Apbedītāju asociācijas vadītājs: piederīgajiem iesaku ļoti uzmanīties

Bieži pieredzētas situācijas, kad ārsti vai policisti pārdod ziņas par aizgājējiem apbedīšanas uzņēmumiem un/vai uzspiež piederīgajiem izmantot konkrēta uzņēmuma pakalpojumus, intervijā biznesa ziņu portālam BNN stāsta Latvijas Apbedītāju asociācijas vadītājs Edmunds Štreihfelds.

Cik liels ir apbedīšanas tirgus?

Rīgā gada laikā tiek reģistrēti tuvu pie 10 000 nelaiķu, no tiem daļu apbedī citās Latvijas vietās. Uz desmitiem tūkstošu apbedītajiem 18 gadu laikā zinu tikai trīs gadījumus, kad nelaiķi ir dažādu iemeslu dēļ sajaukti un ne manā uzņēmumā.

Jūs esat norādījis, ka pusmiljons latu gadā aiziet nozares nelegālajos maksājumos?

Bieži pieredzētas situācijas, kad ārsti vai policisti pārdod ziņas par aizgājējiem apbedīšanas uzņēmumiem un/vai uzspiež piederīgajiem izmantot konkrēta uzņēmuma pakalpojumus, ja ir savtīgi iemesli. Ir divi iespējamie sadarbības modeļi, kā ārstniecības iestādes sadarbojas ar apbedīšanas birojiem: pēc pacienta nāves slimnīcā draudzīgi iesaka apbedīšanas biroju tuviniekiem, par ko mediķi saņemot «pateicību», vai arī mediķis nodod datus par mirušo apbedīšanas birojam, saņemot par to atlīdzību. Summas svārstās no 30 līdz 150 latiem par «klientu», šī summa tiek iekļauta bēru rēķinā. Datu Valsts inspekcija norāda, ka nedz ģimenes ārstam, nedz slimnīcas darbiniekiem nav tiesiska pamata nodot informāciju par personas datiem kādam uzņēmumam.

Esam ar to cīnījušies gan Latvijas apbedītāju asociācijā, gan Rīgas apbedītāju biedrībā, taču pagaidām nesekmīgi. Tas ir grūti pierādāms ēnu ekonomikas sektors, kur bezmaz vai būtu jāiesaista privātdetektīvi. Pēc tam šī ārsta vai policista kukuļa cena tiek paslēpta apbedīšanas izmaksu tāmē kā pierakstījumi. Ja ģimene saskaras ar bēru organizēšanu vidēji reizi 15 gados, viņiem nav nekādas pieredzes, cik un kas maksā, tādējādi uz tā var iedzīvoties negodīgie uzņēmēji. Grūti aizvadīt informāciju līdz cilvēkiem, kāda būtu pareizā rīcība, kad ir konstatēta radinieka nāve. Ja ziņas noplūst, atbrauc kāds apbedītājs un grūž vizītkarti. Vai arī policists piedāvā parakstīties, ka esat atdevuši tuvinieku (vārds, uzvārds, personas kods) vešanai uz morgu. Bet parakstāmās lapas apakšā maziem burtiņiem pierakstīts – «ar šo parakstu apliecinu, ka izvēlos transportēšanu, glabāšanu un apbedīšanu uzticēt uzņēmumam X. Ja tomēr vērsīšos pie cita uzņēmuma, tad man jāapmaksā priekšlīguma laušanas zaudējumi 100 līdz 200 latu apmērā.». Iesaku piederīgajiem ļoti uzmanīties. Man ir nācies samaksāt 187 latus par to, lai piederīgo uzdevumā dabūtu nelaiķi laukā no šādas rīkļurāvējas firmas rokām. Tikai viena ģimene uzrakstīja policijas priekšniekam iesniegumu par to, ka policists viņiem uzspiedis apbedītāju. Viņiem par to uzreiz piesolīti bezmaksas bēru pakalpojumi. Žēl, ka apkrāptie un noskumušie piederīgie par šādiem krāpnieciskiem gadījumiem neziņo Patērētāju tiesību aizsardzības centram, jo mēs – Apbedītāju asociācijas uzņēmumi neesam tiesīgi to darīt viņu vietā.

Vai Rīgas pilsētai ar 640 000 iedzīvotāju pietiks brīvu vietu kapsētās?

Rīgā pavisam ir 19 pašvaldības kapsētas, tikai divas atvērtas. Cik es zinu, vēl ir projekts paplašināt Jaunciema kapus un arī izveidot papildus teritorijas Bolderājas jaunajos kapos, kur rīdzinieki var dabūt kapavietas. Trīs ir slēgtās – Mārtiņa, Torņakalna un Kapsila. Pārējās daļēji slēgtās kā Lāčupes kapi, Ulbrokas kapi, I un II Meža kapi u.c., kur vietu var dabūt tikai tie, kam ir ģimenes apbedījumi. Pašvaldībai bija iecere pārņemt Beberbeķu kapus, kas atrodas Rīgas robežās. Iespējams, Beberbeķus dalīsim uz pusēm ar Jūrmalas pilsētu kā vienīgo jūrmalniekiem atvērto kapsētu.

Kādēļ būtu jāizvērtē apbedīšanas uzņēmumu atrašanās lietderība ārstniecības iestādēs?

Slimnīca paredzēta tam, lai saslimušo mājās atgrieztu veselu. Rietumeiropā apbedīšanas biroji nedrīkst atrasties tādās vietās, kur tuviniekiem jāiet cilvēka nāves gadījumā – morgā, miršanas reģistrācijas iestādēs, baznīcās, kapsētās, sociālās apdrošināšanas iestādēs un nedrīkstētu pa slimnīcas logu redzēt apbedīšanas biroja izkārtni. Eiropas Savienības regulas gan to nenosaka, tā ir viņu izpratne par apbedīšanas biznesa ētiku. Tikāmies ar veselības ministru un ar Rīgas domes Veselības departamentu un pārrunājām šo jautājumu. Izrādās, ka slimnīcām uzdots papildus pelnīt ar telpu izīrēšanu apbedīšanas aģentūrām un morgiem. Piemēram, Stradiņu slimnīcas sanitārs pats oficiāli reģistrējies kā individuālais komersants apbedīšanas pakalpojumu jomā un Gaiļezera slimnīcas morgs pieder firmai Riets, uz kurieni ved arī no Infektoloģijas centra.

Vai vidējais klients ir iekrājis naudu, vai savlaicīgi nolicis zārku skapjaugšā?

Ne visi. Mūsu klientu skaitam ir tendence aizvien samazināties kopš 1990-tajiem, jo šobrīd smiltājā vajadzētu gulties tā gadagājuma vīriešiem, ko izkāva Otrais pasaules karš un 1949.gada izsūtīšanas. Ja pirms krīzes pasūtītājs atnāca un kaut ko izvēlējās ar vieglāku roku – nevis vienu mūziķi, bet kvartetu, cēlkoka zārku ar papildus ekstrām, tad tagad bērēm taupīgi skaita naudu un tās kļūst pieticīgākas ar komentāru: – «Pelnījis jau viņš būtu, bet nu iztiksim ar šo…»

Vai kvalitatīvs katafalks, pieklājīgs birojs, zārku kolekcija, kā arī Latvijas Pašvaldību mācību centra kursos apmācīts personāls var būt tie kritēriji, kas atšķir solīdu firmu no kaktu «šeptmaņiem»?

Protams, ka mēs gribētu, lai visas pārdesmit firmas strādātu kvalitatīvi un negrautu mūsu nozares prestižu. Uzturētu pieņemamu apbedītāja tēlu. Spēkā esošā likumdošana nepieprasa firmām ievērot šādus kritērijus. Galvenais, ka reģistrējies Komercreģistrā un maksā nodokļus. «Apbedīšanas likums» ir iestrēdzis vairākās Saeimās kopš 1995.gada. Mūsu nozarei pie Saeimas deputātiem grūti atrast dzirdīgas ausis. Vajadzēja iet pie Valsts prezidenta Valda Zatlera ar šādu likumdošanas iniciatīvu, jo es viņu personīgi pazīstu… Par laimi, tagad Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas deputāti ir ieinteresēti. Izveidojām Kapu konsultatīvo padomi ar autoritatīvu ekspertu statusu un bīdām «Apbedīšanas likumprojektu» mums izdevīgā redakcijā caur Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

Jūs solījāt izveidot firmu melno sarakstu, ar ko neiesakāt piederīgajiem sadarboties bēru gadījumā?

Tādu sarakstu veidot ir diezgan riskanta lieta, jo mūs var iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskaršanu vai par konkurentu nomelnošanu ar nepatiesām ziņām. Ja tiesā pierādīs, ka esmu sagrozījis faktus, man novilks žaketi un, ja pretējai pusei paveiksies, – bikses arī. Ja man vaicā eksperta viedokli par konkrētu firmu no tām, ko uzskatu par nozares prestiža grāvējiem, atbildu ar frāzēm: «Par šo firmu kā par aizgājēju – neko labu neesmu dzirdējis, bet sliktu es arī nevaru teikt».

Internetā ir pieejama informācija, ka kremēšanas cena pieaugusi līdz 250 latiem, tai pat laikā Paradisus sola pilnu ceremoniju plus kremēšanas pakalpojumu par 150 latiem. Kur tas āķis?

Ja ģimenei jau pieder kapavieta, tad kremēšana viennozīmīgi ir dārgāka. Ja jāpērk 2-vietīgs kaps par 205 Ls kādos Rīgas kapos, tad bēru kopējās izmaksas ir pielīdzināmas kremācijai. Klīst baumas, ka Paradisus ved vairākus vienā kravā uz Igaunijas krematoriju, kur kremē lētāk nekā Latvijā. Lietuvā vispār nav krematorija. Taču igauņi pīšļus neatdod glītās urnās ar aizvalcētu vāku un iegravētiem datiem kā Rīgas krematorija, bet vienkārši izsniedz kastītē vai maisiņā: «Lūdzu, te ir!» Vai tie ir konkrēta cilvēka pīšļi, nav nekādas garantijas.

Vai Jūs vēlaties mainīt sabiedrības priekšstatus, ka apbedītāji ir kas vairāk par miroņu nesējiem un zārku tirgoņiem?

Jā, vēlamies mainīt priekšstatus. Mēs parakstījām Eiropas apbedītāju goda kodeksu pirms vairākiem gadiem, tomēr asociācijas uzņēmumi to pilnībā savā darbībā nespēj nodrošināt. Tā ir augstāka latiņa, uz ko tiekties. Asociācijas biedri ievēro ētiskos principus gan attiecībā pret mirušo tuviniekiem, gan pret kolēģiem. Vadāmies pēc integritātes principa, kur kolēģis kolēģim izpalīdz, ja ir sastrēgums ar pasūtījumiem. Turpretī jaunajās un agresīvajās apbedīšanas kompānijās, kas nav iestājušās Apbedītāju asociācijā, dažbrīd notiek bēdu lietas.

Vai jūsu asociācijas uzņēmumi piedāvā atlikto maksājumu vai līzinga iespējas?

Tas katrai firmai ir individuāli. Asociācija nevar uzņemties finansiālās garantijas, lai ieteiktu saviem biedriem kreditēt mazturīgos klientus, kuri varētu arī piešmaukt un nesamaksāt.

Vai Rīgas dome ir atmetusi Jāņa Dinēviča 2009.gadā virzīto plānu par «supermonopola» radīšanu apbedīšanā?

Pēc manā rīcībā esošām neoficiālām ziņām, Rīgas pašvaldība vairs šo plānu neuzskata par lietderīgu. Pašvaldības intereses nesniedzas tālāk par kapu vārtiem. Kas var notikt nākotnē, to Dievs vien zina.

Vai Privātajiem kapiem ir perspektīva galvaspilsētā?

Ja kāds vēlas ieguldīt naudu augošā lietā, tad labāk netaisīt privāto kapsētu, bet iegādāties zelta monētas, kam nav kritusies cena pēdējos 50 gados. Pirmā privātā kapsētā Irbes, Stopiņu novadā, 10 minūšu braucienā no Pļavniekiem zeme maksā 100 Ls/kv. metrā ar visu kopšanu – viņi baidās to iztirgot pa lēto. Taciņas ir ar betona bruģakmeņiem, uzstādīts pamatīgs žogs un nolīgta apsardze. Esmu tur rīkojis bēres tikai trīs reizes pēdējo astoņu gadu laikā. Tādu ekskluzīvu kapavietu var gribēt tikai tādi, kam ir baronu domāšana, kā jūs teicāt. Ja vēlas, lai viņu dzimtai pēc nāves paliek «muižiņa». Ierindas cilvēkam maksa par vietu privātajos kapos šķiet padārga.

Kā sadarbojaties ar 30 individuālajiem kapračiem, kopš ar ilggadējo monopolistu kapu rakšanā In Memoriam Rīgas pašvaldība nepagarināja līgumu?

Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldes zemes darbu nodaļā, Aizsaules ielā 1a pie Arņa Miķēna šie kaprači skaitās kā pastāvīgie darbinieki. Kad ir nomaksātas nodevas Kapsētu pārvaldes kasē, kaprači ķeras pie darba. Šīs nodaļas vadība atbild par kārtību. Iepriekš bija kapraču dīkstāve, piemēram, trīs kaprači uz II. Meža kapiem, tāpēc viņi nevarēja kārtīgi nopelnīt. Šobrīd viņu skaits ir optimizēts. Noīsināja vairākus nedisciplinētos kapračus, kam bija problēmas ar alkoholu. Kapa rakšana kopā ar kapličas īri un obligāto maksājumu kapsētas uzturēšanai, kā arī ar caurlaidi katafalkam un ar zvaniķa pakalpojumu kopā izmaksā 98 līdz 101 Ls.