Var rasties problēmas ar izsūknētās bufernaftas pārdošanu, jo trūkst pierādījumu par tās izcelsmi, vēsta Dienas bizness.
Tā sarunā ar laikrakstam atzinis Muitas brokeru asociācijas dibinātājs, bijušais VID ģenerāldirektora pirmais vietnieks un Muitas departamenta direktors Kalvis Vītoliņš. Viņaprāt, naftas pārdevējam jāatbild uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. 2004. gada 1. maijā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES), bija jādeklarē visas Latvijas Republikā tajā brīdī esošās nemuitotās ārvalstu preces, norādot, kur tās atrodas un kāds ir to statuss un izcelsme. K. Vītoliņš norāda, ka neatceras, ka tolaik dokumentāri būtu ticis deklarēts daudzu desmitu tūkstošu tonnu liels bufernaftas apjoms. Nekas tāds neesot noticis arī vēlāk, visticamāk, tāpēc, ka neviens nebija pieteicies uz šī produkta īpašumtiesībām, un līdz ar to Latvijā šis jautājums nebija atrisināts, tā Vītoliņš.
Ja patiesībai atbilst ziņas, ka vienā no SIA Ventspils nafta termināls rezervuāriem ir iepildīta no maģistrālā cauruļvada izsūknētā bufernafta, bet, pārbaudot situāciju, izrādīsies, ka Latvijā šāda nafta tādā pašā daudzumā nav ienākusi, tas nozīmēs, ka no naftas vada ES muitas teritorijā ievests produkts, kurš ir apliekams ar PVN un, iespējams, arī ar akcīzes nodokli. Turklāt vienīgais veids, kas līdzinās šādai izsūknēšanai, ja vietā ES teritorijā nekas nav «iesūknēts», ir līdz šim no vada «pa ceļam nosūktā dīzeļdegviela», tikai tagad «nosūkšana» ir notikusi nevis no mākslīga cauruma, bet «no trubas gala». Tādā gadījumā nāksies secināt, ka par izsūknēto bufernaftu no tranzītam izmantotā cauruļvada nav samaksāti nodokļi ne tad, kad Latvija iestājās ES, ne arī pašlaik, un tad būtu jāatzīst, ka šādam produktam ir kontrabandas preces pazīmes ar visām no tā izrietošajām sekām, stāsta K. Vītoliņš.
Pēc viņa teiktā, nevienam nav tiesību, neveidojot muitas noliktavu, glabāt legāli neimportētu naftu vai naftas produktus Latvijas teritorijā un iekļaut tos savā bilancē, nemuitojot preci un neveicot PVN maksājumus importa gadījumā, vai arī veikt to uzskaiti, ja prece ievesta no citas ES dalībvalsts vai ievesta kā pamatlīdzeklis. Viņš uzsver: būtiski, lai, šajos Latvijas budžetam grūtajos laikos VID nostrādātu precīzi, lai valsts nezaudētu nodokļus un uzrēķina procentus no šādām darbībām.
Lai arī kā SIA LatRosTrans vai Baltkrievijas Družba cīnītos, ir būtiski, kurš no bufernaftas pretendentiem ir gatavs samaksāt par šo preci PVN, kas pierādītu, ka attiecīgā prece ir likumīgi muitota ES un novietota pamatlīdzekļos. Manuprāt, izņemot Latvijas valsti, kura, visticamāk, savus padsmit miljonus ASV dolāru varētu izvilkt no vienas kabatas un pēc tam ielikt otrā – PVN un soda naudu kabatā, nevienam citam no pretendentiem tādas finansiālās jaudas nav, uzskata K. Vītoliņš. Viņš atzīst, ka no cauruļvada izsūknēto tehnoloģisko naftu var pielīdzināt nelegālai – nedeklarētai – naftas produktu nosacītajai atradnei, kuras laikā, kad K. Vītoliņš vadīja muitu, tika aktīvi apkarotas.
Interesanti, ka arī otrs lielākais Ventspils naftas akcionārs Latvijas naftas tranzīts (LNT) uzskata, ka naftas cauruļvada jautājums ir vairāk nekā neskaidrs. LNT padomes priekšsēdētājs Rūdolfs Meroni paziņoja, ka Latvijas valsts cauruļvada kontekstā necenšas aizsargāt savas nacionālās intereses un resursus. LNT norāda: “Pēdējo nedēļu laikā LNT ir nācies piedzīvot nepatīkamus pārsteigumus, kurus sagādājusiVitol Group vienpusējā rīcība. LatRosTransvadība, klausot Vitol rīkojumiem, nolēma iztukšot jēlnaftas cauruļvadu Polocka – Ventspils, tādējādi pārvēršot šo vērtīgo resursu par metāllūžņiem. Vitol šo lēmumu pieņēma nekonsultējoties ar LNT.”
LNT pretojoties šīm darbībām, vēl jo vairāk tāpēc, ka arvien neesot atrisināts jautājums par cauruļvada jēlnaftas īpašuma tiesībām. Kompānija un tās vadība uzskata, ka naftas cauruļvada tehnoloģiskā nafta nav LatRosTrans īpašums, jo nekad nav bijusi uzskaitīta uzņēmuma bilancē.