Vinnijam Pūkam sagribējās medu, un viņš jautāja Sivēnam:
– Siventiņ, vai tu gribi medu?
– Kurš tad to negrib?
– Tad novērs bišu uzmanību.
– Pūk, viņas taču mani sadzels.
– Bet tu dari tā: iesper pa stropu. Bites saniknosies, izlidos no stropa un metīsies tev pakaļ, bet tu skrien uz to tālo pakalnu, aiz tā tek strautiņš. Ienirsti strautā un aizturi elpu. Bites virs tevis pariņķos un aizlidos. Es pa to laiku paņemšu medu, un, kad tu atgriezīsies, mēs to ēdīsim.
Siventiņš tā arī izdarīja: iespēra pa stropu un skrēja uz tālo pakalnu. Bites šim pakaļ. Vinnijs Pūks pa to laiku no stropa visu medu izēda. Tā pārēdās, ka nespēja ne pakustēties. Guļ un sten.
Pēc pusstundas parādās Sivēntiņš – uzblīdis kā gaisa balons, acis aizpampušas. Pienāk pie Pūka un jautā: – Vinnij, kur tur aiz tālā pakalna ir strautiņš?
Pūks ar pūlēm pagriež galvu:
– Tu man vēl, cūka, par medu paprasi.