Pašlaik Rīgā ir daudz tukšu ēku, tomēr Rīgas graustiem ir iespēja «piedzimt no jauna». Viena iespēja: Rail Baltica projekts varētu pamatīgi pamainīt gravitāciju ar darbvietu skaitu pašā pilsētas centrā. Plānotājiem un attīstītājiem varētu būt daudz sarežģītu uzdevumu priekšā, tā kā nākotnē arvien vairāk cilvēku varētu vēlēties dzīvot Rīgas centra rajonos, sarunā ar BNN par Rīgas graustiem un iespējām tos atkal apsaimniekot stāsta Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis.
Rail Baltica projekts «uzliek mūs uz kartes»
Rail Baltica projekts paredz līdz 2026.gadam izveidot dzelzceļa līniju no Tallinas līdz Lietuvas un Polijas robežai, lai tālāk ar dzelzceļu Baltijas valstis būtu iespējams savienot ar citām Eiropas valstīm. Tā kā maršrutā iekļauta arī Rīga, arhitekti un attīstītāji jau šobrīd vērtē, kā tas varētu ietekmēt pilsētas centra dinamiku.
«Caur Rīgu ies Rail Baltica, tādēļ, iespējams, būs vajadzība pēc vairāk darbvietām un dzīvesvietām tieši Rīgas centrā. Tas nozīmē, ka daudzas no tukšajām ēkām, graustiem, kas ir kājām gājienam piemērotā attālumā no Centrālās stacijas, tiktu ekspluatētas,» pauž arhitekts Gvido Princis. Jāatzīmē, ka šobrīd tiek prognozēts, ka pa Rail Baltica dzelzceļu stundas laikā uz Rīgu varēs atbraukt gan no Pērnavas (Igaunija), gan no Panevēžas (Lietuva). Pašreiz šādu laiku un pat vairāk daudzi cilvēki pavada, ik dienu mērojot ceļu uz darbu Rīgā. «Es domāju, Rail Baltica varētu mazliet «mainīt gravitāciju». Darbvietas ir viens, bet tam visam blakus ir arī izklaide, tirdzniecība un tūrisms. Šķiet, šis projekts kādā mērā var būt impulss «nākt tuvāk Centram». Turklāt daudzas no vēsturiskām mājām ir piemērotas arī mājokļiem, bet tas ir gan plānošanas, gan projektēšanas jautājums,» nākotnes ainu iezīmē pilsētas arhitekts.
Viņš uzsver, ka pilsēta ir ieinteresēta, ka īpašumi nonāk apritē un tiek atkal normāli apsaimniekoti. Arhitekts iezīmē, ka veca ēka jāaplūko no vairākiem aspektiem – gan pilsētvides aspekta, gan vitalitātes, izmantošanas, gan tās iederība ikdienas dzīvē ir ļoti svarīga. «Katrs šāds īpašums rada vai nu kādas darbvietas, vai dzīvesvietu, kaut kādu izklaidi vai tirdzniecību – kas nu kurā vietā būtu iespējams, lai šie nekustamie īpašumi maksātu nodokļus un dotu darbu,» komentē arhitekts, norādot uz daudzajām tukšajām ēkām pilsētvidē.
Ja pieaugs to cilvēku daudzums, kas gribētu dzīvot Centrā, tas savukārt radīs sarežģītu uzdevumu gan plānotājiem, gan attīstītājiem, jo «ir skaidrs, ka te nedzīvos tikai tie, kas ir ļoti turīgi». Arhitekts uzsver: «Gribētos, lai šeit savu dzīvesvietu atrod arī cilvēki ar vidējiem ienākumiem. Pieejams mājoklis, pakalpojumi ne tikai ģimenēm bez bērniem vai studentiem, bet arī ģimenēm, kas varētu vēlēties ilgtermiņā dzīvot kādos no Centra rajoniem.» Plānotājiem būtu jāpārdomā arī vide, sākot ar rotaļlaukumiem un beidzot ar to, lai cilvēkiem ir komfortabli glabāt slēpes un divriteņus. «Tur kompleksi jāskatās uz lietām.»
«Es domāju, ka ir izaicinājums to pareizi saplānot. Cilvēki, kuri dzīvotu Centrā, varbūt netērēs tik daudz līdzekļu, lai uzturētu privāto mašīnu, bet tai pat laikā viņi varēs justies pietiekami mobili – vajadzības gadījumā aizbraukt uz citām pilsētām no Centrālās stacijas un dzīvot Centrā, kamēr tepat varēs arī strādāt un piedalīties kultūras dzīvē.»
Cilvēku vēlme dzīvot Rīgas centrā varētu pieaugt, jo, arhitekta prāt, dzīvē arvien pieaugošāks ir tāds koncepts, ka cilvēkiem vairāk rūp laiks, ko viņi pavada nejēdzīgā sastrēgumā, tērē laiku, sēžot mašīnā, braucot tālus gabalus. «Aizvien vairāk cilvēku gribētu dzīvot vietā, kur vairāk laika var veltīt ģimenei, hobijiem vai darbam.»
Lai pareizie cilvēki satiekas ar pareizām mājām
Turpinot par mājām, kuras vajadzētu atjaunot jeb atgriezt tajās dzīvību, pilsētas arhitekts uzsver, ka «ir ļoti svarīgi, lai tieši koka ēkas nepazustu no kartes un tajās dzīvotu cilvēki, kam patīk tur dzīvot». Arhitekts apsver, ka viņi par tām ēkām rūpētos un spētu novērtēt to vidi, ko var dot tieši koka ēka, pretstatā kādai mūra vai betona ēkai, kas ir blakus. Es domāju, ka tas ir tas darbs, kas visiem kopā jāturpina darīt – izglītot un iedvesmot –, lai tie, kam patīk tā vide, kas ir saglabājusies koka ēkās, tur arī atrod dzīvokli. Tā teikt, lai pareizie cilvēki satiekas ar pareizām mājām.»
Ir arī tik sliktas ēkas, kas vienkārši var uzkrist kādam uz galvas, «neko ļaunu nedomājot»
Stāstot, kā ēkas nonāk sliktā tehniskā stāvoklī, arhitekts uzsver, ka ne jau uzreiz ēka kļūst par graustu. «Ja tās kādu laiku nepieskata, neapsaimnieko vai būvniecības procesā atstāj «pusratā», tad jau pēc diviem, trim, pieciem gadiem māja sāk izskatīties fiziski slikti.»
Pēc Rīgas domes Īpašuma departamenta oficiālās informācijas, uz šodienu par vidi degradējošiem objektiem Rīgā ir atzītas 616 būves. Uzraudzībā, kas ir monitoringa periods – saruna ar attīstītājiem, kas ar māju notiek, vai tā tiks sakārtota vai kļūs sliktāka – ir 160 ēkas. Un kā izvērtējami pašlaik ir noteikti 511 objekti.
Rīgas pilsētas arhitekts pauž, ka, ja īpašnieks māju apsaimnieko pēc visiem likumiem un noteikumiem, tad graustam nevajadzētu rasties. Ir ēkas, kuras varbūt nav tik sliktā stāvoklī – tām ir jumts, tās ir uzturētas, slēgtas, ierobežotas un nekas slikts ar tām nenotiek – tādā stāvoklī objekts kādu laiku var stāvēt un nevienam arī īpaši netraucēt, pat ja tajā nekas aktīvs nenotiek. «Ja tur kaut kas nenotiek, kā vajadzētu – ēku atstāj tukšu bez iemītniekiem vai bez apkures, ja tai ir izsisti logi, caurs jumts un tur iekšā līst ūdens –, tad ēka nonāk vizuāli un/vai tehniski sliktā stāvoklī. Saimnieciskā izmantošana, aktīva sadzīve, iespējams, arī ekonomiska lietošana ēkām ļauj būt funkcionālām un nesagrūt, un «nekrist [apkārtējiem] uz nerviem».»
Arhitekts skaidro, ka objekts jāaplūko no diviem aspektiem. «Ēkai viens ir funkcionālais aspekts: ēka funkcionē, tajā ir droši, tur nenotiek nekas nelikumīgs, nesankcionēts. Otrs aspekts: ēka jau izskatās labi vai, gadījumos ar vēsturiskām ēkām, izskatās tā, ka šo ēku var atpazīt kā vēsturisku ēku jeb ir īpaši piedomāts pie tās vizuālā tēla atjaunošanas, izveidošanas. Bet tā arī ir īpaša procedūra un papildus izdevumi to paveikt. Tomēr, ja tas tā notiek, tad tas ir tas, ko mēs gribētu pilsētā.»
Runājot par to, ko nozīmē uzraudzībā esoša ēka, viņš skaidro, ka tā ir pamanīta un tai ir kaut kādi riski: māja vizuāli degradē vidi, t.i., izskatās slikti, tur notiek kaut kāda nesankcionēta izmantošana, piemēram, tur uzturas bezpajumtnieki. Ir arī ēkas, kuras ir tik sliktas, ka tās var pašas par sevi vai vēja vai kādā citā ietekmē uzkrist kādam uz galvas, «neko ļaunu nedomājot».
Jautāts, kāds ir iemesls plašākā mērogā tam, ka ir tik daudz milzīgu dzīvokļu ēku, kas ir pamestas, viņš stāsta, ka tā viļņveidīgi ēkas kļuva tukšākas un tika pamestas pēc finanšu krīzes 2008.gadā, kad bankrotēja ļoti daudzi tā saucamie attīstības projekti, viņu īpašnieki. «Dažādi projekti bija balstīti uz varbūt nereāliem plāniem, vairākiem projektiem droši vien pazuda finanšu instrumenti, cilvēki bankrotēja utt. Pēc tam, kad ēku īpašniekiem bija grūtības turpināt finansēt esošos projektus, daudzām ēkām mainījās īpašnieki – tos pārņēma bankas, citas finanšu institūcijas. Par citiem droši vien vēl joprojām ir tiesāšanās, kuram kas tagad pieder utt. [Tad] mēs šīs ēkas ieraudzījām – tās parādījās daudz lielākā skaitā.»
Maksāt 3% vai 0,2% nekustamā īpašuma nodokli
Uz jautājumu, kāda īpašniekam varētu būt motivācija ieguldīt milzīgus līdzekļus grausta sakārtošanā, pilsētas arhitekts skaidro, ka, ja īpašums ir sakārtots un tā vēsturiskais tēls tiek atjaunots – tas atgādina un stāsta par vēsturi –, tam var piešķirt nodokļu atlaides. «Tas ir nodokļu instruments, ar kuriem pašvaldība strādā, lai graustu īpašniekus motivētu tos sakārtot.»
Viņš atzīmē, ka ne vienmēr tas darbojas, bet ir gadījumi, kur tas darbojas. «Cik zinu, nekustamo īpašumu attīstītāji nekustamo īpašumu nodokļu īpatsvaru rēķina objektos tad, kad viņi to attīsta. Cilvēki parēķina, ka paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis var sastādīt pietiekami ievērojamu summu, kas rada motivāciju atrast veidu un resursus, kā īpašumu sakārtot.» Proti, varbūt jau pat nākamajā taksācijas periodā, nākamajā gadā ir iespējams iegūt kādas nodokļu atlaides.
Nekustamā īpašuma nodokļa likme vidi degradējošām būvēm ir 3% no kadastrālās vērtības, kamēr parastām ēkām atkarībā no platības tā ir no 0,2% līdz 0,6% no kadastrālās vērtības.
Papildinot tematu par lielajiem līdzekļiem, kas jāiegulda grausta atjaunošanā, arhitekts stāsta, ka kultūrvēsturisku ēku sakārtošanai no pilsētas reizi gadā ir pieejams papildu finansējums projektu veidā. «Tur budžets veidojas no tiem līdzekļiem, kas ienāk paaugstinātā nekustamā īpašuma nodokļa veidā. Proti, vieniem tiek piešķirts paaugstināts nodoklis, tiem, kuri grib mājas atjaunot, tā tiek izdalīta. Šī nauda nepazūd kaut kādā pilsētas mistiskā katlā,» apgalvo arhitekts.
Būvēšana «zaļā pļavā» vs. ēkas atjaunošana
Uz BNN komentāru, ka ēku būvēt no jauna ir ievērojami lētāk, pilsētas arhitekts atbild, ka, ja salīdzina būvēšanu, tā teikt, «zaļā pļavā», tad atjaunošana, t.i., sakārtošana noteikti būs sarežģītāka, nezināmāka, laikietilpīgāka nekā tas, kas ir zināmāks. «Mana pieredze rāda, ka attīstītāji, kuri ir ilgtermiņa spēlētāji tirgū un nav, tā teikt, viena projekta attīstītāji jeb «uztaisīt, pārdot», domā par to, ko saglabāt – gan konstruktīvi (no vecām ēkām var saglabāt sienas, un no vēsturiskām ēkām var saglabāt fasādes), jo ir senatnīgas lietas, kuras integrējot pienes vērtību nākotnes projektam. Tur varbūt ir kāds stāsts, kāda mārketinga ideja un citas lietas. Ir tādi, kuri mēģina izmantot pat ļoti »sliktos gadījumus».»
Viņš piebilst, ka arī institūcijas seko līdzi tam, kas jāsaglabā, bet reizē arī attīstītājs ir ieinteresēts saglabāt vēsturiskās ēkas. «Protams, caur savu prizmu. Es domāju, tur vienmēr var atrast kaut kādu sinerģiju. Rīgai ir ļoti biezs kultūras slānis, tā ir 800 gadu sena, it īpaši centrālā daļa, tā ka mantojuma ir pietiekami daudz, ar ko strādāt.»
«Tas, protams, ir izaicinājums valdībām un valstīm visur pasaulē, kur šie kapitālisma principi – kapitāla vairošanas argumenti – grib prevalēt pār mantojumu, kultūrvēsturisku vērtību saglabāšanu.»
Ēkas, kas «nodeg»
«Varētu iedomāties, ka kādam šķistu izdevīgi, atvainojiet, nodedzināt divstāvu koka māju un tās vietā uzbūvēt piecstāvu, teiksim, betona māju. Es nevaru izslēgt dažādus motīvus tam, ka ēkas «nodeg»,» saka pilsētas arhitekts, piebilstot, ka cīņa ar ēku «degšanu» nekur nav sveša. «Tomēr, ja skatās Rīgas vēsturiskā centrā, tad likumi šobrīd ir tādi, ka nav svarīgi, vai arhitektūras piemineklis tiek zaudēts ļaunprātīgi vai ne ļaunprātīgi, no jauna var būvēt tik kaut ko tādā paša apjomā.»
Komentējot notikušo ar jūgendstila ēku Kalnciema ielā 2b, arhitekts vien pauž, ka jāizdara secinājumi, kāpēc tas tā notika, lai nekas tamlīdzīgs nenotiktu jebkurā citā vietā, jebkurā citā kvartālā. «Negribētos, lai tas ir tāds sliktas prakses piemērs, un negribētos, lai tāda prakse jebkur vēlreiz atkārtojas.»
Vērtības, ar kurām kopā dzīvot ir labāk nekā bez tām
Jautāts, kādēļ, viņaprāt, vispār būtu jāsaglabā senas būves, arhitekts skaidro, ka Eiropā kopš 19.gadsimta beigām ir veidojusies kultūras mantojuma tradīcija, izdodot likumus un aizstāvot to, kas tiek uzskatīts par mantojumu. «Pamatā ir filozofija saglabāt to, ko iepriekšējās paaudzes ir radījušas – sabiedrības ir konstatējušas, ka priekšteči ir kaut ko glītu uztaisījuši, un nolēmušas varbūt nesabojāt to visu, bet gan izdomāt, kā pielāgot [mūsdienu vajadzībām]. Šobrīd regulējumi Eiropā un plašāk pasaulē dažādām mantojuma gan grupām, gan vietām ir pietiekami izvērsti.»
Viņš stāsta, ka tieši ēkas iemieso ļoti daudz vērtību – ne tikai vizuālas vērtības, ko redzam mākslas objektos, priekšmetos. Arhitektūra ir lietojama arī kā mājvieta, kā dzīvesvieta, kā izklaide pilsētvides kontekstā. Kā piemēru arhitekts min Vecrīgu, kur svarīgas ir ne tikai senās ēkas, bet arī atmosfēra, vides raksturs, kā arī dažādās iespējas, ko tur darīt. «Ja salīdzinām kaut vai Rīgu, Tallinu, Viļņu, tad no mantojuma viedokļa katra no šīm vietām ir unikāla. Ja tagad skatāmies, kā būvēt biroja māju Rīgā, Tallinā vai Viļņā, droši vien nebūtu nekādas lielas atšķirības – tās pašas tehnoloģijas, tie paši principi. Tomēr savulaik Vecrīga, Viļņa un Tallina veidojās pēc kaut kādas savas loģikas, kur nebija tik daudz tā vienādā. Līdz ar to tās vietas kultūrvēsturiski ir interesantas ar to, kādas konkrēti tur bija attīstības tradīcijas, kaut kādi interesanti fakti. Kas šobrīd ir arī liels tūrisma magnēts gan Rīgai, gan Tallinai, gan Viļņai, gan citām vietām gan Latvijā, gan citviet.»
«Indivīda līmenī cilvēki, kuriem patīk mantojuma lietas un kuri spēj tās novērtēt, grib dzīvot vēsturiskā vidē un spēj to uzturēt ap sevi. Tomēr arī sabiedrībai, Rīgai, rīdziniekiem, Latvijas valstij tās ir vērtības, ar kurām, es domāju, kopā dzīvot ir labāk nekā, ja mums to nebūtu. Tas dod gan iespējas, gan piešķir mums kā rīdziniekiem vai Latvijas cilvēkiem identitāti plašākā mērogā – ar to mēs atšķiramies.»
