Sensitīvais jautājums «Vai tu šķiro atkritumus?» Latvijā kļūst arvien populārāks, tomēr līdztekus pastāv problēma – kur tos šķirot? Vairāki politiķi Latviju ir nodēvējuši par izgāztuves valsti. Strīdīgais jautājums par depozītsistēmu joprojām tiek pasniegts kā «deserts» Latvijas iedzīvotājiem – vieni to dēvē par sadārdzinātu dekorāciju, citi par vitāli svarīgu sistēmu, kas mazinātu plastmasas atkritumu daudzumu.
Kā Latvija izskatās uz kopējā Eiropas Savienības fona – cik daudz atpaliek vai apsteidz citas dalībvalstis? Kā arī, kāpēc pie pašreizējās valdības Latvija joprojām jāuztraucas, ka ambiciozus Eiropas Savienības (ES) mērķus atkritumu pārstrādē tā nevarēs realizēt? Par vārda atkritumi mūsdienu nozīmi un dārgajiem nākotnes atkritumiem savu viedokli BNN pauž atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma Zaļā josta valdes priekšsēdētājs Jānis Lapsa.
«Eiropas nauda lēnām izsīks. Iespējams, stipri pieaugs atkritumu apsaimniekošanas tarifi»
Zaļās jostas pārstāvis stāsta, ka pašlaik atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem nākas saskarties ar lieliem izaicinājumiem, piemēram, finanšu trūkumu, lai izpildītu ES prasības atkritumu apsaimniekošanā. Proti, atvēlētās summas no Latvijas valdības ir nepietiekamas.
«Visai atkritumu apsaimniekošanas nozarei atvēlētā summa, tai skaitā nauda no ES fondiem, ir daudz par maz, lai mēs spētu izpildīt visas saistības, ko esam uzņēmušies, būdami ES dalībvalsts. Tas attiecas uz tādām dārgajam lietām kā bioloģisko atkritumu atdalīšana pirms to apglabāšanas atkritumu poligonā, kā arī to pārstrāde. Tāpat Latvijā procentuāli ir jāuzlabo dalīto atkritumu vākšanu, kas jāpārstrādā atpakaļ produktos, – šo mērķu sasniegšanai pašlaik līdzekļu nepietiek.»
Savukārt, runājot, kas tad tiek gaidīts no nākamas valdības un vai ir cerība uz finansējuma palielināšanu vides jautājumiem, Lapsa ir ļoti skeptisks un norāda: «Diez vai, mums Eiropas nauda lēnām izsīkst. Tomēr sekas būs tādas – lai izpildītu visas ES prasības, iespējams, Latvijā stipri pieaugs atkritumu apsaimniekošanas tarifi, kas iedzīvotājiem maku padarīs plānāku, ja nebūs atrasti līdzekļi vides apsaimniekošanas budžeta palielināšanai no valsts puses.»
Viņš atzīmē, ka ES ir izvirzījusi ļoti ambiciozus mērķus atkritumu pārstrādē, aprites ekonomikā, kā arī produktu atgriešanā dzīves ciklā un to pielietojumam tautsaimniecībā: «Es neredzu, kā pie pašreizējā finansējuma videi Latvija varētu šīs prasības izpildīt».
Pēc viņa domām, situāciju atvieglotu tas, ja Latvijā būtu tikai ļoti dārga atkritumu apglabāšana poligonā, savukārt dalītā vākšana būtu kā alternatīva – tad radušos starpību varētu ieguldīt dalītās vākšanas attīstībā.
«Tomēr Latvijā ir relatīvi zemas poligona izmaksas, kas nevar nosegt dalītās vākšanas sistēmas izveidi. Līdz ar to, lai attīstītu šo sistēmu, ir nepieciešami līdzekļi no malas. Tas pats attiecas uz bioloģisko atkritumu apglabāšanu, pārstrādi. Ir nepieciešamas daudzu miljonu investīcijas, ko pie pašreizējiem atkritumu tarifiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi nevar atļauties.»
Pašlaik situācija ir tāda, ka ES līdzfinansējums pietiek vien atsevišķiem projektiem, kamēr pārējos Latvija nav spējīga realizēt, atzīmē Lapsa. «Ja, Latvija nepildīs ES prasītās direktīvas, kas tiek adaptētas Latvijas likumiem, tad pastāv risks, ka Latvijai var tikt piemērotas soda sankcijas, bet pat tas neatbrīvos no pienākumu izpildes.»
Zināms risks Latvijā var rasties īpaši 2020.gadā, jo finansējums apsaimniekošanas nozarei ir nepietiekams, bet prasības no ES ir pietiekami augstas. «Lai 2020.gadā sasniegtu ES prasības, teorētiski atkritumu cena būtu jāceļ jau šodien. Tomēr tad Konkurences padome varētu iebilst, ka mūsu pakalpojums ir neadekvāti dārgs – nevar uz uzņēmuma pleciem uzlikt visas prasības, lai tās tiktu izpildītas. Ja tas strādā pēc esošās tirgus cenas – pēc regulētās cenas – uzņēmums nav spējīgs rast no tā finansējumu, lai visu uzlabotu. Tāpēc vajadzīgs atbalsts no valdības puses,» BNN stāsta Lapsa.
«Vienmēr pastāv iespēja, ka kāds negodprātīgi mēģinās nopelnīt arī ar atkritumiem»
Latviju vairāki deputāti ir nodēvējuši par «izgāztuves valsti». Šeit jāatgādina, ka pērn LTV7 raidījumā Личное дело (no krievu valodas – Personīgā lieta) tika vēstīts, ka Latvijā ik gadu ieved simtiem tūkstošus tonnu atkritumu, starp kuriem ir arī bīstamie atkritumi. «Atkritumus importē briti, zviedri, vācieši – ES teritorijā būtībā nav ierobežojumu, bet dabas nodoklis Latvijā ir ievērojami zemāks. Pat legāli tik vaļā no atkritumiem ir daudz lētāk,» vēstīts raidījumā.
Tikmēr Lapsa uzskata, ka saukt Latviju par izgāztuvi no deputātu puses ir ļoti populistiski un, viņaprāt, tas ir liels pārspīlējums. «Par piemēru var ņemt Cemex rūpnīcu, kur Latvijā norit viena no lielākajām atkritumu plūsmām. Šis uzņēmums ir aprīkots ar vajadzīgiem filtriem, lai neradītu papildu slodzi apkārtējai videi.»
«Kas attiecas uz citām atkritumu plūsmām, kur ieved elektrotehniku izjaukšanai Latvijā. Šeit tā tiek izjaukta, izkomplektēta, dažādas detaļas tiek nosūtītas jau pārstrādei atpakaļ – pārsvarā uz tām pašām ES valstīm. Līdz ar to šeit praktiski nav paliekošā piesārņojuma. Tas nozīmē, ka legālajā sektorā Latvijā nevajadzētu veidoties lielajiem uzkrājumiem, jo tagad jebkuri atkritumi, kas tiek ievesti valstī, ir jādeklarē – kurā vietā tie tiks pārstrādāti, jāparāda, kā tā kustība notiks. Vienmēr pastāv iespēja, ka kāds negodprātīgi mēģinās nopelnīt, nelikumīgi ievest atkritumus un uz tā nopelnīt. Tomēr viennozīmīgi nepiekrītu, ka Latvija ir izgāztuve,» turpina Lapsa.
Jāpiemin, ka Latvijā pērn Jūrmalā, Slokas apkaimē, izcēlās ugunsgrēks kādā teritorijā, kur bez Valsts vides dienesta (VVD) atļaujas tika glabāts liels daudzums plastmasas atkritumu. Tie dega 12 000 kvadrātmetru jeb 1,2 hektāru platībā, un ugunsgrēkam tika noteikta paaugstināta bīstamība.
Teritorijas attīrīšanas darbi valstij izmaksāja ap 700 000 eiro, ko pēc tam paredzēja piedzīt no uzņēmuma SIA Prima M, kas saimniekoja šajā teritorijā.
Lapsa uzsver, ka gadījums ar Sloku ir atsevišķa tēma. «Šeit tie vairāk vai mazāk bija jaukti plastmasas atkritumi, kas nebija atšķiroti, tādējādi kļūstot par atkritumiem nevis izejvielu.»
Viņš atzīmē, ka riepu problēma Latvijā sākotnēji radās no neadekvātas tirgus uzraudzības, kad uzņēmumi, kas nenodrošina riepu pārstrādi, piedāvā lētu tarifu, tādējādi kropļojot šo tirgu, jo patiesībā neko nedarīja, lai novērstu problēmu. «Dotajā brīdī šis tirgus izstrādā ļoti spēcīgas sakārtošanas tendences, jo parādās pieprasījums pēc produktiem, kas ir izgatavoti no pārstrādātajām riepām. Latvijā problēma ir tāda, ka mums pastāv vēsturiskais uzkrājums, jo riepa nav resurss, ko tik viegli var paņemt, pārstrādāt, pārdot un nopelnīt. Ir vajadzīgs, lai šai riepai seko nauda, lai to varētu pārstrādāt. Ja tās naudas ir par maz, tad veidojas problēmsituācija ar lieliem riepu uzkrājumiem. Pašlaik esošais riepu apjoms, kas veidojas, tiek savākts un salīdzinoši veiksmīgi pārstrādāts.»
Latvijā joprojām cīnāmies ar Padomju Savienības atstāto «atkritumu mantojumu»
Mūsdienās atkritumu definīcija ir mainījusies, tā tiek dažādi «stiepta». Tomēr atkritumus, ko cilvēki šķiro, vajadzētu saukt par otrreizējo izejvielu, jo no tiem tiek ražoti jauni produkti, atzīmē Lapsa.
«Atkritumi ir izejviela. Tā ir izejviela, vai nu kā tiešā pārstrāde, kur atkritumi tiek atgūti no plastmasas, metāla, stikla tādā pašā produktā, vai atkritumi, ko mēs nevaram atgūt tādā pašā produktā, piemēram, jaukta, netīra plastmasa, slapjš papīrs, koks utt. No šī nevar atkal saražot produktus, bet var saražot kurināmo un aizvietot fosilo kurināmo ar atkritumiem – tādā veidā kopējā kurināmā bilance nepieaug.»
Lapsa atzīmē, ka šis piemērs ir teju visas pasaules tendence. «Ja par piemēru tiek ņemtas Skandināvijas valstis, tur ir sabūvēts ļoti daudz katlumāju, kas paredz šo gatavoto atkritumu kurināmo līdzdedzināšanu. Atšķirībā no Latvijas, viņiem jau pietrūkst atkritumu. Viņi importē tieši atkritumus, tos pārstrādā, apstrādā un tādā veidā tos uztver kā produktu vai izejvielu tālākajai darbībai. Līdz ar to vārds «atkritumi» daļēji ir degradēts. Un šeit mēs varam skatīties pat gaterī kaut kādu baļķu atgriezumu, tas arī ir atkritums, bet pēc būtības tas ir visparastākais kurināmais.»
Viņš norāda, ja skatāmies sašķirotus atkritumus – tīras PET pudeles, dažādas polimērplēves – tā jau kalpo kā izejviela jaunu produktu ražošanai. «Ja lūkojamies no «zaļā viedokļa», tad tas arī ir mērķis – aizvietot pirmreizējās izejvielas ar otrreizējam izejvielām, atgriezt produktus atpakaļ apritē. Tas ir tas, uz ko Eiropa virzās – lai aprites ekonomika ir nevis tāda, ka izlietojam un izmetam, bet gan, ka apstrādājam, atgriežam atpakaļ tādā pašā vai citādā produktā.»
«Atkritumu šķirošana, protams, atvieglo uzdevumu apsaimniekotājiem,» norāda Lapsa. «Jāatceras, ka Latvijai ir izvirzītas zināmas prasības – ir jāsasniedz zināmi parametri, un tas, ka iedzīvotāji šķiro, ir viens no veidiem, kā tikt pie dalītās vākšanas nepieciešamā apjoma. Tomēr ir svarīgi vienoties, kā dalītās vākšanas sistēma tiek organizēta. Vai tā ir vienota visā valstī? Vai katrā reģionā citāda? Vai pilsētās atkritumus vācam atšķirīgi? Ir svarīgi saprast, kā ir ekonomiski pamatotāk – vai salikt dažādus konteinerus, piemēram, stiklam, polimeram un papīram, vai tomēr uzlikt vienu konteineru polimeram, papīram un metāla iepakojumiem un stiklu atstāt atsevišķi?» dalās Lapsa.
Viņš atzīmē, ka jebkuri atkritumi, kas tiek savākti dalītās vākšanas sistēmā, tāpat tiek pāršķiroti ar rokām.
«Ir jāsaprot, ka atkritumu dalītā vākšana – tie esam mēs paši, ko veicam kā iedzīvotāji. Kvalitāte, apjoms šķirošanai ir atkarīgs no mums pašiem. Problēma Latvijā ir cilvēku attieksmē – kāpēc man tas jādara, ja kaimiņš to nedara? Gadījumos, kad cilvēks domā «es iemetīšu savu zupu» pie dalītās vākšanas atkritumiem un domās, ka neviens nepamanīs, liek mums pāršķirot otrreiz šos atkritumus. Teiksim 30–50% gadījumos dalītās vākšanas konteineros ir sadzīves atkritumi. Līdz ar to citreiz cilvēkam, kas ir ar rokām sašķirojis atkritumus, tos ir izdevīgāk vest uz poligoniem.»
«Tomēr, ja paskatāmies pēdējo 15–20 gadu griezumā, tad kādreiz bija jautājums «kāpēc šķirot atkritumus?», pašlaik iedzīvotāji jautā «kur šķirot?» Tomēr arī tas samazinās, jo dalītās vākšanas infrastruktūra uzlabojas,» stāsta Lapsa.
«Ja mēs lūkojamies no sabiedrības viedokļa, vislētākais atkritumu apsaimniekošanas veids ir tos nešķirot, bet gan vienkārši noglabāt poligonā. Kā tas bija Padomju laikos – mest kaudzē un nedomāt par sekām. Diemžēl mēs Latvijā joprojām cīnāmies ar šo «mantojumu», tai skaitā Inčukalna Gudrona dīķi. Šādas vietas rada piesārņojumu apkārtējā vidē, gruntsūdeņos, kā arī bojā dabas ainas.»
Lapsa gan piebilst, ka Latvijā ir izveidoti poligoni, kuros var novērst šo atkritumu iefiltrēšanu gruntsūdeņos. «Pēc poligona piepildīšanas, tas tiek apsegts.»
«Vai mums par visu dzīvē ir jāmaksā, vai kaut kas ir jādabū atpakaļ, lai mēs nebūtu «cūkas»?»
Latvijā jau kādu laiku tiek diskutēts par depozītsistēmas ieviešanu. Kaimiņvalstīm tā jau ir, bet Latvija atpaliekot. Politiskās partijas nav spējušas vienoties par «jā» vai «nē» šīs sistēmas ieviešanai Latvijā.
Pēc Lapsas domām, depozīta sistēma ir ļoti neliela daļa no visas apsaimniekošanas aprites sistēmas Latvijā. Viņš atzīmē, ka šīs sistēmas ieviešana atkritumu apsaimniekošanā palīdzētu vienā šaurā preču grupā, proti, kas ir PET pudeles. «Tās tāpat ļoti labi savācas, arī alumīnija bundžas un stikla pudeles ļoti labi savācas.»
Zaļās jostas pārstāvis nenoliedz, ka ar depozītsistēmas ieviešanu PET pudeles, visticamāk, nebūtu nobāztas pa kaktiem. «Tās nonāktu no šiem automātiem atpakaļ uz pārstrādi, bet procentuāli uz kopējās atkritumu bilances, tā ir viena mazas atkritumu daļa, kas savākšanas sistēmā ir ļoti dārga. Iedzīvotājiem pirmajā brīdi tā var likties ļoti advancēta – iemet pudelīti, dabū naudu atpakaļ –, tomēr nekas jau nemainās. Mēs par šo pudeli depozītsistēmu samaksājam, to nopērkot, samaksājam depozītsistēmas apkalpošanas maksu, un finālā tas ir vienkārši cits veids, kā tiek savākti atkritumi,» uzskata Lapsa.
Jāatzīmē, kad par depozītsistēmu iestājas vairākas «zaļās» organizācijas. Biedrība Zaļā brīvība savā mājaslapā norāda, ka tā ir ļoti efektīva sistēma, ar kuras palīdzību var savākt atpakaļ pat vairāk nekā 90% iepakojuma materiālu. «Šāda sistēma jau darbojas daudzās valstīs, t.sk. Igaunijā un Lietuvā. Taču Latvijas dzērienu ražotāji uzskata, ka tā ir pārāk dārga, un apgalvo, ka patērētājam par katras pudeles savākšanu būs jāpiemaksā pieci centi. Pieredze gan Lietuvā liecina, ka apsaimniekošanas izmaksas ir daudz zemākas (viens cents skārdenei, trīs centi PET pudelei un četri centi stikla pudelei). Pie tam mēs jau pašlaik ražotājiem maksājam par izlietotā iepakojuma savākšanu. Diemžēl tikai neliela daļa no tā patiešām tiek savākta un atgriezta apritē,» atzīmē biedrībā.
Tāpat Zaļā brīvība vēsta, ka paredzams, ka jaunajā sistēmā varēs nodot vienreiz un atkārtojami lietojamo stikla, plastmasas un alumīnija primāro dzērienu iepakojumu, saņemot par to atpakaļ samaksāto depozītu. Šī sistēma aptvertu 12% no stikla taras, 30% no primārā plastmasas iepakojuma un 43% no primārā metāla iepakojuma.
Pārējos atkritumus joprojām vajadzēs šķirot un nodot šķirošanas konteineros. Tomēr biedrībā uzsver, ka tādējādi cilvēki ekonomiski tiks motivēti vairāk šķirot; izglābs vērtīgus resursus no apglabāšanas; padarīs Latviju tīrāku.
Savukārt atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma Zaļā josta valdes priekšsēdētājs Jānis Lapsa uzsver: «Kurš mums liedz atkritumus mest jau tagad konteinerī? Mēs, Zaļā josta, ar to arī nodarbojamies – ar cilvēku izglītošanu, ka atkritumi ir jāšķiro, tie ir jāizmet pareizajā vietā un ka resursi ir jātaupa. Vai mums par visu dzīvē ir jāmaksā, vai kaut kas jādabū atpakaļ, lai mēs nebūtu «cūkas»? Kāpēc lai cilvēki nesāktu mainīt domāšanu un nebūtu apzinīgāki atkritumu šķirošanā?»
Par piemēru viņš min šādu gadījumu: «Cilvēkam ir privātmāja, viņam mēnesī ir jāsamaksā pāris eiro par atkritumu konteineri. Tomēr viņš nav ar mieru maksāt un nakts aizsegā nes atkritumus uz daudzīvokļu mājām, kur kāds cits ir samaksājis par atkritumu apsaimniekošanu. Tikmēr šis pats cilvēks, regulāri lietojot dzērienus, par depozītsistēmu būs stipri vairāk samaksājis, nekā samaksājot par šo konteineru. Tā daļēji ir cilvēku divkosība – būs mums šī sistēma, esam ar mieru samaksāt, bet tagad viņš nav ar mieru samaksāt par sadzīves atkritumiem, lai uzliktu konteineri.»
«Lai uzstādītu šos konteinerus, no veikala tiek prasītas pietiekami lielas investīcijas. Lielajiem veikaliem ar to nebūtu problēma, tikmēr mazajiem tas jau tā varētu būt. Tā aizņem vietu un prasa papildu investīcijas, depozītsistēmai nav tikai plusi,» turpina Lapsa.
Viņš turpina: «Ir stingri jāizvērtē – bagātas valsts, protams, var naudu tērēt, kā tās vēlas. Tomēr mēs esam joprojām valsts ar vienu no zemākajiem atkritumu apglabāšanas tarifiem poligonā. Ja tādas pašas summas, kā tiek lēsts, 30 miljoni tiktu ieguldītas atkritumu dalītajā vākšanā un iedzīvotāju izglītošanā, tad, iespējams, būtu sasniegts summāri stipri labāks rezultāts. Tas ir stāsts, ka mēs esam teju ar mieru ieguldīt dārgās sistēmas depozītā, tāpēc, ka tā labi izklausās, bet tajā pašā laikā pieejamais finansējums dalītās vākšanas infrastruktūras attīstībai vēl ir nepietiekams, lai šo sistēmu attīstītu un izveidotu pietiekami labu.»
Jāatzīmē, ka Lietuvas Seima deputāts un bijušais Lietuvas Zaļās partijas priekšsēdētājs Lins Balšis (Linas Balsys) intervijā BNN norādija, ka Lietuvā sistēma jau kopš tās ieviešanas strādā gandrīz nevainojami. «Pēc dažādām aplēsēm nodotās taras īpatsvars ir starp 70 un 90% no visiem pārdotajiem dzērieniem,» komentēja Lietuvas parlamenta pārstāvis.
Tikmēr Zaļā josta valdes priekšsēdētājs ir nobažījies par Latvijas kopējo «atkritumu politikas» tālredzību. «Atkritumu apsaimniekošana nav tikai bizness, tā ir sociāla funkcija, līdz ar to, veicot jebkuru darbību, nav tā, ka uzņēmumi var nopelnīt visu laiku. Mēs izpildām ES prasības, ko Latvijā esam apņēmušies. Tāpat radām infrastruktūru iedzīvotājiem, tie ir izdevuma posteņi, nevis ieņēmumi, tai skaitā dalītā vākšana,» uzsver Lapsa.
Viņš norāda, ka nevar prasīt, lai uzņēmumi to visu sedz no savas kabatas, jo tam nebūtu ekonomiska pamatojuma. «Ir jābūt ārējam finansējumam, ir svarīgi, lai pietiek ar valsts atvelētajiem līdzekļiem, kā arī, lai esošais normatīvais regulējums ir pretimnākošs, lai tiešām mēs spētu realizētu šos projektus. Problēma var rasties, kad projekti ir pārlieku sarežģīti, kā tas ir bijis iepriekšējos gadus, kad nauda paliek neizmantota, jo ierēdniecība ir sacēlusi tik augstas prasības sliekšņus, ka principā neviens to nevar realizēt,» tā Lapsa.
