Augstās īres cenas varētu būt svarīgs iemesls, kāpēc par spīti zemajam bezdarba līmenim un darba spēka deficītam, cilvēki no Latvijas reģioniem dodas nevis uz Rīgu, bet gan uz ārzemēm, uzskata bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.
«Tad mājokļu jautājums galvaspilsētā un atsevišķās citas pilsētās, iespējams, ir kļuvusi par vienu no Latvijas ekonomikas šaurākajām vietām,» norāda Āboliņš.
«Dzīvokļa īres cenas Rīgā varētu būt varētu būt vienas no dārgākajām starp visām Eiropas galvaspilsētām. Šis ir secinājums, kas rodas salīdzinot īres cenas, algas un dzīvošanas izmaksām Rīgā ar citām Eiropas galvaspilsētās,» skaidro ekonomists.
Citadele eksperts uzsver, ka Rīgai Latvijas ekonomikā ir daudz lielāka nozīme nekā citām Eiropas valstu galvaspilsētām savu valstu ekonomikā. Viņš atgādina, ka Rīgā dzīvo vairāk nekā puse no Latvijas iedzīvotājiem un tā rada gandrīz 70% no IKP. Ekonomists piebilst, ka Rīgā strauji attīstās informāciju tehnoloģiju un dažādu biznesa pakalpojumu nozares, vidējā alga ir pārsniegusi 1 100 eiro pirms nodokļu nomaksas, IKP uz iedzīvotāju tuvu ES vidējam līmenim, bezdarbs vairs tikai 3,7%, savukārt uzņēmējiem trūkst darbinieku un aizvien biežāk notiek runas par ārvalstu darbaspēka piesaisti.
Pastāv objektīvi un būtiski faktori iekšējai migrācijai
Āboliņš norāda, ka cilvēki no reģioniem vairāk dodas prom no valsts, nevis uz Rīgu.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka Latvijā no 2016. līdz 2018.gadam no Latvijas reģioniem uz galvaspilsētas apkārtni pārcēlušies 9,5 tūkstoši cilvēku, tomēr tieši uz ārzemēm devušies 13 tūkstoši.
Āboliņš skaidro, ka, ņemot vērā dzimstību un mirstību, Rīgas apkārtnē cilvēku skaits nav mainījies, savukārt ārpus Rīgas reģiona tas sarucis par vairāk nekā par 30 tūkstošiem.
«Ir grūti noticēt, ka cilvēkiem kuriem reģionos nav iespējas atrast darbu, ir pietiekošas prasmes, lai strādātu citur Eiropā, bet nav pietiekamas prasmes darbam Rīgā,» komentē ekonomists.
«Tas liek domāt, ka ir objektīvi un būtiski faktori, kas cilvēkiem traucē pārcelties uz Rīgu vai kādu no ekonomiski aktīvajām pilsētām. Iemeslu te protams ir daudz, taču, manuprāt, īres tirgus dārdzība Rīgā un situācija mājokļu tirgū kopumā varētu būt nozīmīgs faktors,» tā Āboliņš.
Emigrācija ir ekonomiski racionālāks lēmums
Āboliņš norāda, ka eiro izteiksmē īrēt Rīgā ir lētāk kā citā galvaspilsētās, taču algas Latvijā ir zemas, bet dzīves izmaksas gana augstas.
«Un ja īres cenas salīdzinām nevis ar vidējo algu, bet ar brīvajiem naudas līdzekļiem, kas paliek pēc saprātīgu pamatvajadzību, piemēram, pārtikas, apģērba, komunālo maksājumu un transporta, segšanas, tad īres cenas Rīgā jau izskatās vienas no augstākajām Eiropā,» skaidro ekonomists.
«Faktiski ģimenei ar diviem bērniem un vidējiem ienākumiem īres izmaksas paņem visu rīcībā esošo ienākumu pēc pamatvajadzību apmierināšanas. Tātad segt neparedzētus izdevumus vai veidot uzkrājumus sava mājokļa iegādei ir ļoti grūti,» teic ekonomists.
«Vienlaikus līdzvērtīga mājokļa īrei kādā no Rietumeiropas galvaspilsētām ģimene ar divām vidējām algām tērētu tikai aptuveni pusi no tās rīcībā esošā ienākuma. Tas nozīmē, ka ģimenei ir lielākas iespējas iegādāties ilgtermiņa lietošanas preces, ceļot, īrēt lielāku mājokli vai veidot uzkrājumus,» skaidro bankas eksperts.
Viņš norāda, ka Latvijas ekonomikā šāda situācija nozīmē, ka darba devējiem ar iekšējo migrāciju ir grūti aizpildīt vakances Rīgā, kurās atalgojums ir zem vidējā, jo, ja vien cilvēkam jau nepieder mājoklis Rīga vai darba devējs nevar piedāvāt izmitināšanu, emigrācija ir ekonomiski racionālāks lēmums.
Ekonomists atgādina, ka mājokļu tirgus dārdzība ir globāls fenomens, ko veicina urbanizācija un ekonomiskās aktivitātes arvien lielākā koncentrēšanās lielpilsētās. Latvija nav izņēmums – 30 gadu laikā cilvēks skaits valstī samazinās, bet Rīgas apkārtnē tas ir stabils jau vairāk nekā piecus gadus.
Sakārtotāka likumdošana stimulētu jaunu mājokļu būvniecību
«Algas Latvijā aug, būvniecības apjomi arī un nākamajos desmit gados ievērojami mainīsies pieprasījums pēc mājokļiem, jo, dēļ zemās dzimstības deviņdesmitajos, strauji saruks jauno ģimeņu skaits,» paredz Āboliņš.
«Tomēr migrācijas plūsma Rīgas virzienā, visticamāk, turpināsies un pēc desmit gadiem padomju laikā celtajām sērijveida projektiem būs jau 60 – 70 gadi. Savukārt šodien mēs nedz pietiekoši investējam šī fonda renovācijā, nedz būvējam gana daudz jaunu mājokļu, lai to aizvietotu,» prognozē eksperts.
Lasiet arī: Uzņēmums: Rīgā vidēja izmēra dzīvokļu īres cenas apsteidz Lietuvu
Viņš norāda, ka nav ātru un vieglu risinājumu, lai cīnītos ar šo problēmu, tomēr valsts var iesaistīties, pieņemot jaunu īres līkumu, uzlabojot būvniecības procesu, aktīvāk veicinātu esošā dzīvojamā fonda renovāciju. Tāpat vajadzētu domāt par plašāku valsts vai pašvaldību iesaisti dzīvojamo platību būvniecībā.
«Ilgstošs un neparedzams būvniecības process palielina izmaksas, savukārt īres likumdošanas nepilnības nemotivē privātajam sektoru nodarboties ar īres namu būvniecību,» atgādina Āboliņš.
Ekonomists atzīst, ka sakārtotāka likumdošana stimulētu jaunu mājokļu būvniecību, tomēr nepieciešams domāt arī par investīciju piesaisti esošā dzīvojamā fonda atjaunošanai. ES fondi padarījuši ēku siltināšanu pieejamāku, tomēr Rīgā šo iespēju aizvien izmanto maz, jo traucē sadrumstalota īpašnieku struktūra un sarežģīts lēmuma pieņemšanas process.
«Esošais apsaimniekošanas modelis pagaidām nav spējis risināt mājokļu renovācijas jautājumu, tādēļ no valsts puses, iespējams, jādomā par aktīvāku pieeju, piemēram, vismaz sērijveida projektiem renovācijas jautājumā pārejot no pozitīva lēmuma pieņemšanas (opt-in) pieejas uz negatīvu (opt-out), kur renovācija faktiski ir obligāta un automātiska, ja vien īpašnieki nepieņem lēmumu no tās atteikties,» skaidro Āboliņš.
Ekonomists arī mudina domāt par aktīvu valsts vai pašvaldības iesaisti dzīvojamā fonda būvniecībā. Atsevišķi piemēri liecina, ka tas ir iespējams, un ekonomists ir pārliecināts, ka iespējams atrast risinājumus, ka programma atrodas ārpus valsts budžeta rāmja un neietekmētu citu nozaru finansējumu, piemēram, izmantojot publisko privāto partnerību
«Riski te ir ļoti lieli un tik tieša valsts iejaukšanās tirgus procesos noteikti nav vēlamākais variantus. Tomēr laikmetā, kad globālajā ekonomikā dominē lielas pilsētas, mājokļa jautājums būs aktuāls arī turpmāk un vismaz pagaidām mēs acīmredzami neizmantojam savu lielāko potenciālu – Rīgu,» uzskata ekonomists.