Fotogrāfes stāsts. Benita Žogota. «Melnbaltā – šī nostalģija vienmēr ir modē»

Latviešu fotogrāfe Benita Žogota

«Melnbaltā fotogrāfija – šī nostalģija vienmēr ir modē. Tas vecais šarms, elegance, tas nekad neiziet. Tā mirkļa patiesība, kas ir mūžīgs stāsts.» Par savām melnbaltajām fotogrāfijām BNN stāsta latviešu fotogrāfe Benita Žogota.

Benita Žogota ir Latvijā strādājoša fotogrāfe, un, viņasprāt, tas nozīmē, ka viņas fotogrāfijām ir jābūt ne vien mākslinieciskām, bet viņai jādomā arī komerciāli.

Fotogrāfe atzīst, ka kopumā Latvijā komerciālam fotogrāfam būt ir grūti, jo tas nozīmē, ka vienam cilvēkam ir jāspēj apvienot sevī teju vai vairākas profesijas. «Pats grūtākais ir tas, ka tu pats sev esi viss. Tu esi sev menedžeris, tu sevi reklamē, pats runā ar klientiem. Tik cik tu sevi ieguldīsi, tāds arī būs rezultāts,» stāsta Žogota. Viņa piebilst, ka klienti fotogrāfi lielākoties atrod Facebook.com lapā. Tādējādi šo sociālo vietni fotogrāfe pielīdzina savam uzņēmumam.

Savukārt runājot par mākslu, viņa atzīmē, ka ir ļoti grūti realizēt idejas, jo ne visi piekrīt palīdzēt. «Ja tu pasaki, ka tas nav  tāds «standartiņš», ka tur nav smuki iepozētas bildes, tad lielākā daļa tev vienkārši pasaka nē, īpaši, ja tas ir kaut kas netipisks.»

Benitas Žogotas fotogrāfija

 

Žogota atzīst, ka fotogrāfija viņu jau ir uzrunājusi kopš agras bērnības un sevi viņa vairs nespēj iedomāties nevienā citā profesijā.

«Es redzēju, ka vecākiem mājās atradās veca filmu kamera, un es ļoti, ļoti gribēju, lai viņi mani iemāca fotografēt, taču viņiem nekad nebija laika, turklāt viņi teica, ka nemāk ar šo aparātu rīkoties. Toreiz maziņai man kļuva ļoti skumji un es uz vairākiem gadiem aizmirsu šo domu,» atmiņās dalās fotogrāfe.

«Es pat nezinu, kas man lika, bet es zinu, ka tajās mājās, kur mēs pavadījām bērnību, tur bija telpa, kur taisa fotogrāfijas – sarkanā gaisma. Mēs skatījāmies, kā top bildes un tas viss process šķita ļoti interesants. Es beigās prasīju, lai man uz dzimšanas dienu uzdāvina fotoaparātu. Kad man bija  trīspadsmit gadu man uzdāvināja manu pirmo fotoaparātu. Tad es visādos veidos fotografēju savu brāli, bet tas bija tik bērnišķīgi. Vecāki, protams, attīstīja bildes un ļoti smējās par to visu – mums gāja ļoti jautri,» atmiņās turpina ieslīgt fotogrāfe.

«Melnbaltajām bildēm bija tā mūžības sajūta. Jebkurā laikā, kad tu viņu paņem, viņā ir kaut kāds šarms, tā sajūta. Vienkārši uzrunā, un gribējās, lai manas bildes arī ir tādas.» 

Melnbaltā fotogrāfija ir tā, ar ko Žogota ir uzaugusi, tā kā pirms desmitiem gadu ļoti daudzi strādāja tieši ar analogo fotoaparātu, līdz ar to viņa joprojām arī tagadējos darbus pielīdzina mūžības sajūtām.

Par savu darba metodi viņa stāsta: «Man tas ir tīri intuitīvi, jo man šķiet, lai iegūtu bildē sajūtu, tev pašam tām sajūtām ir jābūt iekšā, jo viens ir tas, ko mēs redzam attēlā un otrs ir tas – tā tava dvēsele, tavs dvēseles nospiedums. Un man šķiet, ka tieši melnbaltajā fotogrāfijā to var arī redzēt vislabāk.»

«Bilde – tas ir stāsts par mani un stāsts par otru. Tas ir stāsts, kā es viņu redzu.»

«Manuprāt, fotogrāfam pats svarīgākais ir līdzsvars un, lai ir interesanti. Es nezinu, es vispār esmu tāds cilvēks, kam viss liekas interesanti, man patīk iepazīt cilvēkus, un jo vairāk tas izdodas, jo labāku bildi var uzņemt.» Tāpat Žogota norāda, ka viņa nespētu fotografēt tikai dabu. «Ja esmu dabā, man noteikti vajag cilvēku, lai tur būtu tas kopējais stāsts, lai tā bilde būtu mana.»

Runājot par savām bildēm, Žogota nespēj nosaukt vienu mīļāko. «Man  ir ļoti daudz tādu, katrā fotosesijā ir vismaz pāris fotogrāfiju, kas man ļoti, ļoti patīk. Es vienmēr saviem klientiem saku, ja man patiks, jums arī patiks. Un tas ir ļoti svarīgi, jo, ja viņi nāk pie manis, tad viņiem jau patīk tas, ko es daru. Un līdz ar to mēs kaut kā brīvi runājam un cenšamies arī brīvā atmosferā strādāt.»

Fotogrāfe atzīstās, ka ikvienam klientam viņa izmanto citādāku pieeju, jo katram cilvēkam «atvērties» nozīmē ko citu. «Viņiem ir jājūtas brīvi, nevajag diskomfortu.»

Žogotai tapusi arī viņas pirmā izstāde. Viņa stāsta, ka tas ir bijis ļoti aizkustinošs moments viņas dzīvē, jo lielākoties gan draugu vidū, gan ģimenē visi ir pieraduši, ka viņa ir fotogrāfe. «Tomēr tās sajūtas, kad atnāk ģimene un pasaka, ka viņi lepojas ar tevi, kad tēvs uzsit pa plecu, kad vīra māte norāda, ka lepojas ar manu mērķtiecību, tas man ir vislielākais sasniegums, jo tā sajūta, ka tavus darbus novērtē, ir neaprakstāma.»

«Ja cilvēks izvēlas fotogrāfu pēc samaksas, konkurence ir sīva.»

Runājot par konkurenci fotogrāfu vidū, Žogota norāda, ka fotogrāfijai ir ļoti plašs žanru spektrs –  katrā no tiem ir savi spēcīgi cilvēki. «Dažiem ir ļoti svarīgi tehniskais aspekts, bet man tomēr tuvākas ir kāzu fotogrāfijas, melnbaltās, kas ir pavisam kaut kas cits. Tas uzreiz  klientam ir ļoti personiski, un tur neder jebkurš fotogrāfs. Tu jau arī savā guļamistabā neielaidīsi jebkuru cilvēku. Līdz ar to, man šķiet, ka dvēselē arī. Ir jāmāk, ir jājūt cilvēks,» atzīmē fotogrāfe.

Viņa stāsta, ka fotogrāfu vidū vienmēr ir svārstīgas cenu kategorijas. Līdz ar to ir arī klienti, kuri fotogrāfu meklē pēc cenas un kuri meklē pēc darbiem. «Ja cilvēks meklē pēc darbiem, tad viņiem ir svarīgs tā fotogrāfa vārds, viņiem nav svarīgi, cik tas maksā, bet, ja viņš meklē pēc samakas, viņš var izvēlēties jebkuru. Līdz ar to tajā kategorijā ir grūtāk pastāvēt, jo ir ļoti liela konkurence,» uzsver fotogrāfe.

Runājot par tehniku, Žogota atzīmē, ka, uzsākot fotografēšanas karjeru, pats lielākais ieguldījums ir laiks. «Tehniski tai nav jābūt pašai labākajai kamerai, bet, ja tevī ir kaut kas iekšā, kaut kāds talants vai redzējums, tad tu vari panākt maksimumu no jebkuras kameras, arī ar nelieliem līdzekļiem.»

«Kāzu foto ir kā filma, ko vēlos iemūžināt vairākos kadros.»

Fotogrāfe atzīst, ka pieprasītākais laiks ir vasara, kad ļoti daudziem cilvēkiem ir kāzas. Ir tādi klienti, kas piesakās jau gadu iepriekš. Viņa norāda, ka šīs profesijas pluss ir, ka grafiku viņa var izveidot pati.

Kāzu laiks viņai ir ļoti tuvs. «Man ļoti patīk laimīgi cilvēki. Nu kāzās jau nav nelaimīgu cilvēku, kā var neiemūžināt kaut ko tik skaistu, kaut ko tik patiesu? Un es nezinu, man vienmēr kāzas ir kā filmas. Tie ir tādi kā kadri no spilgtiem dzīves momentiem,» stāsta Žogota.

Viņa uzskata, ka ir darbaholiķis, atzīstoties, ka viņai tik ļoti patīk fotografēt, ka pat savajā brīvajā laikā fotogrāfē. «Citreiz es varu visu nakti pavadīt pie bildēm. Man patīk gan fotografēt, gan apstrādāt bildes, jo tā ir otra puse no manis, jo viens ir nofotografēt, otrs ir pasniegt to bildi.»

Fotogrāfe stāsta, ka vasara ir laiks, kad viņa vairāk var izpausties mākslā. Žogota strādā cauru gadu, bet nenoliedz, ka ziema fotogrāfam var ieviest dzīvē rutīnu. «Es cenšos sev uzstādīt visu laiku jaunus mērķus un šādi mēģinu augt, mēģinu darīt, ko neesmu, izaicinu sevi, lai nav kritiens atpakaļ, lai viss iet uz priekšu, » tā Žogota.

Ref:224.000.103.1421