Šonedēļ augstākajās varas ešalonos atkal šūmējās idejas par jaunām nodokļu iniciatīvām. Pagaidām tās vēl navguvušas tālāku virzību, bet ņemot vērā dažus apstākļus, tas nav nemaz tik svarīgi.
Ekonomikas ministrija iesniegusi apstiprināšanai valdībā noteikumu projektu par jaunas nodevas ieviešanu, lai piespiestu uzņēmējus pievērst lielāku uzmanību energoefektivitātes paaugstināšanas jautājumiem.
Ekonomikas ministrija ierosina ieviest energoefektivitātes nodevu 7% apmērā no elektroenerģijas patēriņa iepriekšējā kalendārajā mēnesī, kas aprēķināta par katru patērēto elektroenerģijas megavatustundu (MWh).
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas plāniem, šādas nodevas maksājums ļaus novērst nevienlīdzību starp uzņēmējiem, kas ieviesuši energoauditu vai energopārvaldības sistēmu un uzņēmējiem, kuri to nav izdarījuši.
Šis maksājums būtu jāuzskata par kontroles instrumentu energopārvaldības sistēmas ieviešanā, īstenojot energoefektivitātes pasākumus, lai sasniegtu valstī izvirzītā mērķa sasniegšanai – līdz 2020.gadam ietaupīt 9 896 gigavatstundas enerģijas galapatēriņa sektoros, norāda Ekonomikas ministrija. Jaunās nodevas maksātāji būs uzņēmēji, kas uzskatāmi par lielajiem elektroenerģijas patērētājiem (patēriņš pārsniedz 500 MWh gadā), un tam nav iespējams ieviest energoauditu vai vai energopārvaldības sistēmu.
Pēc provizoriskām aplēsēm kopējie ieņēmumi no energoefektivitātes nodevas 2017.gadā varētu sasniegt aptuveni 553 tūkstošus eiro, 2018.gadā – 2,52 miljonus eiro, bet 2019.gadā – teju 1,45 miljonus eiro.
Iepriekš politiķi demonstrēja nestandarta domāšanu un fiskālo instrumentu izmantošanu, ieviešot solidaritātes nodokli. Šīs nodokļa liktenis bija traģikomisks. Vispirms jau izrādījās, ka šī nodokļa maksātāju skaits saruka vai nu par 20, vai 30 procentiem no oficiālajos dokumentos ierakstītā skaita. (Ko arī varēja sagaidīt, jo tie, kas saņem algā vairāk nekā 4 tūkstošus mēnesī, kuri arī bija plānotie solidaritātes nodokļa maksātāji, strādā lielos un cienījamos uzņēmumos, kuros strādā arī profesionāli nodokļu konsultanti un juristi, kas arī nestrādā par «skaistām acīm», bet pateicoties reālām zināšanām un prasmēm,, kas ļauj viņiem pareizi «izvest» no aplikšanas ar nodokļiem «lieko» naudu, nepārkāpjot nevienu likumu). Pēc tam uzņēmēji solidaritātes nodokļa ieviešanu apstrīdēja Satversmes tiesā, pēc kā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola atzina, ka šī nodokļa ieviešana mazina uzņēmēju uzticību valstij. Ministre sacīja, ka pati solidaritātes nodokļa ideja ir pareiza, bet tā ieviešanas veids neatbilst praktiskiem principiem. Ministre uzskata, ka nodokli atcelt nevajadzētu, bet tas jāparveido par sociālo nodokli, lai tie, kas to maksā, saņemtu kādu labumu.
Satversmes tiesa 28.jūlijā lems, vai izskatīs šo uzņēmēju prasību.
Ar energoefektivitātes nodokli var atgadīties tas pats, kas ar solidaritātes nodokli, jo energoefektivitātes paaugstināšana sākotnējā stadijā prasa lielus ieguldījumus. Ja nav normālas pieejas eirofondiem, no kuru līdzekļiem lielākoties tiek veikti energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi, tad šajā vēl aizvien nestabilajā ekonomiskajā situācijā vien retais uzņēmējs uzdrīkstēsies izņemt no apgrozības lielus līdzekļus, lai uzlabotu ražošanas energoefektivitāti, nesamaksājot algu darbiniekiem vai neizpildot pasūtījumu.
Svēta vieta tukša nestāv
Vēl aizvien ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu attiecībā uz to, kas vadīs Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Pagaidām vienīgā kandidāte VID vadītājas amatam ir Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Inga Koļegova. Tomēr pati Kolegova šo informāciju pagaidām nekomentē, jo atrodas atvaļinājumā.
Iepriekš premjerministrs Māris Kučinskis tikās ar Valsts kases vadītāju Kasparu Āboliņu, kurš arī tiek uzskatīts par iespējamo kandidātu uz atbildīgo amatu, bet Āboliņš atteicās pretendēt uz posteni VID.
Finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai, it kā ir arī citi kandidāti, taču viņu vārdi nav oficiāli minēti. No presē publicētās informācijas zināms, ka bez Koļegovas un Āboliņa ieņemt augsto amatu VID piedāvāts arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktorei Baibai Vītoliņai.
Visā visumā stāsts par aizstājēja meklējumiem Inārai Pētersonei, kas VID vadīja vairākus gadus, atgādina stāstu par jauna premjerministra meklējumiem pēc Laimdotas Straujumas demisijas. Un, kā mēs atceramies, tad jauna premjera meklējumi nopietni atsaucās uz Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa veselību, kurš iegūla slimnīcā gandrīz nākamajā dienā pēc tam, kad tika nominēts jaunais premjers Māris Kučinskis.
Tāpat piemērotu kandidātu trūkums uz augstiem amatiem valsts pārvaldē norāda, ka «rezervistu soliņš» ir gandrīz tukšs. Un tā ir ļoti, ļoti slikta zīme. Tā liecina par to, ka valstī trūkst ne tikai strādnieku šķiras, bet arī elites. Ne tādā nozīmē, kādā mēs parasti saprotam šo vārdu – bagātnieki, kas pērk sev laivas un jahtas un redzami dzeltenajā presē pēc laulības šķiršanas vai laulībām,– bet gan sabiedrības elites – cilvēku ar labu izglītību, pieredzi, prasmēm, valstisku domāšanu, kas spēj izvadīt mūzu mazo kuģīti vārdā «Latvija» caur visām ģeopolitiskajām un ekonomiskajām vētrām.
Kā BNN jau informēja, uz VID ģenerāldirektora posteni tika izsludināts konkurss, kurā tika saņemti 11 pieteikumi. Uz otro kārtu tika izvirzīti četri kandidāti. Vēlāk premjerministrs Māris Kučinskis paziņoja, ka neviens no otrajā kārtā iekļuvušajiem neatbilst trešajā kārtā izvirzītajām prasībām, tāpēc konkursa komisija atzīst, ka konkurss beidzies bez rezultāta.
Savi ļaudis
Kadru deficīta kontekstā interesanti atminēties laikraksta Neatkarīgā rīkoto diskusiju ar biedrību Jaunie Latvijas ļaudis, kas apvieno cilvēkus, kuri saņēmuši termiņuzturēšanās atļauja.
Laikrakstā pēc diskusijas ievietota publikācija, kurā ietverti sekojoši paziņojumi, priekšlikumi un pārliecības.
«No Latvijas tiek aizskalota vissvarīgākā sabiedrības daļa. Profesionāļi dodas projām tāpēc, ka ir pieprasīti. Bet arī mēs, praktiski visi, kas pārcēlās uz Latviju, ne jau tāpat vien tikām augstāk par vidusslāni. Tas tā notika, pateicoties mūsu profesionālajām iemaņām, mūsu izglītībai. Mums ir savs cilvēkkapitāls. Man šķiet, ka šāda Latvijai lojālu profesionāļu grupa var šeit noderēt. Mums ir mājvieta, mums ir līdzekļi. Mēs neesam tie, kuri te aizņemti ar izdzīvošanu. Tāpēc mēs spējam daudz dot,» saka psiholoģe Marija Šumihina.
Socioloģe Irina Krilova norādīja, ka ka Latvijā ierodas demogrāfiskā ziņā kvalitatīvi iedzīvotāji, kuri ved šurp savus bērnus, kuri ir ieinteresēti stabilas, plaukstošas Latvijas pastāvēšanā. «Protams, viņi ir gatavi ieguldīt tajā savus cilvēkresursus. Šobrīd tie ir viņu galvenais kapitāls,» uzsvēra viņa.
«Tie, kuri šeit ieradās uzturēšanās atļauju programmas ietvaros, ieradās, lai radītu. Nevis lai sapelnītu šeit visu iespējamo naudu un nosmeltu šeit visu iespējamo krējumu… Šim nolūkam Krievija ir vairāk piemērota. Tur ir vairāk problēmu, tātad – vairāk iespēju šādam biznesam. Bet Latvijā ir iespējams veidot biznesu, kurš dod labumu gan sabiedrībai, gan valstij, gan infrastruktūrai,» piebilda uzņēmējs Pāvels Pereverzevs
Uz jautājumu, vai viņi grasās integrēties Latvijas vidē, Krilova atbildēja, ka tāds mērķis viņai bijis jau sākotnēji un viņi apgūst ne tikai latviešu valodu, bet arī kultūru.
Tas, protams ir no utopijas sērijas, bet sabiedrības elites hroniska kadru deficīta apstākļos apstākļos, šī «jaunlatviešu» grupa var ieņemt tukšo vietu. Kopējā politekonomiskajā situācijā, ņemot vērā migrācijas krīzi Eiropā, iestādēm nevajadzētu domāt par kārtējo nodokļu palielinājumu vai jaunu dzīvotnespējīgu nodevu ieviešanu, bet par to, ka izglītības un veselības jomas kļūst vitāli svarīgas ne tikai ekonomikā, bet arī valsts izdzīvošanā. Mums steidzami ir nepieciešami veselīgi, izglītoti cilvēki. Savi ļaudis.
Ref:103.000.103.200120