«Jurijs Bespalovs bija viens no pirmajiem, kas nostājās pret Aivaru Lembergu. Tomēr spiedienu viņš neizturēja un, krītot ceļos, lūdzās, lai viņu nesoda. Tikmēr Lembergs mums kādā no sanāksmēm teica – ka tik tā nesanāk kādam no jums! Kurš vēl man kritīs uz ceļiem un raudās?»
Atklātā sarunā par Lemberga politikas aizkulisēm, ietekmi pār Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un kā pašlaik smagos noziegumos apsūdzētais lamājis Latvijas premjerus «matam» (lamuvārds no krievu val. – red.), atmiņās ar žurnālisti Simonu Šjadīti dalās savulaik viena no tuvākajām Lemberga uzticības personām, bijušais Ventspils prokurors, reiz akciju sabiedrības Ventspils nafta viceprezidents, kā arī kādreizējais SIA LatRosTrans valdes priekšsēdētājs Valentīns Kokalis, kas vēlāk iestājies pret viņa izveidoto sistēmu.
Jāatzīmē, ka iepriekš pieminētais Bespalovs, kurš darbojies Ventamonjakā kā valdes loceklis, bija ļoti svarīgs liecinieks Lemberga krimināllietā. 2012.gada 5.aprīlī viņam bija jāsniedz liecība, tomēr iecere nepiepildījās. Dienu pirms – 4.aprīlī – viņš miris no akūtas sirds mazspējas.
Pie Lemberga mednieku mājiņas sarunās – kā tik tur nav bijis!
«Pēc vienām no Saeimas vēlēšanām Lembergs atnesa papīru ar amatu sarakstu un nosauca kvotu, kas jāieliek – vajagot savu ekonomikas ministru, ko liekam? Saku Aivaram – tevi! Viņš – mani nevar, tad tevi, Valentīn. Es saku – esmu jurists, ko es tur? Iesaku Kristu Skuju. Viņš saka – nē, nē. Kas tur strādā par ekonomistu Ventamonjakā? Strujevičs. O, davaj, tad Strujeviču liekam. Un tā lika amatpersonas,» par sarunām Lemberga mednieku mājā atmiņās dalās Kokalis.
No 1998.gada 4.maija līdz 26.novembrim Laimonis Strujevičs bija ekonomikas ministrs, un viņa padomnieks juridiskajos jautājumos – Andis Bumbieris, kurš 1998.gadā beidza dzīvi pašnāvībā.
Skuja 1998.gadā tika iecelts par Ventamonjaks prezidentu. Savukārt 2009.gadā viņš mira no sirds nepietiekamības. Viņu uzskatīja par vienu no Lemberga «melnās» finanšu plūsmas koordinatoriem un cilvēku, kas nodrošināja saikni ar politiķiem.
Turpinot sarunu par mednieku mājiņu, Kokalis uzsver: «Kā tur tik nav bijis – Krievijas vēstnieki, politiķi, uzņēmēji. Tad tur, protams, tika saskaņotas amatpersonas.»
Viņš uzsver, ka ar ļoti daudzām Latvijas politiskajām partijām mednieku mājiņā ir dzerts un runāts. «Ņemot vērā, cik viņam [Lembergam] ir labas attiecības ar attiecīgajiem Krievijas dienestiem, tad nav jautājumu – ko vajag, to tur risina.»
Kokalis neslēpj, ka reiz uz mednieku mājiņu braukuši arī cilvēki no prokuratūras. Tā teikt – saskaņot viedokļus.
Viņš atzīmē, ka agrāk Lembergs prokuratūrai esot ļoti dāsni palīdzējis. Tā, pēc viņa vārdiem, Arvīds Kalniņš, kas pašreiz ieņem Ģenerālprokuratūras virsprokurora amatu Krimināltiesiskajā departamentā, esot ar Lemberga palīdzību ticis pie dzīvokļa. Kokalis neslēpj, ka arī pats paudis pateicību par Lemberga labvēlību: «Kā prokurors pats reiz gāju tribīnēs dienā vismaz kādas reizes piecpadsmit viņu atbalstīt.» Uz jautājumu, vai joprojām, viņaprāt, prokuratūrā jūt šo ietekmi, viņš atzīmē: «Vairs uz mednieku mājiņu nebraucu. Mani tur nelaiž.»
Uz jautājumu, vai prokurori ir braukuši pie Lemberga uz mednieku mājiņu, kad tika ierosināts kriminālprocess pret Lembergu, Kokalis atbild: «Ir braukuši saskaņot viedokļus. Ne tie, kas paši izmeklē, bet brauca ģenerālprokurori un ģenerālprokurora vietnieki.»
Kokalis stāsta, ka arī pirmais VID ģenerāldirektors Andrejs Sončiks tika saskaņots Lemberga mednieku mājiņā.
Tolaik viens no ministriem esot atvedis Lembergam Sončiku ar jautājumu: «Vai var šādu cilvēciņu ņemt?»
Sončiks 1996.gadā tika iecelts par VID ģenerāldirektoru.
«Pēc tam, kad Sončikam tas čoms atnāca, VID mainījās – [tur tika izveidota] ļoti negodprātīga [darba] organizācija,» uzskata Kokalis.
Uz jautājumu, vai, viņaprāt, dienestā šāda darba organizācija ir saglabājusies, viņš pauž: «Domāju, ka jā.» Kokalis arī neslēpj, ka nesen ticies ar esošo VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi. Uz jautājumu, par ko bijusi saruna, viņš atzīmē: «Par nodokļiem. Izstāstīju par blēžiem – arī to pašu Sončiku.» Viņa Kokalim esot ieteikusi doties uz KNAB: «Pati nevēloties izmantot iekšējos resursus, lai pārbaudītu informācijas patiesumu.»
Kokaļa ieskatā, Jaunzeme nav slikta darbiniece, tik «ierēdnis līdz pašam kaulam».
«Nacionāļi Lembergam ir veci draugi no senseniem laikiem»
Tikmēr, runājot par to, kuras, pēc Kokaļa domām, ir partijas, ko atbalsta Lembergs, viņš uzsver: «Būdams Nacionālās apvienības partijas ideoloģijas piekritējs, nekad par viņiem neesmu balsojis. Nacionāļi Lembergam ir veci draugi no senseniem laikiem.»
«Raivi Dzintaru gan nepazīstu. Imants Parādnieks man ir licis kāpnes un taisījis kamīnu. Bet tie, kā saka, vecbiedri – viņi ir pie viena galda sēdējuši [ar Lembergu], viņiem visiem ir maksāts,» norāda Kokalis.
Viņaprāt, Vienotība šobrīd nevarētu būt Lemberga ietekmē. Tāpat Kokalis uzskata, ka Artusa Kaimiņa un Jāņa Bordāna vadīto partiju Lembergs nespēj ietekmēt.
«Saskaņa – ar to viņš draudzējies vienmēr. Jāskatās, kas ir Saskaņas dibinātājs – [Jānis] Urbanovičs. Urbanovičam pats naudu vedu. Pie Saeimas stāvēju nosalis. Man kādus 10 000 [latus] Lembergs iedeva. Parasti nevadāju naudu, bet toreiz biju pa ceļam uz Rīgu.»
«Manā klātbūtnē reiz Lembergs ir lamājis Latvijas premjerministrus «matam». «Matam» krieviski māca viņus, kas jādara. Nesaukšu ministru vārdus, viņi vēl dzīvi. Bija sapulce ar ārzemniekiem, un pēc sarunas ar premjeru viņš lielīdamies teica – atvainojiet, ar premjeru runājos,» atmiņās dalās Kokalis.
Viņš norāda, ka tā Lembergs arī ar Andri Šķēli mēģinājis rīkoties. «Šķēle viņam bija teicis – «ej un pats strādā», ka Lembergs nemācīs ik pirmdienu, kas jādara un kādi likumi jāpieņem.» Kā Kokalis apgalvo, Lemberga iesaiste valsts politikā bija – «partijas tika sodītas, nauda iesaldēta, netika maksāts, kamēr nepieņēma Lembergam vajadzīgo likumu».
Tāpat Kokalis atzīmē: «Pats esmu bijis viņa [Lemberga] partijas biedrs. Viņš finansēja sociāldemokrātus, LNNK, partiju Latvijas ceļš – gandrīz visas partijas.»
Brīdis, kad Latvijā Lembergs palika tik ietekmīgs
«Parādījās valūtas atskaitījumi, kuri nogūlās ārpusbudžeta līdzekļos – par tiem līdzekļiem viņš varēja darīt, ko grib.»
«Ietekmīgs viņš palika tad, kad bruka Padomju Savienība. Pat pirms brukšanas, kad Latvijā, tai skaitā Ventspilī, parādījās Vides aizsardzības klubs. Tolaik tur darbojās Ģirts Valdis Kristovskis un citi cilvēki, kas bija gatavi gulties uz sliedēm un cīnīties, lai nepieļautu vides saindēšanu ar ķīmiju, kas varētu tikt ievesta no Krievijas Ventspilī,» stāsta Kokalis.
Pēc viņa novērojumiem, Lembergs šo ideju «uzķēra». «Viņš ar tautas atbalstu brauca uz Maskavu, gāja pie Jurija Lužkova un pārējiem. Viņš draudēja, ka Ventspils aiztaisīs ostas, lai Krievija dod naudu medicīnai, lai dod valūtas atskaitījumu. Tad parādījās valūtas atskaitījumi, kuri nogūlās tā saucamajos ārpusbudžeta līdzekļos un par ārpusbudžeta līdzekļiem Lembergs varēja darīt, ko grib,» stāsta Kokalis.
«Ārpusbudžeta līdzekļi bija valūtā, dolāros, kas tika iekasēti no uzņēmumiem, kuri strādā vairāk vai mazāk godīgi. Vai negodīgi. Drīzāk negodīgi. Ārpusbudžeta līdzekļi pilsētai bija lielāki nekā Latvijas budžets 1990.gados.
Jūs varat iedomāties, kā ar šo naudu varēja manipulēt – dibināt jaunas partijas, pirkt avīzes, dibināt masu medijus,» bilst Kokalis.
«Atceros, ka Kristovskis toreiz nebija domē, bet izpildkomitejā, un Lembergs bija izpildkomitejas priekšsēdētājs. Toreiz deputāti viņam prasīja, lai iedod atskaiti par ārpusbudžeta līdzekļiem, taču Lembergs neiedeva. Tā Kristovskis nedabūja no viņa atskaiti, kur tā nauda izlietota.»
«Tikmēr par šiem līdzekļiem tika dibināti kopuzņēmumi. Viņš, privātais cilvēks, nopērk iekārtas. Pēc kāda laika tās iekārtas tiek pārdotas –, iespējams, vēl šodien par lētu naudu. Tādā veidā tika uzbūvēts kokapstrādes uzņēmums. Tad tika Ventbetons uzbūvēts. Visas šīs betona iekārtas tika nopirktas par pilsētas ieguldījumu – par ārpusbudžeta līdzekļiem –, pēc tam tika atkal privatizētas,» saka Kokalis.
«Un tā viņam parādījās nauda – ļoti liela nauda. Un liela nauda cilvēkam rada ilūziju, ka viņš ir dievs. Un tad nevajag nevienu ne klausīt, ne uzklausīt.»
«Sākotnēji viņš it kā radīja komandu,» par to, kā viņš pats iesāka pārstāvēt Lemberga intereses, komentē Kokalis.
«Lembergs radīja komandu, kura ar padsmit cilvēkiem katru pirmdienu tā saucamajā ovālajā zālē apsprieda visādus jautājumus. Katram bija tiesības izteikties par katru jautājumu, taču lēmumu pieņēma viens. Lembergs sūtīja šos padsmit cilvēkus uz sarunām ar uzņēmējiem Latvijā un ārpus tās. Un tad šie cilvēki tā kā smējās – a, kur tad Aivars? Šie atbildējuši – Aivars atsūtīja mūs, lai varam parunāt. Uzņēmēji atkal – a, ko mums ar jums runāt, ja lēmumu pieņems viņš, nevis jūs?» situāciju apraksta Kokalis.
Kokalis neslēpj, ka viņam nebija pa prātam tas, ka Lembergs izmantoja kopējos naudas resursus savām vajadzībām.
«6% atskaitījums no visa tranzīta, kas bija viņa rīcībā, Lembergs deva, kam gribēja, un nevienam neatskaitījās.»
Kokalis stāsta, ka ir uzdevis Lembergam jautājumu, kur viņš liek visus šos līdzekļus – tā taču «baigā nauda». «Domājat, viņš man kaut ko atbildēja? Turklāt naudas summa no tranzīta līdzekļiem palika arvien lielāka un lielāka,» atzīmē Kokalis.
Tāpat viņš atceras, ka viens no lielākajiem konfliktiem ar Lembergu viņam bijis Pedofilijas skandāla laikā, kad no Lemberga kontrolētajiem medijiem tika izplatītas, kā viņš saka, «baumas» par Valdi Birkavu.
«Nu man ir neērti, ka esmu finansējis un piedalījies baumu izplatīšanā. Birkavu nekad neesmu uzskatījis par pedofilu – es viņu pazīstu vēl no Padomju laikiem.»
Kokalis norāda, ka bijis neapmierināts, ka Lembergs, nesaskaņojot viedokļus, pauž savu nostāju medijos visu vārdā. «Mēs sapulcējāmies sanāksmē, un es teicu – tā taču nedara, tā mūsu kopējā nauda un arī visi masu mediji kopā pieder. Ja tu pieņem tādu lēmumu, tad vajag kaut kādā veidā saskaņot ar pārējiem īpašniekiem, nevis runāt vienam pašam pa visu valsti tādas lietas.»
«Lembergs esot man prasījis, kā tad atrisināt šo lietu?» Kokalis atzīmē, ka esot piedāvājis saskaitīt akciju daļas, kuras kam pieder un pēc tam balsot. Lembergs jau sākumā esot bijis skeptisks, tomēr Kokalis atceras, ka pat Lemberga biedrs Oļegs Stepanovs, kas uz sanāksmēm nenāca, bet savu balsi automātiski nodevis Lemberga pārvaldībā, esot Kokalim piekritis.
Lembergs – labi, lai Valentīns izstrādā nolikumu, stāsta Kokalis. «Tā tas nolikums man vēl mājās mētājas. Es viņu izstrādāju, atdevu kopijas Kristam Skujam, kas bija komisijas vadītājs, bet viņš esot teicis – Aivars paskatījās, saplēsa un iemeta miskastē. Tas bija viens no soļiem ceļā uz nesaskaņām.»
Tikmēr nākamais negaidītais paziņojums, ka Valentīns Kokalis kandidēs Ventspils mēra amatam esot bijis, kā Kokalis saka, «muļķība no viņa puses».
Pēc Kokaļa stāstītā, viņš ar saviem partneriem braucis no Anglijas konferences, kas bijusi saistīta ar naftas nedēļām. «Vienā brīdī [Olafs] Berķis man saka – klausies, Valentīn, tuvojas pilsētas vēlēšanas, tas Lembergs mums ir apnicis. Ej par mēru.»
«Mēs pasmējāmies, vakarā vēl labi atzīmējām. Tikmēr nākamajā rītā,» Kokalis stāsta, «saņēmu zvanu no medijiem ar jautājumu – ienākušas ziņas, ka jūs par mēru startējat. Vai tā ir taisnība? Es pusmiegā saku: nu, jāpadomā, varbūt. Un tā tas iegāja presē.»
«Tajā pašā dienā viņš [Lembergs] sasauca visus piecpadsmit cilvēkus uz sanāksmi un saka, kas tas ir? Ko darīsim? Kas tas Valentīns nopietni domā, ka viņš ies par mēru?»
Par Lemberga vienpersonisko varu Kokalis atceras arī laikā, kad bijis LatRosTrans valdes priekšsēdētājs. «Ne ar vienu nesaskaņojot, Lembergs no padomes locekļu amata atbrīvojis Igoru Skoku, bet Skoks to uzzinājis, izlasot avīzē,» stāsta Kokalis.
Kokalis uzskata, ka Lembergs izmanto finansiālus uzbrukumus, lai vairotu savu ietekmi. Pēc viņa teiktā, tas iedarbojoties un kā piemēru viņš stāsta gadījumu ar Jāni Blaževiču.
«Vienā no sanāksmēm tiek uzaicināti visi Ventbunkera faktiskā labuma guvēji, izņemot Blaževiču. Es jautāju – kur tad Blaževičs?» Pēc Kokaļa paustā, Lembergs esot teicis – pagaidi, mēs tagad izskatīsim šo gada pārskatu, fiksi sadalīsim naudu, un Blaževičs būs pēc tam, te būs otrs pārskats.
«Kāda starpība starp vienu vai otru? Lembergs esot atbildējis, ka viņam nepatika, ka Blaževičs «čakarējis» privatizācijas procesu, kas viņam nav pa prātam, tāpēc arī ir šāds lēmums,» stāsta Kokalis.
Summa esot dalīta ar pārējiem, kamēr Blaževičs pazaudēja vērienīgu naudu summu, atzīmē Kokalis.
«Viens budžets ar peļņu, bet otrā tādas peļņas nav. Blaževičam izstāstīju. Viņš neteica nevienu pašu vārdu. Nevienu. Noklusēja. Tāds gudrs kompartijas cilvēks. Viņš zināja, ka būs skandāls, būs nepatikšanas, būs tas, ka vispār var izlidot ārā, tad viņš labāk piecieta to miljonu. Es jau viņam pretī nerunāju.»
«Aivara Lemberga spēks ir manāmi zudis. Ja salīdzina ar [trīsgalvainu] pūķi, tad divu galvu vairs nav, ir palikusi viena – viņa paša. Lembergam vairs nav ietekmes, kas reiz bijusi,» uzskata Kokalis.
«Ņemsim par piemēru jaunā Latvijas prezidenta Egila Levita inaugurāciju šogad. Kur tad bija hūte? Tas liecina, ka valstī kaut kas tomēr mainās. Šķiet dīvaini, ka cilvēks, kas apsūdzēts smagos noziegumos, un droši vien jau pamatoti, citādi tiesa jau sen būtu attaisnojusi, tiekas ar valstsvīriem. Tikmēr valstsvīri dod viņam roku, lai sasveicinātos. Var jau tikties, bet dot roku – tas tomēr ir čomiski,» komentē Kokalis.
Kokalis uzskata, ka pie esošā Latvijas prezidenta Lembergu neapžēlos, ja spriedums būs cietumsods.
Tāpat, viņaprāt, Ģenerālprokuratūras vadītājs mainīsies pēc nepilna gada. «Pie šī premjerministra neticu, ka Lembergs var cerēt uz sev labvēlīgu iznākumu». Kā vienīgo izeju Lembergam Kokalis saredz uzvaru nākamajās vēlēšanās. «Tad var nomainīt visus un viss būs kārtībā.»
«Kā «oligarhu sarunās» teica – ieliec savu prezidentu X stundai, kad tevi vajadzēs amnestēt. Tomēr pagāja laiks, Vējonis aizgāja un viņam tas nav jādara,» atzīmē Kokalis.
«Aivaram bija uz galda viskija pudele – visi pilnā un, lietojot slengu, spriež par lietām. Pie Šķēles dzeramā nekad nebija»
Tikmēr «oligarhu sarunu» parlamentārās izmeklēšanas komisiju un tās atzinumu Kokalis vērtē: «Kāda varētu būt komisija, ja teju visas partijas tika finansētas no oligarhiem? Kādus tur vēl citus rezultātus gaidīt?»
Kokalis uzskata, ka Šķēle un Šlesers ir ļoti labi uzņēmēji. Tikmēr par Lembergu: «Viņš nav uzņēmējs. Tas ir cilvēks, kas joprojām izmanto pašvaldības un valsts resursus. Šie divi cilvēki jau sen [tos] neizmanto.» Atšķirība starp šiem kungiem, pēc Kokaļa domām, ir tāda: «Šķēle ir vadījis valsti premjerministra amatā, Šlesers vadījis ministrijas. Tikmēr Lembergs to publiski nekad nav uzņēmies. Viņš ir teicis – mēs būsim tie, kas stāvēsim un kustināsim, kamdēļ mums priekšā jāiet?»
Kokalis norāda, ka Šķēli pazīstot labāk nekā Šleseru – esot kopā strādājuši pie projektiem. «Varu teikt visu labāko salīdzinājumā ar Aivaru. Aivaram bija uz galda viskija pudele – visi pilnā un, lietojot slengu, spriež par lietām. Pie Šķēles dzeramā nekad nebija. Pēc tam, kad beidzām runāt, pats aizgāja projām – ja gribat, iedzeriet. Lai viņš pats tur sēdētu un runātu par biznesu, un dzertu? Nekad,» atmiņās dalās Kokalis.
Tikmēr par Šleseru viņš stāsta: «Tas atkal tāds nekaunīgs un uzstājīgs. Viņš tev pa nakti piecas sešas reizes zvanīs. Ja man kāds dienā zvana vairāk par piecām, sešām reizēm, es uzskatu, ka viņš ir slims. Normāls cilvēks atsūta īsziņu.»
«Viens apsūdzētais, viens cietušais, kādi četri liecinieki un kaudze ar dokumentiem, kas pierāda, ka Lembergs saņēmis naudu no visām pusēm»
Par Lemberga krimināllietas gaitu Kokalis atzīmē: «Kad es sākumā gāju kā liecinieks, kā cietušais, uztvēru to visu nopietni. Pēc tam sapratu, ka tā ir tikai ampelēšanās.»
Uz visām krimināllietām Kokalis neesot bijis, tikai uz savu epizodi. «Tas noziegums, kurā viņu vaino attiecībā uz manu epizodi, arī «maksā», ja nemaldos, līdz septiņu gadu brīvības atņemšanu par kukuļa izspiešanu. Man šķiet, ka viņam kaut kādus sešus arī prasa. Tā ir viena epizode, kas manā dzīvē aizņēma pusstundu. Kādas problēmas to izskatīt?»
«Viens apsūdzētais, viens cietušais, kādi četri liecinieki un kaudze ar dokumentiem, kas pierāda, ka Lembergs saņēmis naudu no visām pusēm,» savu skatījumu pauž Kokalis.
Kokalis atklāj, ka dažas dienas pirms Lemberga apcietinājuma, kas bija 2007.gadā, notikusi tikšanās Ugāles pirtiņā. «Tad viņu arestēja, un mēs vairs neesam tikušies.» Viņš piebilst – šis Lembergs nav vairs tas, kas bija deviņdesmitajos. «Bailes, ka viņam kāds ko atņems, nozags, padarījušas viņu par bezgala vientuļu cilvēku – viņam pat nav ar ko parunāties.»
Jautājums, no kurienes pašam tāda liela nauda, gleznas, mājas utt.?
Kokalis nu varetu savu muti nevirinat.Ticis pie bagatibas, dzivot mierigi sava Edolews pilii un vajadzetu gan zinat, ka, ja sudu maisa, tad tas smird.
no taa pasha, ko tagad aprej.
labāk būtu pats savu biznesu sakārtojis, bet ēda no lemberga rokas kā sunītis, bet tagad melo ausis nekustinot. man jau liekas, ka kristovskis nevar pārdzīvot, ka netiek klāt naftas biznesam un naudai no tās. tagad visiem iesprūdis lembergs, bet kas sodīs ministrus, kas noveduši tautu līdz nabadzībai un iznīcībai.
Ko ta tagad runā, ko tad pēc nelikumīgām darbībām neziņoja masu medijiem. Ka tik nebriest sirds trieka!
Ksa ir Kokalis.
No prokuratūras izmests negōdīgs darbonis.
Zem Lemberga spārna caur dīvainu ofšora uzņēmumu gadiem apzaga valsti – visa tranzīta nauda gāja vispirms šo uzņēmumu, bet Ventspilij atmeta tik, lai tā varētu izdzīvot.
Saujiņa afēristu gadiem slauca Ventspili un Latvijas valsti. Un beigās saplēsās, jo tas vadonis uzskatīja, ka ir jādod arī pilsētai, bet pārējie – ka jāizlaupa un jālaižas.
Briesmīgs tips. Ja Ventspilī ir kāds jāsēdina, tad šis ir viens no pirmajiem.
Nevis aprej, bet stāsta to, kas ir bijis.
To, ka ēda no Lemberga rokas, nenozīmē, ka sacītais nav taisnība.
Patreiz netiek apspriests Kokalis, bet Kokaļa liecības par Lembergu.Kad būs jautājums opar Kokali, tad arī runāsim par Kokali.
Līdz kaula smadzenēm korumpēts prokuratūras darbinieks, kuru no valsts darba izmeta. Tagad spriedelē par Lembergu, kurš varbūt nav uzņēmējs, bet ir izcils menedžeris. Ko Kokalis ir darījis? Metodiski apzadzis valsti, piesavinoties caur ofšoriem valsts naudu par tranzītpakalpojumiem.
Ja Lembergu tiesā, Kokalim ir jābūt blakus. Ar to atšķirību, ka Lembergs ir kaut ko darījis pilsētai, bet Kokalis tikai grābis.