«Viena no retajām kļūdām, ko partijas vadītāja amatā ir atzinis Nils Ušakovs, ir bijušā žurnālista Andreja Mamikina virzīšana uz Eiropas Parlamentu. To Saskaņas vadītājs paziņoja iepriekšējā kongresā decembrī. Abu konflikts sākās neilgi pēc Mamikina nokļūšanas Briselē 2015.gadā. Intervijā ar Nekā Personīga Mamikins atklāj, ka domstarpību iemesls ir bijis Ušakova mēģinājums piespiest viņu pieņemt darbā birojā Briselē savu bijušo sievu Jeļenu Ušakovu,» tā raidījumā Nekā Personīga.
Mamikins: «Sāksim no tā, ka pārliecība, ka vajag nosodīt Krimas aneksiju, vajag noraut līgumu ar vienoto Krieviju un vajag sarokoties ar [Džonu] Makkeinu (John McCain) un taisīt «selfijus» uz amerikāņu tanku fona, ka tie ir tie eiropeiskie soļi un eiropeiskās vērtības, tā ir liela kļūda. Tā nav Eiropa, Eiropā ir dažādi uzskati un arī sociālistu ģimenē ir partijas, kurām ir līgumi ar vienoto Krieviju un es nezinu, kāpēc tas bija izdarīts.»
«Tagad formāli, nu parasti Eiropas partijas tiek vadītas kolektīvi. Ir padomes, ir domes ir teritoriālās nodaļas, šeit visu izlemj tikai viens cilvēks. Un, ja viņš kaut ko teiks teritoriālām nodaļām, viņi izpildīs. Diemžēl nav vairs demokrātiskie procesi. Netiek apspriesti vairāki jautājumi, kuri sāp cilvēkiem, piemēram, izglītības reforma, tā paša. Atbalstam, neatbalstām krievu skolu. Cilvēki nejauši uzzina no iekšējās sarakstes, ka nevajag piedalīties mītiņos. Kāpēc nevajag? Kas to aizliedza? Visdrīzāk visi saprot, ka to aizliedza viņš. Ušakovu tā arī sauc – viņš pateica, viņš tā teica,» saka Mamikins.
Nekā Personīga: «Vai tas, jūsuprāt, sakāt, ka partija nav demokrātiska. Tad sanāk, ka tā virzība uz rietumnieciskumu, ir tāda fasāde?»
Mamikins: «Nu tā ir fasāde, jā, zināmā mērā, lai parādītu, ka skatieties, mēs esam tādi paši kā jūs. Vācieši, luksemburgieši, franči. Bet atkārtošos vēlreiz, ka Francijā un Vācijā SPDS sociāldemokrātiskā partija tiek vadītā pavisam citā stilā.»
Nekā Personīga: «Kas bija tas jūsu konflikts, kāpēc jūs aizgājāt no partijas?»
Mamikins: «Visdrīzāk es jums atbildēšu, ka es biju no tiem nedaudzajiem cilvēkiem Saskaņā, kas atteicās pildīt neapdomīgi visus Ušakova rīkojumus vai pavēles. Es viņam ik pa laikam teicu «nē». Tā es nedarīšu, nē, tur es nepiedalīšos. Es māku teikt «nē», ko nemāk teikt vairāki cienījami cilvēki, ja viņi grib saglabāt kaut kādu posteni savā partijā, tad tev jāklausās, ko teiks viņš atkal. Es teicu «nē» ļoti bieži un kaut kādā brīdī es saprotu, ka viņš vienkārši atteicies runāt ar mani. Tas bija, ja nemaldos, 15.gadā.»
Nekā Personīga: «Un kas bija par iemeslu?»
Mamikins: «Nu, tur daudz jautājumus esam apsprieduši, tajā skaitā par cilvēku iekārtošanu manā birojā, kas man nepatika. Es pateicu «nē», un viņš man atbildēja: «Nu tad gaidi problēmas. Tevi neredzēs visi partijas biedri, tāpēc.. mēs runājām krievu valodā «viskačka» (izlēcējs – no krievu val.) politikā. Tevi neieredzēs visi žurnālisti, tāpēc ka esi «viskačka» politikā, kaut gan bijušais žurnālists.» Tā bija pēdējā frāze, ko man pateica Nils. Mēs atvadījāmies, es pateicu: «Priecīgas Lieldienas!» tas bija aprīlis, Lieldienu nedēļā. Kopš tā laika mēs nekomunicējam, bet atkritumus uz āru es nenesu, faktiski visu šo periodu klusēju un turpināju strādāt. Kaut kādu to fasādi pielabot Eiropas Parlamentā, Saskaņai es minēju. Tur tiekos ar kolēģiem no Eiropas Sociālistiskās partijas, ar deputātiem, aicināju uz Rīgu vēl – ko varēju, to darīju. Līdz decembrim, kamēr Ušakovs jau kongresā oficiāli nepaziņoja, ka Mamikins esot bijis viņa kļūda. Viņa kā partijas vadītāja kļūda. Nu jautri, dzīvojam tālāk.»
Nekā Personīga: «Vai par cilvēku iekārtošanu darbā bija runa par Jeļenu Ušakovu. Iekārtošanu jūsu birojā?»
Mamikins: «Tajā skaitā par viņu. Tajā skaitā par viņu, jā. Tur bija vēl trīs palīdzes, kas strādāja Rīgas domē kā Ušakova palīdzes, un vienlaikus fiktīvi manas palīdzes, un es gribēju šo procesu vienā laikā vienkārši pabeigt, plus palīgi arī vajadzīgi, kā nekā nu deputātam. Bet diemžēl tas ir tāds stils, es nezinu. Saka, ka visām latviskām partijām, visām latviešu partijām arī Latvijā, bet nu tas ir tas stils Saskaņai savus cilvēkus amatos. Pašvaldībās, valsts struktūrās. Nu zinu, ka kaut kas līdzīgs ir arī Vācijā un Francijā, korupcijas skandāli, par ko mēs lasām avīzēs visur. Bet man šķiet tādā apmērā un mērogā ne Francijā, ne Vācijā, ne Luksemburgā tā netiek darīts.»
Nekā Personīga: «Viņa tiešām strādātu, vai viņa būtu vienkārši, arī tās pārējās palīdzes, viņas tikai skaitītos pie jums un saņemtu algu?»
Mamikins: «Tur bija runa par to, lai viņa strādātu Briseles ofisā par APU (Akreditētu parlamenta asistenti). Par Briseles palīgu. Man, pirmām kārtām, nebija opcijas, nebija vietas. Vajadzēja atlaist cilvēku, kurš reāli strādā, un uz to es nebiju gatavs, jo cilvēki uzrunāti, pieņemti darbā, gadu jau atstrādājuši, nu mazliet mazāk. Un tagad pateikt viņiem «atā» tāpēc, ka vajag kāda sievu iekārtot? Nu, es nebiju gatavs tam, sāku aizstāvēt savus cilvēkus, un konflikts turpinājās. Bet kaut kā nepaveicās cilvēkam. Man tikai viena sieva, viņam jau trīs. Varbūt visas trīs sievas vajag iekārtot darbā?»