Latvijā ministri var atklāti, nemaz «neslēpjoties aiz priekškara», atbalstīt savu politisko partiju – arī Saeimas priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Proti, ministri piedalās reklāmās, pasākumos, sniedz intervijas medijiem – priekšvēlēšanu periodā šāda aģitācija netiks interpretēta kā likuma pārkāpums un ministrijas «slavināšanas» izdevumi par savu pārstāvēto partiju netiks skaitīti kopējā priekšvēlēšanu tēriņu «katlā». Ar vienu, «bet!» – ja tās nepārsniedz «ētiskās normas».
Kas tās tādas un uz kā tās balstās? Latvijas likumos nav skaidri definēts, kāda ir ministru loma priekšvēlēšanu laikā – pat pēc vairākkārtēja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lūguma un ieteikuma mainīt un ierobežot ministru lomu Saeimas vēlēšanās, pati valdība to līdz pat 2018.gadam nav uzskatījusi par nepieciešamu. Iespējams, tas tāpēc, ka ministrs sabiedrības acīs spēlē svarīgu lomu partijas tēla veidošanā un spēj ietekmēt sabiedrības viedokli, kad tā lemj – balsot vai nebalsot par politisko partiju.
Vai Finanšu ministrija izmanto nodokļu maksātāju līdzekļus slēptām politiskām reklāmām?
Jāatzīmē, ka šogad pie KNAB jau vērsusies viena politiskā partija, paužot neapmierinātību, ka Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāve jeb finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola piedalās Latvijas Radio atskaņotajās reklāmās. Pēc sūdzību izteikušās partijas pārstāvju domām, šādi ministrija izmanto nodokļu maksātāju naudu, lai slēpti atbalstītu savu politisko pārstāvēto partiju.
Tikmēr, jautājot KNAB pārstāvei Amēlijai Jaunskungai, kā rīkoties šādās situācijās un vai tik tiešām ministrijas izmanto savu ietekmi, lai «politiski reklamētos», viņa atzīmē, ka šis iesniegums ir «pamācība» nākotnei. Proti, lai šādas situācijas neatkārtotos, likumā ir skaidri jānosaka, cik daudz drīkst vai nedrīkst reklāmas kampaņās piedalīties ministri, kā arī par ko ministrijas priekšvēlēšanu periodā drīkst informēt un ko reklamēt.
Atslēgas vārds ir «nākotne». Pēc KNAB pārstāves teiktā, var secināt, ka šobrīd ministrijām nekas neaizliedz veidot šādas reklāmas kampaņas. «Vienīgais te ir ētiskā puse – cik daudz to vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Jāskatās, kādiem mērķiem viņi var pamatot savas reklāmas kampaņas un uz cik ilgu laiku tās tiek plānotas,» norāda Jaunskunga.
«Apsūdzēt pašlaik kādu pārkāpumā nebūtu korekti. To vajadzēja risināt savlaicīgi, taču, ja tas netika darīts, tad šobrīd varam par to diskutēt un sagatavot jauno Saeimu, lai diskusijas atsāktos, lai pamatojums tiktu uzklausīts un risinājums tiktu atrasts,» turpina Jaunskunga.
Ir jāatzīmē, ka, pēc KNAB paustā, ja kampaņās, kurās ir saskatāma «politiskās partijas slavināšana», tiek izmantoti ministriju administratīvie resursi, tas ir skaitāms kā pārkāpums. Tomēr kontrolējošām iestādēm to ir ļoti grūti pierādīt, jo vienmēr seko attaisnojums – mēs informējam sabiedrību!
Kāpēc ministri netiek ielikti «rāmjos» priekšvēlēšanu aģitācijas periodā?
Tam, vai iepriekšminētais nozīmē, ka attiecībā uz ministru iespēju aģitēt priekšvēlēšanu periodā likumā ir robs, Jaunskunga piekrīt. KNAB pārstāves atmiņā ir vismaz divas reizes, kad KNAB ir mēģinājis iniciēt diskusiju par to, ka nepieciešams mainīt ministru lomu priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Tomēr KNAB idejas neguva valdības atbalstu. Viņa uzskata, ka varbūt pēc šīm Saeimas velēšanām būs piefiksētas jaunas tendences, kā iespējamā «ministru ietekme» uz vēlētāju, kas aktualizēs vajadzību regulēt ministra lomu priekšvēlēšanu periodā.
«Sarkanā līnija» – kur tā ir?
Šobrīd reklamēšanās «sarkanā līnija» nav strikti novilkta. Ministrijas var veikt savus tiešos pienākumus, informēt sabiedrību un vienlaikus piedalīties reklāmas kampaņās. «Vienīgi 30 dienas pirms vēlēšanām deputāti nedrīkst piedalīties kampaņās, kuras iniciē kāda ministrija vai pašvaldība, jo tad tā var tik uzskatīta par slēpto aģitāciju. Bet līdz tām 30 dienām šis jautājums ir «brīvi interpretējams»,» atzīmē Jaunskunga.
KNAB pārstāve vērš uzmanību, ka šādas ministru iespējamās aģitācijas vieglāk atšķirt, ja tajās ir tiešā veidā pieminētas politiskās partijas, kā arī to partiju biedri vai komponenti, proti, partiju logo, ko var saistīt ar gaidāmajām 13.Saeimas vēlēšanām.
«Protams, kamēr nebūs striktu regulējumu, mums kā kontrolētājiem būs ļoti grūti cīnīties ar to un pateikt, ka «šeit ir pārkāpums». Te arī jautājums Valsts kontrolei – cik šādas reklāmas kampaņas ir lietderīgas? Uz to jāskatās plašāk – ne tikai KNAB, bet arī valsts mērogā,» uzskata Jaunskunga.
KNAB pārstāve piekrīt, ka, lai kontrolētu šo situāciju, no valdības puses ir nepieciešams pieņemt regulējumu. «Ir ļoti labi, ka iedzīvotāji un citu partiju pārstāvji ceļ trauksmi – vērš uzmanību uz notiekošo. Vēlētājs analizē, cik ētiski vai neētiski kāda partija un tās pārstāvji rīkojas, tādā veidā izsverot savu izvēli par labu vai par sliktu kādai partijai.»
Proti, var secināt, ka iedzīvotājiem pašiem jāspēj atšķirt, ko ministri «iebaro» sabiedrībai – vai tās ir reklāmas vai tomēr viņu informatīvie ziņojumi, jo valdība līdz šai dienai nav uzskatījusi par vajadzīgu ministriem arī nest politisko atbildību un ievērot «godīgas konkurences principus».
Klupšanas akmens; politiskie triki – vai ministru «godīgā informācijas plūsma»
«Ja runājam par ministriju kampaņām, varbūt tas «klupšanas akmens» ir tieši tas, ka ministrijas vispār veido kampaņu šajā priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Līdz ar to, vienmēr rodas bažas, ka kampaņas ir tīši vērstas uz to, lai slēptā veidā reklamētos,» atzīmē Jaunskunga.
Viņa norāda, ka nākotnē, ja izdosies ierobežot ministru lomu, ir svarīgi izstrādāt mehānismu, kā ministri šajos priekšvēlēšanu aģitācijas periodos varētu strādāt, lai spētu turpināt pildīt savs tiešās funkcijas – informēt sabiedrību par valdības aktualitātēm. «Ir jāsaglabā iespējas ministrijām strādāt, lai tās spētu informēt sabiedrību par jaunākajiem notikumiem.»
Tāpat Jaunskunga vērš uzmanību uz to, ka būtu nepieciešams skaidrāks regulējums, cik lielā mērā ministri var būt «publiski», kā arī to, kādus tiešos pienākumus veic priekšvēlēšanu periodā, ja viņi vienlaikus ir deputātu kandidāti. «Viņiem ir savas ikdienas lietas, hobiji, savs redzējums par lietām, par kurām viņi diskutē publiski, sniedz intervijas. Ir ļoti grūti nodalīt darba pienākumus no priekšvēlēšanu aģitācijas. Kad deputāti sniedz intervijas par saviem darba pienākumiem, tās tiek uztvertas kritiski – tajās tiek saskatītas slēptās aģitācijas pazīmes. Ja deputātu sniegtās intervijas rēķinātu pie partiju izmaksām, veidotos haoss – neviens nevarētu publiski nekur parādīties un sniegt nevienu interviju.»
Pašlaik nav stingra rīka, kā kontrolēt ministru lomu aģitācijas periodā, un sabiedrība un citas politiskās partijas ir «aukles lomā». Jāatceras, ka Latvijā nav bezpartejiska ministra un gadījumos, kad redz iespējamu ministru aģitācijas pārkāpumu, ir vēlams ziņot KNAB, lai līdz valdības ausīm varētu «aizskanēt», ka ministri, iespējams, izmanto savu lomu priekšvēlēšanu periodā.
Ir jāatgādina, ka saistībā ar 6.oktobrī gaidāmajām vēlēšanām kopš šī gada 9.jūnija ir sācies 120 dienu ilgais priekšvēlēšanu aģitācijas periods. Izvietojot priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos (televīzijas un radio programmās, presē, internetā), publiskās vietās un citos priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumos, ir jānorāda, ka tā ir politiskā reklāma un kurš aģitācijas veicējs to ir apmaksājis. Saskaņā ar Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu slēptā reklamēšanās ir aizliegta.
Geji un viss