Tās ir bailes, kuras parasti izjūtam bērnībā, taču no tām netiek vaļā arī daudzi pieaugušie.
Saka, ka piedzimstot mums ir bail tikai no divām lietām – kritiena un skaļiem trokšņiem. Pēc deviņiem mēnešiem, kas pavadīti dzemdē, tas varētu būt saprotams.
Visas pārējās bailes rodas pieredzes rezultātā, lai gan arī ieraugot zirnekli var sākties panika, un to varētu saprast.
Tās nav tikai bailes no bieži sastopamajiem dzīvniekiem, kukaiņiem, vietām, situācijām vai sajūtām, kas liek vai nu sastingt vai justies nomāktiem.
Ja bailes no tumsas varbūt saistās ar bērnību, ne visi izaug no tām. Patiesībā tās ir saistītas arī ar cilvēces pirmsākumiem.
Niktofobija jeb bailes no tumsas nav atkarīgas no apstākļiem, bet ir universālas un mums piemīt jau no dabas.
Cilvēki baidās nevis no pašas tumsas, bet no tā, ko tumsa varētu slēpt, atstājot viņus ievainojamus un neaizsargātus.
Iedomājies, piemēram, par šausmu filmām, kur kādu izseko, medī vai novēro nakts laikā vai tad, kad pazūd elektrība.
Atbilde ir meklējama tūkstošiem gadu senā pagātnē, kad naktī valdīja pilnīga tumsa, barības ķēdē mēs atradāmies daudz zemāk, un cilvēku populācija nebija tik liela.
Diennakts tumšajā laikā cilvēkiem varēja uzbrukt plēsēji, kas izmantoja tumsu savā labā, lai upurus nomedītu pa vienam.
Šīs bailes ir arī ilgstošas, un mūsu pašaizsardzības instinkts ir palicis pat pēc elektrības izgudrošanas.
Lielākā daļa cilvēku spēj pārvarēt šīs bailes, taču visiem tas nav pa spēkam. Kādā pētījumā, kas tika veikts Lielbritānijā, 40% respondentu atbildēja, ka viņiem ir bail pat apiet ap savu māju, ja nav ieslēgta gaisma.
Daži nevar aizmigt, ja ir tumšs, jo prātā nāk domas, ka, piemēram, mājā varētu ielauzties zaglis. Tā vietā, lai apzinātos, ka viņiem ir bail no tumsas, cilvēki domā, ka patiesībā baidās no zagļiem.
Avots: mirror.co.uk
