1918.gads – haosa un nemiera pilns. Uzbrukumi, neziņa, bailes, skaļi izsaucieni, blīkš… Notikumi strauji seko cits pēc cita, bet 102 gadus vēlāk – brīvi un neatkarīgi mēs, latvieši. Šodien svinam Latvijas valsts 102.dzimšanas dienu, pieminot tos, kuri atdevuši savas dzīvības, lai Latvija būtu tāda, kāda tā ir šobrīd. Šonedēļ bija tas gods aprunāties ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Kapelānu dienesta virskapelānu Elmāru Pļaviņu, kurš sarunas turpinājumā atsauks atmiņā to, kāpēc mums jābūt lepniem ik dienas, kā arī vērsīs uzmanību uz to, ko pandēmija cilvēkam iemācīs šodien.
Šajā mēnesī mēs pieminam un godinām karavīrus, kuri cīnījušies, lai mēs šodien dzīvotu neatkarīgā valstī. Novembris ir laiks, kad atskatāmies uz drosmīgo un jauno cilvēku cīņām, uzdevumiem, mērķiem.
Par jautājumu, ko virskapelānam nozīmē vēsture, viņš nedaudz aizdomājas: «Jāteic, ka tas ir interesants laiks, kad 1918.gadā tiek pasludināta Latvijas neatkarība, bet 1919.gadā lija vēl daudz asiņu, dzīvību atdeva daudzi… Es kā mācītājs un garīdznieks velku paralēles ar to, ka Kristus arī atdeva savu dzīvību mūsu dēļ, lai mēs varētu aiziet no šīs pasaules bez grēka un nokļūt mūžībā pie tā Kunga. Lai mēs Latvijā brīvi dzīvotu, kādam par to bija dārgi jāsamaksā, tas jauniem cilvēkiem ir jāmāca un jāatgādina.»
Runājot par vēstures zināšanām dažādu paaudžu kontekstā, šķiet, teju katrs ik gadu iemācās kaut ko jaunu, tai skaitā arī virskapelāns Pļaviņš. 1997.gadā, kad viņš sāka strādāt kā kapelāns, vēstures zināšanās esot bijis «jauns», ja tā var teikt, «tikai ejot cauri notikumiem, arvien vairāk piedaloties atceres un piemiņas pasākumos, es guvu zināšanas un izpratni». «Man arī savulaik bija tāds kā tukšums vēsturē, bet, esot armijā un dzirdot vēsturiskos stāstus gan no vēsturniekiem, gan vēstures grāmatām, gan vēstures entuziastiem, šo gadu laikā esmu sapratis, cik vērtīgi ir mācīties no jauna, lai pārzinātu pagātnes notikumus, lai šodien nezaudējam mērķi, lai mēs zinātu, uz kurieni jāiet, novērtējot Latvijas neatkarību,» patriotiski izsakās virskapelāns.
Vienlaikus Pļaviņš uzteic jaunos vēsturniekus un mācībspēkus, sakot: «Šobrīd aizvien vairāk skolās tiek ieviesta patriotiskā audzināšana, par ko arī rūpējas Aizsardzības ministrija un Jaunsardzes centra darbība, man ir liels prieks par to,
jo mums ir jāzina savi varoņi, mums jāzina viņu vārdi. Mums jāzina viņu kapavietas.»
Virskapelāns bilst, ka liela daļa šodien joprojām vēl nenovērtē to, ka Latvija ir brīva: «Paskatāmies, kāda šobrīd situācija ir Ukrainā, Baltkrievijā… un vēl, tā ir briesmīga cena, kas jāatdod to valstu iedzīvotājiem,» mudinot novērtēt Latvijas valsts neatkarību, saka virskapelāns.
Atbildot uz jautājumu, ko vēsture kā cilvēkam ir iemācījusi Pļaviņam, viņš ar lepnumu saka: «Saskatīt un zināt savus varoņus. Atcerēties, ka kāds par mani ir atdevis dzīvību, lai es dzīvotu brīvā valstī.»
Par karavīru piedzimst vai par karavīru kļūst?
Viens no svarīgākajiem virskapelāna pienākumiem ir būt par uzticības personu karavīriem, palīdzēt dažādās dzīves situācijās. Ar karavīriem tiek pavadīts daudz laika kopā.
Ņemot vērā Pļaviņa lielo pieredzi darbā ar karavīriem, jājautā, kāds ir viņa viedoklis – par karavīru piedzimst, vai par karavīru kļūst? «Aicinājumam ir jābūt, taču neviens nepiedzimst ne par labu sportistu, ne par labu karavīru, līdz tam ir jānonāk. Protams, ka vienam būs vairāk jāpieliek pūles, bet cits uzreiz jutīsies kā zivs ūdenī.»
Virskapelāns dalās personiskā pieredzē, ka brīžos, kad privātā jautājumā kāds vecāks jautā par saviem bērniem, lūdzot, lai garīdznieks iesaka, ko darīt nākotnē, tad reizēm ir nācies teikt «nē, šo puisi nesūtiet armijā». Turpinot viņš saka: «Tāpat reizēm ir pretēji, vecāki netic, bet es redzu, ka puisis būs vislabākais kandidāts. Interesanti, ka reizēm tie razbainieki, kuri civilajā dzīvē dzīvojuši kā izdzīvotāji, viņi ļoti labi adaptējas un kļūst par labiem vīriem un sievām, Latvijas valsts aizstāvjiem un patriotiem. Tik vērtīgi ir redzēt, ka arī citu tautību pārstāvji, kuri ienāk armijā, kuri nemaz nav bijuši Latvijas vēstures pārzinātāji un patrioti ne tik, viņi kļūst par tādiem, esot armijā. To ir fantastiski redzēt un būt līdzās.»
Virskapelāns arī stāsta: «Man vairākkārt ir bijuši krievu valodīgie karavīri, kuri ir tik lieli Latvijas patrioti, ka mums, latviešiem, ir ko mācīties un mācīties.» Kādām trim īpašībām, pēc Pļaviņa domām, būtu jāpiemīt karavīram? «Neatlaidība, pacietība un mīlestība pret to darbu, ko dari.»
Kad vārdi iznīcina…
Virskapelāna uzdevums reizēm ir ļoti smags, ir brīži, kad tuviniekiem jāpaziņo par dienesta laikā mūžībā aizgājušu karavīru, tāpat ir jāpalīdz karavīriem visdažādākajās dzīves situācijās – būt blakus, atbalstīt, iedrošināt. Tas nemaz nav vienkārši – atrast pareizos vārdus. Dzīve «sit» reizēm katram no mums, bez izņēmumiem, tāpēc ir tik svarīgi uzklausīt, sarunāties un izrunāties. Un ikkatrs no mums zina arī to, cik vārdiem ir liels spēks – gan pacelt, gan nogremdēt.
Ņemot vērā virskapelāna tik, nebaidos teikt, grūto uzdevumu – atrast pareizos vārdus vajadzīgajā situācijā –, neizpalika lūgums izteikt savu viedokli par to, cik svarīgi ir komunicēt mūsdienu cilvēkam.
«Komunikācija ir viens no atslēgas vārdiem gan darba vidē, gan partnerattiecības, gan attiecībās ar draugiem un radiem,» uzsver virskapelāns. Turpinot viņš stāsta savu pieredzi, strādājot ar pāriem: «Reizēm es pārim saku, ka otram nav jāuzmin tavas vajadzības, tev pašam tās ir jāpastāsta.» Virskapelāna vārdiem sakot, šī situācija ataino to, ka komunikācija ietver gan uzticēšanos, gan atklātību.
«Vārdam ir liela nozīme, jo ne tikai ar triecienšauteni vai ieroci var nogalināt, bet ar vārdu vēl vairāk var ievainot un pat nogalināt, un iznīcināt otru cilvēku. Dažkārt kāds nepareizs izteikts vārds civilā dzīvē ļoti sāpinājis karavīru, šis ievainojums pat bijis tik stiprs, ka viņš nevar ar sevi tikt galā. Vārdu ievainojums pat mudinājis cilvēkus izdarīt absolūti nepareizus lēmumus…»
Novembris ir tas mēnesi, kad zelta rudens jau aizvējojis, bet sniega pārslas vēl tikai gaidām, arī virskapelāns piekrīt, ka speciālisti šo laiku dēvē par depresiju laiku, tāpēc viņš uzsver, ka it īpaši šajā laikā būtu ļoti nozīmīgi izvērtēt, kādus vārdus mēs viens otram veltām.
«Izteiktajiem vārdiem otru būtu jāceļ, nevis jāgremdē.»
Kam tici tu?
Virskapelāns Pļaviņš ir mācītājs un garīdznieks, viņa spēks slēpjas ticībā uz Jēzu Kristu. Pievienojot faktu, ka šī gada janvārī publicētie Tieslietu ministrijas dati norādīja, ka ticīgo skaits Latvijā gada laikā sarucis, virskapelānam tika lūgts komentēt, vai maz visiem ir vajadzīgs būt ticīgiem?
«Nekad jau visi nebūs ne ticīgi, ne neticīgi, visi nebūs vienādi. Bez ticības Dievam nevari patikt, tas ir skaidrs, taču ir jāmācās saprast, kāpēc šī ticība ir vajadzība un uz ko. Piemēram, kristīgā ticība – Kristus ir sacījis, ka caur viņu tikai pie Tēva mūžībā var nokļūt. Ja mēs skatāmies no šī svarīgā apgalvojuma, tad arī manā personīgajā dzīvē ticība man nozīmē, ka man ir nākotne. Nākotne pēc dzīves, no kuras mēs katrs savā noteiktā laikā aiziesim.»
Turpinot domu, viņš saka: ««Kur es nokļūšu pēc tam?», – tas bija mans lielākais jautājums. Labi, kaut ko nopelnīšu, kaut ko izdarīšu, bet, ko tālāk?! «Tālāk» mani biedēja, bet nu vairs ne. Protams, ka cilvēki dažādi skatās uz ticības jautājumiem. Cilvēkiem ir daudz nepareizu priekšstatu par kristietību un ticību, bet šī ticība nav vājajiem, bet tieši pretēji – stiprajiem,
jo savas kļūdas var atzīt tikai stiprie, nevis vājie. Piedot arī var tikai stiprie, nevis vājie.»
«Manuprāt, katram no mums būtu jāatbild uz jautājumiem, kam ticam, ko ticība mums dod, lai mēs vienlaikus nebūtu vīlušies. Dievs saka – ja tu ticēsi uz mani, uz mana vārda, tad tu nekad nevilsies, tu vienmēr saņemsi spēku un iedrošinājumu pacelties pāri grūtībām,» savā ticībā dalās virskapelāns Pļaviņš.
Ko cilvēkam iemācīs pandēmija?
Šis gads ieviesis lielas pārmaiņas mūsu dzīvēs. Vai maz mēs vispār kādu varam vainot, kā tas bieži tiek darīts, vērojot, piemēram, sociālo vidi? «Es domāju, ka visas tās muļķīgās sazvērestības teorijas, kurās cilvēki iekrīt, sākotnēji jāapskatās, no kurienes šī informācija nāk. Šobrīd ļoti strādā arī citu valstu dienesti, kas ievieš šaubas un neticību tieši pret valsts amatpersonām. Kādreiz studentiem esmu teicis – pamēģiniet kaut vienu dienu izmantot «ēnu dienas» priekšrocības redzēt, kā strādā valsts ierēdņi, cik ātri lēmumi ir jāpieņem, cik tie ir svarīgi. Mēs esam pieraduši bļaustīties un uzvilkties, bet šobrīd es teiktu, ka –
pirms tu sāc kādu lamāt, paskaties uz sevi, izmaini sevi, savu attieksmi un paskaties, ko vari izmainīt vēlāk.»
«Protams, ka daļa lēmumu COVID-19 dēļ ir problemātiski, taču valsts vadītāji šos lēmumus pieņem, mācoties no citu valstu kļūdām, šobrīd tiek skatīts un darīts vislabākais. Manuprāt, mums jāiemācās uzticēties.»
Ko pandēmija iemācīs cilvēkam? «Novērtēt to, kas tev pieder, novērtēt to, kas tev jau ir. Izmantot laiku un iespējas, nevis atlikt tās uz rītdienu. Un vēl – novērtēt to, cik Latvija ir skaista, cik tā ir īpaša. Veltīt laiku tuviniekiem. Protams, ka šobrīd ir izaicinājums būt starp četrām sienām un sākt runāt ar savu vīru vai sievu, bērniem,» tā Pļaviņš.
Ko personīgi virskapelānam iemācījusi pandēmija, viņš atbild: «Man pandēmija joprojām nostiprina to, ka es vairāk laika veltu saviem tuviniekiem, lai gan tik labi vēl man tas nepadodas, taču to tā māca, kā arī es ļoti novērtēju Latvijas dabu. Es pats peldu visu cauru ziemu un daudz staigāju pa mežiem. Ir fantastiski redzēt, cik daudz cilvēku šobrīd iet dabā, agrāk es to nemanīju.»
Šķiet, ka pat nav nepieciešams definējums novembra mēnesim, jo ik gadu tas ir drūmāks, nekā visi citi gada mēneši, taču garīdznieks teic, ka, lai pārvarētu šo laiku, viens likums visiem nederēs. Katram cilvēkam ir jāatrod kaut kas savs, kas dziedē un iepriecina. Tomēr viena lieta ir skaidra, neapstāties pie savas izaugsmes. Pandēmija nav laiks krist bailēs un lamāt visus; ir jāatrod lieta izaugsmei – vai tā būs grāmata, skrējiens pa mežu, vai pastaiga – izmanto to, kas tev jau ir!»
Mierpilnus svētkus vēl BNN komanda.
