Šobrīd situācija valstī ir tāda, ka ne visas iestādes ir sapratušas, ka ir tāds Fizisko personu datu aizsardzības likums, un nav arī saprasts, kā tas attiecas uz atsevišķiem IT projektiem, norāda datu aizsardzības eksperts Māris Ruķers.
Pēc likuma ir tā, ka tādos gadījumos, kā, piemēram, Centrālās statistikas pārvaldes Tautas skaitīšanā, par notikušo atbild pārzinis – konkrēti šajā gadījumā tā ir valsts iestāde, kurai bija jāizvērtē visi riski. Līdz ar to arī Datu valsts inspekcijas reakcija bija atbilstoša, LNT raidījumam 900 sekundes atzina eksperts.
Tā ir formālā attieksme pret likumu un, domāju, ka šie gadījumi ļaus iedziļināties, kā šis likums skar iestādes, jo lai arī iestādes veic apmācības saviem darbiniekiem, viņu attieksme nereti ir pavirša, norāda Ruķers.
Ja mēs radām iespējas, ka dati var radīt tiesiskas sekas, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanās sistēma, šāda datu aprite nebūtu pieļaujama, uzsvēra eksperts, piebilstot, ka visu iestāžu vadītājiem vajadzētu padomāt, kas notiek pie viņiem, vai ir veikts audits, vai tas nav bijis formāls.
Pases kopiju un citus datus iestādēm varam dot saskaņā ar piekrišanu, jāskatās, kur likums to prasa – piemēram, bankās. Arī uz pases kopijas pamata var radīt tiesiskas sekas. Mēs dzīvojam globālā pasaulē, taču runājot par valstiskiem datiem, līdz šim nav bijis nekādas koncepcijas, uz ko mēs virzāmies. Vispirms būtu valstiskā līmenī jāpaskatās, kas mums ir un kas nav, nevis kā tagad – risinot situācijas no skandāla līdz skandālam.
Ja kāds uzskata, ka valsts nav nosargājusi viņa personiskos datus, jāvēršas inspekcijā, lai izvērtētu vai tā ir datu aizsardzības lieta, jo tiesā var vērsties vienmēr. Arī cilvēki bieži vien diezgan neapdomīgi visur publisko savu informāciju, un tas atspoguļojas arī valsts sektorā.