspīlējot, pat izejot aiz veselā saprāta robežām, uzbūru ideālus nodokļu aprēķina nosacījumus, tomēr galvaspilsētas pašvaldības deklamētais nodokļu pieplūduma rādītājs, izrādījās desmitkārtīgi uzskrūvēts. Pat pie pirmās mazākās tuvināšanās realitātei kļuva redzama kļūda – atšķirība 8,5 reizes.
Melna maģija un tās atmaskošana
Izriet 3 varianti:
1. Rīgas domei nav sajēgas, par ko tā runā, tāpēc tiek truli retranslēti no RFT saņemtie skaitļi.
2. Rīgas dome un projekta RFT pasūtītāji apzināti pūš pīlītes, lai ar labskanīgiem skaitļiem apslāpētu to ļaužu kurnēšanu, kas nevēlas pārvērst Rīgu par pulvermucu?
3. Es neorientējos nacionālās nodokļu likumdošanas pamatos un aritmētikā.
Dodu priekšroku trešajam variantam, cerot, ka Rīgas dome, RFT un LDz izskaidros man, neaptēstajam, kā no 20 miljonu eiro ienākuma tiks nomaksāti nodokļi 28,5 miljonu eiro apmērā?
Laiks atgriezties uz grēcīgās zemes: es apgalvoju, ka ar RFT darbību un gādību Rīgas un valsts budžets patiesībā saņems daudzreiz mazākus nodokļu ieņēmumus, nekā to sludina galvaspilsētas dome. Tāpēc es par labāku atzīstu variantu, kurā pilsētas amatpersonas, kas īsteno saikni ar sabiedrību, nevis ar iespaidīgiem nodokļu ieņēmumu skaitļiem aģitē mūs par dzīvi uz iekonservētas bumbas ar laika degli, bet sniedz skaidrus aprēķinus, no kurienes kas rodas nodokļu epopejā, realizējot projektu Riga Fertilizer Terminal.
Pagaidām diemžēl neatstāj sajūtā, ka ar Rīgas domes pindzeli uzmālētajā gleznā «Minerālmēslu terminālis ostā» ir fantastiski sakāpināti nodokļu ienākumi gan valsts, gan galvaspilsētas budžetā. Uz episko jautājumu – «Kam tas ir vajadzīgs?» – nav jāatbild. Es skaidri redzu, ka par drošības līmeņa pasliktināšanos visu to cilvēku dzīvībai un veselībai, kas dzīvo pie 300 kilometrus garā tranzīta ceļa, pa kuru kursē vairāk nekā miljons tonnu amonija salpetra no Krievijas robežas līdz RFT terminālim Kundziņsalā, no kuras līdz Rīgas centram var gandrīz ar roku aizsniegties, patiesie termināļa saimnieki ir gatavi atpirkties ar pusotra vai divu miljonu latu palīdzību gadā.
Tas tracina! Īpaši tādēļ, ka pat pašos nereālākajos un fantastiskākajos budžeta ienākumu aprēķinos gali ar RTF un Rīgas domes variantu neiet kopā, gluži pretēji – tie atgrūžas viens no otra, kā veseli ļaudis no spitālīgajiem.
Turklāt divkārt tracina, ka centrāla izpildvara šo blēņošanos neredz. Vai varbūt redz? Ja nebūtu pievērusi acis, tad taču neļautu pasakas mālēt, bet pieprasītu detalizētu ekonomisko analīzi par prognozētajiem ienākumiem valsts un galvaspilsētas budžetā. Piedevām vēl painteresētos, cik ilgā termiņā RFT pāries uz pilnu projektēto jaudu, kādi tarifi tiks piemēroti Uralhim produkcijas pārvadāšanai pa valsts dzelzceļu, kāda būs peļņa, no kuras iekasēs nodokli budžetā, par kādiem tarifiem RFT grasās uzglabāt un pārkraut pašu amonija salpetri?
Vai mazums vēl jautājumu var uzdot īsts saimnieks, kas ir atbildīgs par valsts attīstību un ekonomiku?
Ja būtu īsts…
Dažreiz labāk ir runāt, nekā minstināties
D.Koņajevs: «Tas būs komplekss no astoņām kupolveida noliktavām ar 180 tūkstošu tonnu kopējo kapacitāti vienlaicīgai glabāšanai… Nekāds amonjaks tur nebūs».
Stop, Koņajeva kungs, šeit, lūdzu, detalizētāk. Atbilstoši visiem dokumentiem Rīgas dome deva zaļo gaismu 90 tūkstošu tonnu uzglabāšanai. Un tā saucamā ekoloģiskā ekspertīze notika, pamatojās tieši uz šo skaitli, kas jau tāpat daudzkārt pārsniedz saprātīgus amonija salpetra uzglabāšanas apjomus. Tātad Rīgā pārkraus vairs nevis 2 miljonus tonnu, bet 4 miljonus tonnu Uralhim produkcijas?
Visticamāk, Uralhim ģenerāldirektors izpļāpājās (žurnālistu drukas kļūda tā nevar būt, jo tādus materiālus intervējamais vizē personīgi). Lai mani tagad kāds mēģina pārliecināt, ka neeksistē slepens protokols starp Latvijas «molotovu» un Krievijas «ribentropu», atbilstoši kuram RFT ar laiku vērsīsies pie Latvijas un Rīgas varas institūcijām ar «pamatotu» priekšlikumu – dzīt caur visai valstij vairs ne miljonu, bet divus miljonus tonnu amonija salpetra. Ņemot vērā, ka Uralhim jau šogad plāno saražot 6 miljonus tonnu minerālmēslojuma, iznāk, ka RFT tēviem-komandieriem ir iecere vest caur mūsu galvaspilsētu 2/3 no visas Krievijas ķīmiskā giganta produkcijas.
Vadoties pēc līdzšinējās prakses, valsts iedzīvotājiem visticamāk atkal sāks skalot smadzenes ar neticamiem fantastiskas peļņas skaitļiem, atsaucēm uz gluži vai Dieva svētītu tranzītu, skauģu intrigām un konkurentu ļaunprātību. Un Rīga pārvērtīsies vairs ne vien par pulvera mucu, bet par arsenālu, kuram būs gana pietuvināt sērkociņu.
Līdztekus mums mēģinās iestāstīt, ka amonija salpetris jeb amonija nitrāts nav nekas vairāk kā nekaitīgs minerālmēslojums, kas taču neizsprāgst, kad to izkaisa uz tīrumiem. Parādīs arī oficiālās ekoloģiskās «ekspertīzes» atzinumu, ka RFT terminālim pietiek tikai ar 100 metru drošības joslu.
Pareiza taktika: braši, bet klusi, ļaujot aizmigušiem suņiem gulēt. Taču pats laiks atsaukt atmiņā pavisam nesenus notikumus, kad arī neviens nevienu nemodināja:
– Rīgas ostas teritorijā kādā no konteineriem sākās ķīmisko vielu nekontrolējama reakcija un notika īpaši toksiskas vielas acetoncianhidrīna noplūde. Apkārtējo māju iedzīvotāji tika evakuēti. Rīgas dome izziņoja par sprādziena draudiem, aizliedza peldēties un zvejot Daugavā;
– viesuļvētras brāzmas pārņēma Vecmīlgrāvī funkcionējošo minerālmēslu termināli Alpha osta. Tika sagrautas metāla konstrukcijas desmitstāvu namu augstumā. Tās uzgāzās uz blakus esošajām ēkām, dzelzceļa un uz sliedēm stāvošā vilciena. Ja uz sliedēm tobrīd atrastos vagoni ar amonija salpetri, vai arī tonnām metāla sabruktu uz līdzās izvietoto amonija salpetra noliktavu, tad, kā situāciju komentēja Rīgas Tehniskās universitātes ķīmijas profesore Ērika Bizdēna, viss varēja uzsprāgt. Un Vecmīlgrāvja Rīgā šodien vairs nebūtu;
– Ventspils terminālī Ventamonjaks notika nāvīgi bīstamas vielas akrilnitrila noplūde. Ja vien divi piestātnē strādājošie cilvēki, upurējot savu veselību, nebūtu pārtraukuši akrilnitrila turpmāku noplūdi, baisi pat iedomātie, kādi varētu būt upuri;
– līdzās Rīgai esošajā Mārupītē, bet no tās Daugavā, nonāca kaitīgas ķīmiskās vielas. Apkārtnes iedzīvotājiem dzeramo ūdeni veda no galvaspilsētas, bet no upītes izķēra nosprāgušās zivis, lai nepieļautu putnu saindēšanos ar tām;
– Daugavpils novadā noskrēja no sliedēm 17 vagoni, tajā skaitā 5 cisternas ar mazutu un tehnisko šķīdinātāju. Katastrofas likvidētāji nonāca slimnīcā.
Minot šos piemērus, es tikai gribu parādīt, ka pat 100 metru drošības josla apkārt RFT negarantēs drošību. Tūlīt pēc Daugavpils pievārtē notikušās dzelzceļa katastrofas Latvijas dzelzceļa prezidents Uģis Magonis intervijā Latvijas radio nepārprotami atzina: «Diemžēl nevar izslēgt, ka līdzīgas dzelzceļa avārijas notiks arī turpmāk».
Tātad varam pieļaut, ka vilciena sastāvs, kas ved uz Rīgu 4 tūkstošus tonnas amonija salpetra, noskries no sliedēm. Bet gudrinieku, kas ir spējīgi šādā gadījumā provocēt 300 grādu temperatūru, lai notiktu sprādziens, pasaulē pietiek. No Krievijas slāpekļa rūpniecības un organiskās sintēzes produktu zinātniski pētnieciskā un projektēšanas institūta ekspertu slēdziena izriet, ka šajā gadījumā 520 metru rādiusā no sprādziena epicentra zeme būs pilnībā izdegusi, spēcīgi postījumi skārs 766 metru joslu, vidēji – 1313 metru, nelieli – 3832 metru. Ardievu, Vecmīlgrāvja, Jaunmīlgrāvja un Bolderājas iedzīvotāji!
Koņajeva kungs gan mūs mierina: 180 tūkstoši tonnu amonjaka vienlaicīgi Rīgā neuzglabāsies. Un viņš saka absolūtu patiesību, jo amonjaks un amonija salpetris ir pilnīgi dažādi ķīmiskie produkti. Turklāt šķidro amonjaku pārvadā pa jūru nevis sauskravās, bet ar gāzes tankeriem, kuru uzpildīšanai Rīgā termināļa nav. Tad kādēļ gan Uralhim ģenerāldirektoram lido divi krokodili – viens zaļš, bet otrs pa kreisi? Atbilde raisās šāda: sabiedrības apziņā iesakņojies, ka amonjaks ir kaut kas nāvējošs, bet amonija salpetris – tik vien, kā šķipsniņa mēslojuma puķupodā uz palodzes, un tur nav nekā bīstama. Lūk, tālab D.Koņajevs mierina tautas masas: neuztraucieties, bāleliņi, nekāds amonjaks jūsu pusē nebūs. Šīs jaukskanīgās vēsts nomierinātie ļautiņi nereaģēs uz amonija nitrāta krājumiem zem saviem logiem.
«Ienaidnieks tiks sakauts. Uzvara būs mūsu».
D.Koņajevs: «Mēs esam pārliecināti par savu taisnību, un, ja vajadzēs, aizstāvēsim projektu tiesā. Pārējie jautājumi, kas skar sacelto brēku ap mums, ir saistīti ar reklāmbiznesu un negodīgu konkurenci».
Iesākumā – par negodīgo konkurenci. Latvijā TEORĒTISKI ar RFT varētu konkurēt divi termināļi: Alpha osta Rīgas Vecmīlgrāvja apkaimē un Kālija parks Ventspilī. Taču praksē ne Alpha osta, ne Kālija parks nevar pārkraut apjomus, kas ieinteresētu Uralhim. Un ne tikai tāpēc, ka tiem nav nepieciešamās noliktavu platības. Alpha osta ir ārpus konkurences dēļ salīdzinoši mazas jaudas, bet par termināli Kālija parks ir cita rīme.
Kad Ventspils dome izskatīja šā termināļa darba ekoloģiskos aspektus, ekologi-eksperti diezgan saprotami pamatoja, cik bīstama apkārtējai videi ir amonija salpetra uzglabāšana noliktavās, kas atrodas dzīvojamo kvartālu tuvumā. Turklāt terminālim tika aizliegts ārpus savas teritorijas robežām turēt uz pievedceļiem pat vienu (!) vagonu ar amonija salpetri.
Lietuvas minerālmēslu terminālis Klaipēdā strādā ar citu kravu nomenklatūru, un nepretendē uz Uralhim produkciju. Igaunijas osta Mūga un Somijas osta Kotka sen ir nodibinājušas savus sakarus ar Krievijas ķīmijas «baroniem», un neizrāda jebkādas manāmas bažas attiecībā pret konkurenci ar RFT: katram savs «dārziņš».
Kurš tad ir šis Uralhim ģenerāldirektora pieminētais, bet vārdā nenosauktais, negodīgais konkurents? Sanāk, ka vienīgi mēs – iniciatīvas grupa, kas uzskata, ka Latvijas galvaspilsēta jau tā ir tik pārslogota ar bīstamām kravām, tāpēc papildus miljons tonnu (vai tomēr divi miljoni?) amonija salpetra ir pārmērīgi daudz. Tie, kas saka: terminālim Rīgā – jā, amonija salpetrim – nē!
RFT to pamanīja un jau pagājušā gada septembrī nopublicēja preses relīzi, kurā kompānijas valdes priekšsēdētājs Roberts Kļaviņš piekāra mums visas iespējamās birkas: gan nepatiesu informāciju izplatām, gan sabiedrību maldinām. Piedevām, lai iedzītu bijāšanu, labākajās padomju tradīcijās «nostučīja» kur vajag: «Iniciatīvas grupas pārstāvju apšaubāmā reputācija un līdzšinējā darbība jau pievērsusi gan Latvijas, gan kaimiņvalstu tiesībsargājošo institūciju uzmanību». Tiesa, jau pusgadu neviena no Latvijas vai kaimiņvalstu tiesībsargājošajām institūcijām mums savu uzmanību nav pievērsusi. Ja ticam Kļaviņa kungam, tad par šo UZMANĪBU zina tikai «institūcijas» un viņš pats – interesanta buntīte veidojas.
Mūsu iniciatīvu grupas dalībnieki tiekas ar iedzīvotājiem, sabiedriskiem darbiniekiem un politiķiem, skaidro savu pozīciju, iepazīstina ar faktiem, kas norāda uz korupcijas pazīmēm projekta Riga Fertilizer Terminal saskaņošanas procedūras gaitā, kā arī turpina neatkarīgu žurnālistikas pētījumu, kuru – vēlreiz atkārtošu – turpināsim publicēt. Protams, ka iepriekšminētais nonāk RFT ausīs un Uralhim uz mēles.
Varbūt tādēļ D.Koņajevs pieļauj, ka mums būs pietiekami daudz materiālu, lai vērstos tiesā, un savlaicīgi demonstrē sava holdinga muskuļus. Tajā pašā laikā viņš nepiemin, ka viens no mūsu biedriem Daugavpilī jau ir brīdināts, ka, turpinot mūsu iesākto lietu, zaudēs amatu, kas viņa ģimenei ir vienīgais eksistences avots. Bet citam mūsu kolēģim Rīgā pēkšņi piemanījās klāt neuzkrītoša persona un klusītēm paspriedelēja, ka žurnālistu Jākobsonu sakropļoja kāpņu telpā vien par sarakstes publikāciju, bet šajā gadījumā uz kārts likti simtiem miljonu.
Tādas lietas, Koņajeva kungs…
Tādas lietas, līdzpilsoņi un savieši…