Darba tirgus vēl arvien būs ekonomikas «karstais punkts», tā ekonomisti

Lai arī bezdarba līmenis Latvijā pērn ir strauji samazinājies līdz 7,4%, tas joprojām ir augstāks nekā Igaunijā un Lietuvā, kur tas 2018.gadā bija attiecīgi 5,4% un 6,2%. Ja Igaunijā bezdarba līmenis jau sākotnēji bijis būtiski zemāks nekā Latvijā, atšķirība ar Lietuvu izveidojusies dažu pēdējo gadu laikā. Tas liek domāt, ka arī Latvijā labvēlīgas ekonomiskās attīstības gadījumā iespējama vēl straujāka bezdarba līmeņa samazināšanās, darba tirgus statistikas datus par 2018.gadu Latvijā komentē Finanšu ministrijas eksperti.

Prognozes šim gadam

Pēc Finanšu ministrijas jaunākajām prognozēm 2019.gadā, ekonomikas izaugsmei kļūstot mērenākai, bezdarba līmenis turpinās pazemināties, bet nedaudz lēnākos tempos, – līdz 7,0% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Šogad gaidāms arī nodarbināto iedzīvotāju skaita neliels pieaugums – par 0,5%, salīdzinot ar 2018.gadu, jo spēcīgāku kāpumu turpina ierobežot darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās, lēš ministrijā.

Dažādas prognozes pauduši arī vairāku banku ekonomisti, kopumā vienojoties, ka pārmaiņas darba tirgū turpināsies lēnāk, taču uz pozitīvo pusi.

«Ja 2018.gadā nodarbinātība pieauga par 1,6%, tad šogad kāpums varētu būt apmēram procentu liels. Bremzēšanās visdrīzāk jau ir sākusies — ja pērnā pirmajos trīs ceturkšņos nodarbināto skaits gada griezumā auga vidēji par 1,9%, tad 4.ceturksnī par 0,8%,» vērtē Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš.

Arī Swedbank ekonomiste Linda Vildava norāda, ka ieskatoties šajā, 2019.gadā, sagaidāms, ka pozitīvās tendences turpināsies, tomēr uzlabojums kļūs lēnāks. «Par spīti visam, pērnā gada aktualitātes – darbaspēka izsīkstošās rezerves un darbinieku trūkums – saglabāsies. Darba tirgus vēl arvien būs ekonomikas «karstais punkts», un uzņēmumi turpinās testēt tā iespēju robežas,» uzskata ekonomiste.

Kopumā Vildava atzīmē, ka statistikas pozitīvos rezultātus ietekmējuši vairāki ārējie apstākļi, gan labie, gan ne tik labi. «Straujas izaugsmes apstākļos cilvēku resurss ir īpaši zelta vērtē – aug pieprasījums pēc uzņēmumu saražotajām precēm un pakalpojumiem, bet, lai šo augošo pieprasījumu apmierinātu, uzņēmumiem darba rokas un galvas vajag «kā ēst». Vēl vairāk šo situāciju saasina iedzīvotāju skaita sarukums. Šo procesu rezultātā 2018.gadā visi galvenie darba tirgus rādītāji uzrādījuši labāko sniegumu pēdējo desmit gadu laikā, spītējot nelabvēlīgajām demogrāfiskajām tendencēm,» norāda eksperte.

Vienlaikus viņa atzīmē, ka, lai arī droši vēl nav zināms, šķiet, ka migrācijas tendences kļūs mazāk nelabvēlīgas. «Proti, mazāk cilvēku nekā iepriekš izvēlas aizbraukt, kā arī ārpus Latvijas esošie labvēlīgāk vērtē iespējas dzīvot Latvijā,» pieļauj Vildava.

Bankas Citadele eksperts Mārtiņš Āboliņš uzsver, ka Latvijā joprojām ir visaugstākais bezdarba līmenis Austrumeiropas reģionā, kur tas jau ir ap 5%. Tādēļ viņš neredzot iemeslus, lai arī Latvijā bezdarbs tuvāko divu vai trīs gadu laikā nesamazinātos līdz 5%. «Demogrāfisko faktoru ietekmē katru gadu pensijas vecumu sasniedz Latvijā ievērojami lielāks cilvēku skaits, nekā ienāk darba tirgū. Tādējādi bezdarbs Latvijā turpinās samazināties, pat ja ekonomika augtu ievērojami lēnāk nekā pašlaik. Šis viss gan liek domāt, ka darba tirgus tuvākajos gadu būs lielākais izaicinājums Latvijas ekonomikā un, visticamāk, jau šogad darbaspēka trūkums sāks negatīvi ietekmēt kopējo ekonomikas izaugsmi,» teic ekonomists.

Lielākie vilcēji

Gan Luminor, gan bankas Citadele ekonomists uzsver, ka vislielākais darba vietu skaita pieaugums fiksēts būvniecībā, informācijas tehnoloģiju (IT), kā arī viesnīcu un restorānu nozarē, un faktiski ekonomikas struktūras ziņā arvien vairāk Latvija vēršas pakalpojumu virzienā. «Šo procesu vislabāk ilustrē IT nozare, kas pēdējos trīs gados radījusi aptuveni trešdaļu no visām jaunajām darba vietām Latvijā, lai gan nozare veido tikai aptuveni 3% no mūsu ekonomikas. Šis pieaugums gan pamatā koncentrējas Rīgā, savukārt ārpus Rīgas darba vietu pieaugumā vairāk dominē tradicionālās nozares – rūpniecība, būvniecība, kā arī viesnīcu un restorānu nozare,» atzīmē Āboliņš.

Strautiņš gan prognozē, ka šogad celtniecība augs krietni pieticīgāk nekā pērn, bet pārējās vadošās nozares varētu attīstīties līdzīgi.

Kur meklēt brīvās rokas un lielākie šķēršļi

Kā liecina Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati, bezdarbs Rīgas reģionā ir noslīdējis līdz aptuveni 4% un šobrīd vairāk nesamazinās, uzmanību vērš Āboltiņš. Citadeles ekonomists norāda – līdz ar to Rīgas reģionā bezdarba faktiski ir dabīgā līmeni un to pārsvarā veido cilvēki, kuri atrodas darba maiņas procesā. «Tas nozīmē, ka brīvu darba resursu galvaspilsētas apkārtnē un lielākajās pilsētās tik pat kā nav. Vienlaikus ārpus pilsētām cilvēki, kuri meklē darbu, bieži dzīvo tālu no ekonomiskās aktivitātes centriem, kuros tiek radītas jaunās darba vietas. Tāpat arī šo cilvēku prasmes ne vienmēr atbilst darba tirgus vajadzībām,» atzīmē Āboliņš.

Viņaprāt, mājokļu trūkums attīstības centros, zema iekšējā mobilitāte un nepietiekama bezdarbnieku pārkvalifikācija apgrūtina šo iedzīvotāju atgriešanu darba tirgū, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ bezdarba līmenis šogad mazināsies lēnākā tempā nekā iepriekšējos gados.

Pēc statistikas datiem, jo īpaši strauji samazinās īstermiņa bezdarbnieku skaits. Strautiņa ieskatā, augošais ilgstoši nestrādājošo īpatsvars ir galvenokārt reģionālo kontrastu atspoguļojums, kas ir tikai pakāpeniski atrisināma problēma, arī tas bremzēs bezdarba tālāku samazināšanos.

«Šie dati parāda — lai arī palielināt strādājošo skaitu nav viegli, tas ir iespējams. Salīdzinājums ar ziemeļu kaimiņiem vēsta, ka to ir iespējams turpināt. Starpība starp nodarbinātības līmeni Igaunijā un Latvijā pērnā gada nogalē bija 4,6 procentpunkti (attiecīgi 69,1% un 64,5%). Nodarbinātība abās valstīs kopš krīzes augusi līdzīgi, bet starpība svārstījusies bez noteiktas tendences. Darbinieku piesaiste un noturēšana kaimiņvalsts uzņēmumiem bijusi skaudra problēma jau vairākus gadus, taču nodarbinātības līmenis ir sasniedzis augstāku līmeni, nekā jebkurš spēja iztēloties. Tas parāda — Latvijā imigrācija noteikti ir viens no risinājumiem, bet prioritāte joprojām ir nodarbinātības līmeņa palielināšana. Panākot Igaunijas līmeni, Latvijā strādājošo skaitu vēl var palielināt par vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku,» domā eksperts.

Viņš turpina arī ar to, ka par nodarbinātības palielināšanas iespējām signalizē arī atšķirīgais vīriešu un sieviešu bezdarba līmenis, pērn attiecīgi 8,4% un 6,4%. «2007.gadā bezdarbs starp vīriešiem bija 6,5%. Lai arī kopumā nodarbinātības līmenis pērn sasniedza rekordu, visaktīvākajās vecuma grupās — starp 25 un 54 gadu vecumu, augstākie nodarbinātības līmeņi joprojām ir 2006. – 2007.gadā reģistrētie,» tā Strautiņš.

Turpmākie plāni

Luminor eksperts uzskata, ka attīstības stratēģijā «ko nedarīt» ir vismaz tikpat svarīgs punkts kā «ko darīt». «Pieņemt lēmumu kaut ko nedarīt — neattīstīt kādu nozari, kādu apvidu, politiķiem var būt ļoti grūti. Arī uzņēmumu vadītājiem lēmumi par nedarīšanu var sagādāt emocionālas ciešanas. Cilvēki mēdz izvairīties no situācijām, kas viņiem rada diskomfortu. Tad lēmumu (ne)pieņēmēju vietā izvēles izdara dzīve. Dzīves nosaukums šobrīd ir «darba tirgus»,» lēš Strautiņš.

Tāpat viņš atzīmē, ka Latvijā imigrācija ir notikusi un notiks nākotnē, un tā esot vajadzīga ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ. Vienlaikus Strautiņš pauž, ka dažu uzņēmēju un viņu pārstāvošo organizāciju precīzi neizteiktā, bet nojaušamā vēlme ar imigrāciju atgriezt darba tirgū pēcpadomju ēras vidēji aritmētisko stāvokli, ir vēlmju domāšana. «Šī ēra bija kā laiks pēc vētras mežā, kas ir izgāzusi daudzus vecus kokus, paverot iespējas izaugt jaunajiem, kas citādi nonīktu bez saules. Tas bija lielisks iespēju logs uzņēmīgiem cilvēkiem, kas ir gandrīz aizvēries. Arī turpmāk mežā laiku pa laikam kāds koks nolūzīs, bet par tā atbrīvoto vietu būs liela konkurence,» uzskata ekonomists.